A.KAMĪ - Svešinieks

— Kā parasti, es viņu aizvedu uz Manevru laukumu. Tur ap gadatirgus būdām bija daudz cilvēku. Es apstā­jos noskatīties «Izbēgušo karali». Un, kad gribēju iet tā» lāk, viņa vairs nebija. Man, protams, jau sen vajadzēja viņam nopirkt mazāku kaklasiksnu. Taču nemūžam ne­nāca prātā, ka tas maita varētu tā aizmukt.

Tad Raimons sirmgalvim paskaidroja, ka suns varbūt ir aizmaldījies, bet droši vien drīz atgriezīšoties mājās. Viņš minēja vairākus gadījumus ar suņiem, kas noskrē­juši desmitiem kilometru, lai atkal sameklētu savu saim­nieku. Par spīti visam, sirmgalvis uztraucās aizvien vai­rāk un vairāk.

— Saprotiet taču, tie viņu saķers. Ja nu kāds viņu pie­vāktu. liet tas jau nav iespējams, viņš visiem riebjas ar tām savām vātīm. Viņu paņems suņuķērāji, tas ir droši.

Tad es viņam ieteicu aiziet uz suņu patversmi, tur vi­ņam suni atdos, Imis tikai jāsamaksā sodanauda. Viņš jau­tāja, vai tā būšot liela. Es nezināju. Tad viņš noskaitās:

— Maksāt naudu par tādu sprāgoņu? Lai tik sprāgst nost! — un ņēmās suni lamāt. Raimons sāka smieties un iegāja mājā. Es viņam sekoju, un mūsu stāva kāpņu telpā mēs šķīrāmies. Pēc brīža izdzirdēju sirmgalvja soļus, un viņš pieklauvēja pie manām durvīm. Kad atvēru, viņš brīdi palika stāvam uz sliekšņa un vienā gabalā atvainojās: «Lūdzu, piedodiet! Piedodiet, lūdzu!» Es viņu aicināju iekšā, bet viņš nenāca. Skatījās uz savu kurpju purnga­liem, un viņa kraupainās rokas drebēja. Manī neskatīda­mies, viņš jautāja:

—- Sakiet, lūdzu, Merso kungs, viņi taču man to neat­ņems? Viņi man to atdos. Ko es bez viņa iesākšu?

Es paskaidroju, ka patversmē suņus patur trīs dienas, lai īpašnieki tos varētu pieprasīt atpakaļ, bet pēc tam dara ar tiem, ko grib. Viņš klusēdams mani uzlūkoja. Pēc tam pateica: «Arlabvakar.» Viņš aizslēdza savas durvis, un es viņu dzirdēju staigājam šurpu turpu pa istabu. Tad no­čīkstēja gulta. Un pēc savādiem, īsiem šņukstiem, kas ska­nēja viņpus sienas, es sapratu, ka viņš raud. Nezin kāpēc es iedomājos mammu. Bet otrā rītā bija agri jāceļas. Est man negribējās, un es aizgāju gulēt bez vakariņām.

Raimons man piezvanīja uz kantori. Viņš sacīja, ka viens no viņa draugiem (viņš tam par mani bija stāstī­jis) manī ielūdzot pavadīt svētdienu viņa būdiņā Alžīras tuvumā. Es atbildēju, ka labprāt brauktu, bet esmu apso­lījis šo svētdienu pavadīt kopā ar savu draudzeni. Rai­mons tūdaļ paskaidroja, ka ielūgta tiekot arī viņa. Drauga sieva būšot ļoti priecīga, nebūdama vienīgā sieviete vīriešu sabiedrībā.

Es jau grasījos nolikt klausuli, tāpēc ka manam patro­nam nepatīk, ka mums zvana paziņas no pilsētas. Bet Raimons lūdza uzgaidīt un pateica, ka būtu varējis šo ielūgumu nodot vakarā, bet gribējis man vēl kaut ko pa­stāstīt. Visu dienu viņam sekojot vairāki arābi, kuru vidū bijis arī viņa bijušās mīļākās brālis.

— Ja tu šovakar viņu redzēsi pie mūsu mājas, tad brī­dini mani.

Atbildēju, ka pats par sevi saprotams.

Mazliet vēlāk patrons izsauca mani pie sevis, un pir­majā mirklī es sapīku, jo nodomāju, ka viņš man ieteiks mazāk runāt pa telefonu un labāk strādāt. Taču bija pa­visam kas cits. Viņš paziņoja, ka gribot parunāt ar mani par kādu pagaidām vēl visai nenoteiktu projektu. Gribot tikai zināt manas domas šai jautājumā. Viņš esot nodo­mājis ierīkot Parīzē kantori, Jai turpat uz vietas kārtotu darījumus ar lielajām kompānijām, un gribētu zināt, ai es būtu ar mieru turp braukt. Tas man ļautu dzīvot Pa­rīzē un daļu gada braukāt.

— Jūs esat jauns, un man šķiet, ka tāda dzīve jums patiktu.

Es atbildēju, ka esmu ar mieru, bet ka īstenībā man ir vienalga. Tad viņš iejautājās, vai man nebūtu interesanti mainīt dzīves veidu. Es atbildēju, ka dzīvi tik un tā n;iv iespējams grozīt, lai mēs darītu, ko darīdami, un ka mana dzīve Alžīrā nebūt nav nepatīkama. Viņš izskatījās neap­mierināts un teica, ka es vienmēr atbildot izvairīgi, ka man trūkstot godkāres un ka darījumos tā esot kaitīga īpašība. Pēc tam es atgriezos atpakaļ pie darba. Labāk, protams, būtu bijis patronu nesarūgtināt, bet es nesaska­tīju nekāda iemesla savu dzīvi grozīt. Labi apdomājot, ne­biju nekāds nelaimes putns. Kad biju students, man bija daudz godkārīgu nodomu. Bet, kad studēšana bija jā­pamet, es drīz vien sapratu, ka tam visam nav nekādas reālas nozīmes.

