Džeks Londons: Smouks Belju

Smouks Belju

Sākumā viņš bija Kristofers Belju. Koledžā viņš pār­vērtās par Krišu Belju. Vēlāk Sanfrancisko bohēma iesauca viņu par Kitu Belju, bet visbeidzot viņu nesauca citādi kā par Smouku Belju. Un viņa vārda evolūcija vienlaikus ir arī viņa paša evolūcija. Bet nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņam nebūtu mīloša māte un dzel­žaini nelokāms tēvocis un ja viņš nebūtu saņēmis vēstuli no Džilē Bellami.

«Es nupat izšķirstīju «Viļņa» numuru,» Džilē rakstīja no Parīzes. «Nav šaubu, ka O'Hara gūs ar to panākumus. Taču avīzei ir zināmi trūkumi. (Te viņš pamatīgi izklās­tīja, kas būtu darāms tikko dzimušā sabiedriskā nedēļas laikraksta uzlabošanai.) Mēģini viņu satikt. Mēģini viņam iegalvot, ka tie ir tavi priekšlikumi. Neliec viņam manīt, ka ierosinātājs esmu es. Ja viņš dabūs to zināt, viņš liks man rakstīt no Parīzes, bet to es neesmu ar mieru darīt, tāpēc ka saņemu skaidru naudu par rakstiem biezajos žurnālos. Galvenais — neaizmirsti sadot viņam par to ēzeli, kas raksta par mūzikas un mākslas jautājumiem. Un vēl kas: Sanfrancisko vienmēr bijis pašai savs literārs stils. Tagad nav nekā. Pasaki viņam, lai apskatās un at­rod kādu zelli, kas varētu dot aizraujošu romānu turpi­nājumos, tādējādi atgādinot kādreizējo Sanfrancisko slavu un krāsas.»

Un Kits Belju ieradās «Viļņa» redakcijā, lai visu to paziņotu. O'Hara noklausījās. O'Hara strīdējās. O'Hara piekrita. O'Hara atlaida ēzeli, kas gatavoja avīzei kritis­kus rakstus par mākslu. Bet pēc tam O'Hara izdarīja kaut ko — tieši to, no kā baidījās Džilē tālajā Parīzē. Ja O'Hara kaut ko vēlējās, neviens draugs nespēja atteikt viņam. Sis cilvēks bija jauks un neatvairāmi uzstājīgs. Kits Belju nebija paguvis izsprukt no redakcijas, kad jau bija kļuvis par līdzizdevēju, piekritis katru nedēļu piepil­dīt vairākas slejas ar mākslas kritiku, kamēr būs atrasts vajadzīgais autors, un apņēmies katru nedēļu dot desmit- tūkstoš vārdu Sanfrancisko pilsētas hronikai — un to visu pilnīgi par velti. «Vilnis» vēl nevarot maksāt, O'Hara paskaidroja un tūlīt pat piebilda, ka Sanfrancisko esot viens vienīgs cilvēks, kas spējīgs rakstīt turpinājumos, un šis cilvēks esot Kits Belju.

«Ak dievs, esmu gan es ēzelis!» Kits vēlāk pukojās pats uz sevi, kāpdams lejā pa šaurajām kāpnēm.

Tā viņš sāka vergot O'Haram un «Viļņa» nepiepildāma­jām slejām. Nedēļām ilgi viņš sēdēja redakcijā, plēsās ar kreditoriem, stīvējās ar tipogrāfijām un katru nedēļu deva divdesmit piecus tūkstošus vārdu. Bet darbs vieglāks nekļuva. «Vilnis» bija godkārīgs. Tagad tam bija vaja­dzīgas ilustrācijas. Tas viss prasīja naudu. Redakcijai ne­bija līdzekļu, ar ko samaksāt Kitam Belju, un šā paša iemesla dēļ tā nevarēja paplašināt līdzstrādnieku štatu.

—• Lūk, no nozīmē būt lāga zēnam! — kādu dienu no­rūca Kits.,

— Paldies dievam, ka ir tādi lāga zēni! — asarām acīs iesaucās O'Hara, paspiezdams Kitam roku. — Jūs esat tas, kurš mani izglāba, Kit. Bez jums es būtu izputējis. Vēl mazliet pacietieties, draudziņ, un mēs tiksim uz zaļa zara.

— Tas nekad nenotiks, — nogaudās Kits. — Es skaidri redzu, kāds liktenis mani sagaida: man lemts palikt te visu mūžu.

Drīz viņam sāka likties, ka pavīd kāda izeja. Izmantojot izdevību, Kits O'Haras klātbūtnē paklupa pret krēslu. Pēc dažām minūtēm viņš uzskrēja virsū pults stūrim un dre­bošiem pirkstiem apgāza līmes trauku.

— Neesat izgulējies? — apvaicājās O'Hara.

Kits paberzēja acis un, iekams atbildēja, skumji pa­raudzījās uz viņu.

— Nē. Kaut kas ar acīm. Šķiet, ka tās negrib man klausīt, tur tā vaina.

