Džeks Londons - Smouks Belju

Taču skarbā arktiskā ziema nāca arvien tuvāk, un viņus aizkavēja daudzi novēršami iemesli. Pie Vēja Piedurknes Stainam iešāvās prātā nomainīt Kitu pie stūres, un viņš stundas laikā uztrieca laivu uz piekrastes akmeņiem. Di­vas dienas pagāja, kamēr salaboja bojājumus, bet, kad aiz­braukšanas dienas rītā viņi kāpa lejā, lai sēstos laivā, tās priekšgalā un pakaļgalā viņi ieraudzīja ar ogli uz- skrāpētu vārdu «čečako».

Kits pavīpsnāja, iedomājoties, cik piemērots patlaban ir šis aizskarošais vārds.

— Kas vēl nebūs! — teica Mazais, atbildēdams uz Staina apvainojumu. — Es mazlietiņ protu rakstīt un bur­tot un zinu, ka «čečako» nozīmē «mīkstpēdiņš», bet ne­esmu tik augstu izglītots, lai uzrakstītu vārdu, kuru lasot var mēli izmežģīt.

Abi saimnieki skatījās uz Kitu, kā viņu apēst gribēdami, jo jutās dziļi apvainoti, taču viņš ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka iepriekšējā vakarā Mazais bija lūdzis viņu uzrakstīt šo pašu vārdu.

— Tas viņiem ķeras pie dūšas vairak nekā jūsu atgā­dinājums par lāča gaļu, — vēlāk sacīja Mazais.

Kits pasmējās. Līdz ar nepārtrauktu paša iespēju apzi­nāšanos radās aizvien lielāka nepatika pret abiem saim­niekiem. Tās bija nevis dusmas, bet drīzāk riebums. Kitam bija iegaršojusies šī gaļa, bet šie cilvēki tagad mācīja viņu, kā nevajag to ēst. Viņš klusībā tencināja dievu, ka nav radīts pēc abu saimnieku ģīmja un līdzības. Kita ne­patika jau robežojās ar naidu. Tas, ka viņi izlikās vārgi, kaitināja Kitu mazāk nekā viņu nespēja kaut ko darīt. Kaut kur Kita būtības dzīlēs vecais Izaks Belju un pārējie Belju dzimtas spēkazari bija atstājuši savas labās pēdas.

— Mazais, — viņš kādu dienu iebildās, kā parasts, no­mākts, gaidot došanos ceļā, — es patiesi varētu iegāzt vi­ņiem ar airi un apbedīt viņus tepat upē.

— Es to pašu, — atsaucās Mazais. — Viņi nav no tiem, kas ēd lāča gaļu. Viņiem garšo zivis, un tālab viņi tā smird.

Vispirms viņi sasniedza Kastes kanjona, pēc tam, dažas jūdzes zemāk, Baltā Zirga krāces. Kastes kanjons tiešām atbilda savam nosaukumam. Tā bija kaste, slazds. Kas reiz bija iekļuvis šajā kastē, tam neatlika nekas cits kā iziet tai cauri. Abās pusēs slējās perpendikulāras klinšu sienas. Upe sašaurinājās līdz pēdējai iespējai un rēkdama lauzās cauri šim drūmajam gaitenim kā neprātīga, vidū vietām uzsviezdama ūdeni astoņas pēdas augstāk nekā pie klinšainajiem-krastietn. Sai ūdens grēdai savukārt pāri vēlās stāvas putojošas bangas, kas tomēr palika turpat, kur radušās. Kanjons pelnīti bija iemantojis sliktu slavu, jo bija ievācis bagātu nāves ražu no cauri braucošajiem zelta meklētājiem.

Piestājuši pie augstākā krasta, kur jau šūpojās pār­desmit nobijušos laivu, Kits un viņa ceļabiedri kājām de­vās izlūkos. Viņi aizrāpās līdz kraujas malai un skatījās uz virmojošajiem ūdeņiem.

— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Peldētājs te ir pazu­dis.

Mazais nozīmīgi piebikstīja Kitam ar elkoni un pusbalsī teica:

— Stīvi no bailēm. Varu saderēt uz dolāriem, ka viņi netiks caurie

Kits gandrīz nedzirdēja, ko viņam saka. No paša ceļo­juma sākuma viņš bija iepazinis šo dabas spēku spītību un neizprotamo ļaunumu, un tas, ko Kits ieraudzīja lejā, iedarbojās uz viņu kā izaicinājums.

— Mums jātiek pāri šai grēdai, — viņš teica. — Ja mums tas izdosies, mēs tiksim līdz tam krastam …

— Un nekad nedabūsim zināt, kas mūs aizsūtījis pie tēviem, — savu spriedumu pasludināja Mazais. — Vai tu proti peldēt, Smouk?

— Ja mums lemta neveiksme, tad es labāk gribētu, kaut es neprastu peldēt.