Vakarā pie manis atnāca Marija un jautāja, vai es do­mājot viņu precēt. Atbildēju, ka man ir vienalga, bet, ja viņa vēlas, mēs varētu apprecēties. Tad viņa gribēja zi­nāt, vai es viņu mīlu. Es atbildēju gluži tāpat, kā reiz jau biju atbildējis, ka tam nav nekādas nozīmes, bet droši vien es viņu nemīlu.

— Kāpēc tad tev mani jāprec? — viņa jautāja.

Es paskaidroju, ka tam nav nekādas nozīmes, bet, ja viņa vēlas, mēs varam apprecēties. Starp citu, viņa bija tā, kas jautāja, un es tikai piekrītoši atbildēju. Tad viņa aizrādīja, ka laulība esot nopietna lieta. Es atbildēju: «Nē, nav.» Viņa brīdi klusēja, tad cieši manī paraudzījās. Pēc tam atkal ierunājās. Viņa tikai gribot zināt, vai es biitu pieņēmis tādu pašu priekšlikumu no citas sievietes, ar kuru mani saistītu tādas pašas attiecības. Es sacīju: «Protams.» Tad Marija jautāja pati sev, vai viņa mani mīl, jo es jau to nevarēju zināt. Atkal iestājās klusums, tad viņa nomurmināja, ka es esot dīvains cilvēks un droši vien tāpēc viņa mani mīlot, taču reiz varbūt tā paša iemesla dēj viņa man apnikšot. Tā kā es klusēju, jo nebūtu varējis nekā piebilst, viņa smaidīdama saņēma mani aiz rokas un pavēstīja, ka gribot ar mani precēties. Es atbil­dēju, ka mēs to izdarīsim, tiklīdz viņa vēlēsies. Es viņai pastāstīju par sava patrona piedāvājumu, un Marija sa­cīja, ka labprāt iepazītu Parīzi. Pateicu viņai, ka esmu tur kādu laiku dzīvojis, un viņa jautāja, kāda tad tā esot. Es sacīju:

— Netīra. Tur ir daudz baložu un tumšu pagalmu. Visi cilvēki ir tik bāli.

Pēc tam mēs izgājām un klaiņojām pa pilsētas galvena­jām ielām. Redzējām daudz skaistu sieviešu, un es Marijai jautāju, vai viņa to ir ievērojusi. Viņa atbildēja, ka ir ievērojusi un ka viņa mani saprotot. Kādu brīdi mēs nekā nerunājām. Man tomēr gribējās, lai viņa paliek kopā ar mani, un es ieteicos, ka mēs varētu paēst pusdienas pie Selesta. Viņa labprāt būtu palikusi, bet viņai esot kaut kādas darīšanas. Patlaban bijām tieši pie manām mājām, un es teicu: «Uz redzēšanos». Viņa paskatījās uz mani:

— Vai tad tu nemaz negribi zināt, kas tās man par darīšanām?

Es, protams, gribēju zināt, bet nebiju par to padomā­jis, un tāpēc, šķiet, viņa uz mani noskaitās. Bet, ieraudzī- jusl manu apmulsumu, viņa atkal saka smieties un, ar visu augumu pagriezusies pret mani, sniedza man savas lupas.

Es paēdu pusdienas pie Selesta. Biju jau sācis ēst, kad ienāca dīvaina, maza auguma sieviete un jautāja, vai drīkstot apsēsties pie mana galdiņa. Protams, ka drīkstēja, Viņai bija straujas kustības un apaļajā sejiņā mirdzošas acis. Viņa novilka jaku un apsēdusies sāka drudžaini pētīt ēdienkarti. Pasaukusi Selestu, viņa noteiktā un reizē stei­dzīgā balsī uzreiz pasūtīja visus izraudzītos ēdienus. Gai­dīdama uzkožamos, viņa atvēra rokassomiņu, izņēma no tās kvadrātveida papīra lapiņu un zīmuli, jau iepriekš sa­skaitīja, cik viņai būs jāmaksā, tad paņēma naudasma- ciņu un, pielikusi rēķinam klāt dzeramnaudu, nolika pre­cīzo summu sev priekšā uz galda. Tieši tai brīdī viņai pa­sniedza uzkožamos, ko viņa lielā steigā notiesāja. Gaidī­dama nākamo ēdienu, sieviete izņēma no somiņas zilu zī­muli un žurnālu ar nedēļai paredzēto radiopārraižu pro­grammām. Viņa ļoti rūpīgi atķeksēja gandrīz visas pār­raides. Tā kā žurnālā bija kādas divpadsmit lappuses, šo rūpīgo darbu viņa turpināja visu ēšanas laiku. Es jau biju paēdis, bet viņa vēl joprojām cītīgi noņēmās ar atķeksē- šanu. Pēc tam piecēlās, ar tādām pašām precīzām auto­māta kustībām uzvilka jaku un aizgāja. Tā kā man nebija ko darīt, arī es izgāju laukā un kādu brīdi viņai sekoju. Viņa gāja gar ietves malu neiedomājami ātrā un drošā solī, ne reizes nenovirzoties no taisnās līnijas un neatska­toties. Beidzot viņa pazuda no mana redzesloka, un es devos atpakaļ. Nodomāju, ka viņa ir dīvaina sieviete, taču itin drīz viņu aizmirsu.