Vairākas dienas viņš klupa un skrēja virsū kantora mēbelēm, bet O'Haru neiežēlināja.

—• Zināt, ko es jums teikšu, — kādu dienu viņš uzru­nāja Kitu, — jums jāaiziet pie acu ārsta. Ir tāds dakteris Hesdepls. Viņam ir iekšā. Un tas jums neko nemaksās. Mēs atlīdzināsim viņam ar sludinājumiem. Es pats aiz­iešu pie viņa.

Un vīrs un vārds — viņš aizsūtīja Kitu pie acu ārsta.

— Acis jums ir kārtībā, — ārsts pasludināja spriedumu, uzmanīgi apskatījis pacientu. — Taisnību sakot, jums ir lieliskas acis: tādas acis ir miljonu vērtas.

— Tikai nesakiet to O'Haram, — Kits lūdzās. — Un iedodiet man melnās brilles.

Rezultāts bija tāds, ka O'Hara izteica līdzjūtību un degsmīgi sāka runāt par laiku, kad «Vilnis» beidzot būs nostājies uz kājām.

Kitam Belju, par laimi, bija pašam savi ienākumi. Ne­kādi lielie tie nebija, un tomēr tie deva Kitam iespēju būt vairāku klubu biedram un uzturēt studiju Latīņu kvar­tālā. īstenībā, kļuvis par līdzizdevēju, viņš apbrīnojamā kārtā pat bija samazinājis savus izdevumus. Viņam ne­bija laika tērēt naudu. Viņš vairs nerādījās studijā un ne­rīkoja vietējās bohēmas pārstāvjiem savas slavenās va­kariņas. Un tomēr Kits vienmēr bija tukšā, tāpēc ka «Vil­nis», mūždien kaudamies ar trūkumu, izsūca tiklab viņa kabatu, kā smadzenes. Gadījās ilustratori, kas laiku pa laikam atteicās ilustrēt, iespiedēji, kas laiku pa laikam atteicās iespiest, un kalpotāji, kas bieži vien atteicās kal­pot. Tādās reizēs O'Hara pievērsa savu skatienu Kitam un Kits paveica visu pārējo.

Kad no Aļaskas ieradās tvaikonis «Excelsior», atvez­dams par Klondaikas zelta atradnēm vēstis, kas satraci­nāja visu zemi, Kits izteica ārkārtīgi vieglprātīgu priekšli­kumu.

— Paklausieties, O'Hara, — viņš sacīja. — Šis zelta drudzis vērsīsies plašuma, un atkārtosies četrdesmit de­vītais gads. Kā būtu, ja es brauktu «Viļņa» labad? Es braukšu pats par savu naudu.

O'Hara papurināja galvu.

— Es jūs nevaru laist, Kit. Neaizmirstiet turpināju­mus. Turklāt pirms nepilnas stundas es redzēju Džeksonu. Viņš rīt izbrauc uz Klondaiku un apņemas katru nedēļu sūtīt korespondences un fotoattēlus. Es negribēju laist viņu vaļā, kamēr viņš nebija apsolījis. Un pats jaukākais, ka tas viss mums neko nemaksā.

Otrreiz Kits dabūja dzirdēt par Klondaiku tās pašas dienas vakarā, kad viņš iegriezās savā klubā un biblio­tēkā satika tēvoci.

— Sveiki, radinieki — T Kits uzrunāja viņu, atkrizdams ādas krēslā un izstiepdams kājas. — Vai negribat pie­biedroties man?

Viņš pasūtīja kokteili, bet tēvocis apmierinājās ar savu parasto vietējo sarkanvīnu. Tēvocis pārmetoši paskatījās vispirms uz kokteili, pēc tam uz brāļadēlu. Kits saprata, ka būs jānoklausās morāle.

— Es nevaru kavēties ilgāk par vienu minūti, — viņš ar skubu teica. — Man jāaizskrien uz Keita izstādi Elle- rijā un jāuzraksta pussleja par to.

— Kas tev lēcies? — jautāja tēvocis. — Tu esi bāls un sakrities.

Kita vienīgā atbilde bija vaids.

— Man laikam būs tā laime tevi apbedīt, to es redzu.

Kits bēdīgi pašūpoja galvu.

— Paldies, es negribu, ka mani apēd tārpi. Labāk lai mani sadedzina.

Džons Belju piederēja pie tās vecās izturīgās un sīk­stās paaudzes, kas piecdesmitajos gados bija ar vēršu pajūgiem krustu šķērsu izbraukājusi visus tēvzemes līdze­numus, un viņā vēl joprojām bija dzīvs sīkstums, kurš bija iemantots jau bērnu dienās, iekarojot jaunu zemi.

— Tu nedzīvo tā, kā pienākas, Kristofer. Man kauns par tevi.

— Vai esmu bijis vieglprātīgs, ko? — Un Kits noķi- ķināja.

Vecais vīrs paraustīja plecus.

— Neēdiet mani nost ar acīm, tēvoci. Es gribētu, kaut tās būtu vieglprātības sekas. Bet par to nav runa. Man nav laika.