— Es saku to pašu, — drūmi piebalsoja kāds sveši­nieks, kas stāvēja turpat un arī vēroja aizu. — Un es gribētu būt kanjona viņā galā.

— Ko visu es neatdotu, ja tikai tiktu cauri, — sacīja Kits.

To viņš teica no tīras sirds, lai sadrosminatu svešinieku. Viņš pagriezās, lai ietu atpakaļ uz laivu.

— Jūs ejat sagatavot laivu? — jautāja nepazīstamais.

Kits pamāja ar galvu.

— Kaut man būt tāda drosme, — atzinās svešinieks.

— Es stāvu te jau nez kuro stundu. Jo vairāk skatos, jo vairāk man bail. Es neko nesaprotu no laivām, un man ir līdzi tikai mans brāļadēls, puika, un sieva. Ja jums iz­dosies laimīgi tikt cauri, vai jūs būsiet ar mieru izvadīt cauri arī manu laivu?

Kits palūkojās uz Mazo, kas vilcinājās ar atbildi.

— Bet viņam ir līdzi sieva, — atgādināja Kits. Viņa aprēķins izrādījās pareizs.

— Tiesa gan, — apstiprināja Mazais. — Es jau arī pats domāju par to. Es nojautu, ka būtu jāpiekrīt.

Viņi atkal pagriezās, lai ietu, bet Spregs un Stains ne­kustējās no vietas.

— Vēlu veiksmi, Smouk! — Spregs uzsauca Kitam,

— Es … — Viņš sastomījās. — Es palikšu te un verošu jūs.

— Mums vajadzīgi trīs cilvēki laiva — divi pie airiem un viens pie stūres, — rāmi sacīja Kits.

Spregs paraudzījās uz Stainu.

— Es būtu traks, ja brauktu! — atbildēja šis džentlme­nis. — Ja jūs nebaidāties stāvēt te un skatīties, tad es gan baidos.

— Kurš tad baidās? — dedzīgi iejautājās Spregs,

Stains atbildēja viņam tādā pašā tonī, un kalpi atstāja viņus rejam ies.

— Mēs varam iztikt bez viņiem, — Kits teica Maza­jam. — Tu ar airi sēdīsies priekšgalā, bet es rīkošos ar stūri. Tev nav jādara nekas cits kā jātur laiva taisni. Kad būsim sākuši braukt, tu mani vairs nedzirdēsi, tā ka turi tikai taisni.

Viņi atsēja laivu un izbrauca trakojošās straumes vidū. No kanjona nāca aizvien baismīgāka rēkoņa. Pie ieejas aizā upe plūda rimti kā izkausēts stikls, un te, kur viņiem pāri slējās melnās klinšu sienas, Mazais paņēma tabakas zelēkli un iegremdēja airi ūdenī. Laiva salēcās uz pirma­jiem krāču nelīdzenumiem, un viņus apdullināja virmo­jošās straumes rēkoņa, kas, atbalsodamās no zemajām sienām, kļuva vēl stiprāka. Viņi gandrīz vai noslāpa šļa­katu gāzienā. Reizēm Kits nevarēja saskatīt priekšgalā sēdošo biedru. Nepagāja vairāk kā divas minūtes, kad viņi bija nobraukuši trīs ceturtdaļjūdzes, nokļuvuši dro­šībā un piestājuši malā.

Mazais izspļāva tabakas sulu — agrāk viņš bija aiz­mirsis to izdarīt — un sāka runāt.

— Tā tik bija lāča gaļa! — viņš jūsmīgi iesaucās.

— īsta lāča gaļa! Maz mums vajag, Smouk, vai ne? Ne­slēpšu tev, ka pirms šī brauciena, velns lai parauj, es biju visbailīgākais cilvēks šaipus Klinšu kalniem. Tagad esmu ēdis lāča gaļu. Iesim un izvadīsim cauri arī to otru laivu.

Kājām iedami atpakaļ; viņi pusceļā sastapa savus saim­niekus, kuri no augšas bija vērojuši viņu braucienu.

— Re, kur nāk zivēdāji, — teica Mazais. — Turies vēja pusē.

Pēc tam kad Kits un Mazais bija izvadījuši cauri kan­jonam svešinieka — viņu sauca Brēks — laivu, viņi satika šā cilvēka sievu, slaidu, meitenīgu sievieti, kuras zilās acis bija valgas no pateicības. Brēks mēģināja iedot Ki­tam piecdesmit dolārus, bet pēc tam piedāvāja šo pašu summu Mazajam.

— Paklausieties, ērmotīgais cilvēk, — sacīja Mazais,

— es esmu ieradies te, lai ņemtu naudu no zemes, nevis no tādiem pašiem ceļa gājējiem kā es.

Brēks parakņājas pa savu laivu un izvilka no tās lielu pudeli viskija. Mazais jau stiepa roku, bet tad piepeši ap­rāvās. Viņš papurināja galvu.