Džeks Londons: Smouks Belju

Pāri ledus noslīpētajām klintīm, virs mežu joslas taka apskrēja apkārt Krātera ezeram un sasniedza šauru kalnu ceļu, kas veda uz Laimīgo nometni un pirmajām kropla­jām priedēm. Ja Kits būtu izvēlējies šo apkārtceļu, tas viņam prasītu vairākas dienas nogurdinoša darba.

Ezerā stāvēja buru laiva, ko izmantoja kravas pārva­dāšanai- Divos braucienos, divās stundās, Kita krava būtu otrā pusē. Viņam nebija ne graša pie dvēseles, bet laivi­nieks prasīja četrdesmit dolāru par tonnu.

— Zināt, mans draugs, šī jaukā laiviņa jums ir īsta zelta bedre, — Kits teica pārcēlājam. — Vai jūs negribat dabūt vēl vienu?

— Parādiet man to, — atbildēja laivas īpašnieks.

— Es jums pārdošu to par manas kravas pārvešanas cenu. Tā ir pagaidām nepatentēta ideja, un jūs labi no­pelnīsiet, kad es jums to atklāšu. Līkaup?

Pārcēlājs piekrita, un Kitam patika viņa sejas izteiksme.

— Ļoti labi. Vai redzat to ledāju? Ņemiet cērti un grauzieties iekšā tajā. Vienā dienā jūs varat izcirst lielisku gropi no augšas līdz apakšai. Vai saprotat manu domu? Akciju sabiedrība «Čilkuta un Krātera ezers» ar ierobežotu atbildību. Jūs varat dabūt piecdesmit centus par katru simtu, simt tonnu dienā — un jums nebūs jādara nekas cits kā tikai jāsavāc naudiņa.

Pēc divām stundām Ķita bagāža jau bija ezera otrā krastā, un viņš bija ietaupījis trīs dienas. Un, kad Džons Belju panāca Kitu, viņš jau bija krietni tuvāk Dziļajam ezeram, otram ar ledāju ūdeni pilnam vulkāniskam padzi­ļinājumam.

VII

Pārgājiena pēdējais posms, no Garā ezera līdz Linder- maņa ezeram, bija trīs jūdzes garš, un taka, ja vien to varēja saukt par taku, vispirms uzrāpās tūkstoš pēdu augsta kalna korē, tad pa slideniem akmeņiem nošļūca lejā un aizstiepās tālāk pa plašu purvu.

Džons Belju iebilda, redzēdams, ka Kits uzceļ mugura simts mārciņas smagu nesamo un vēl uzmet virsū piec­desmit mārciņu smagu miltu maisu, atbalstot to pret kaklu.

— Ejiet nu, ejiet, jus tiepša, — Kits atcirta. — Atce­rieties savu lāča gaļu un vienu pāri apakšveļas!

Bet Džons Belju pašūpoja galvu.

— Es laikam kļūstu vecs, Kristofer.

— Jums ir tikai četrdesmit astoņi gadi. Vai esat aiz­mirsis, ser, ka mans vectēvs, jūsu tēvs, vecais Tzaks, ar dūri nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdesmit deviņi gadi?

Džons Belju pavīpsnāja un norija rūgto malku.

— Tēvoci, es gribu jums pateikt kaut ko svarīgu. Mani audzināja kā lordu Fauntleroju, bet tagad es esmu iz­turīgāks par jums un eju ātrāk par jums, varu nolikt jūs uz lāpstiņām vai nogāzt zemē ar vienu dūres sitienu.

Džons Belju izstiepa roku un svinīgi sacīja:

— Kristofer, manu zēn, es ticu, ka tu vari to izdarīt. Ticu, ka tu vari to izdarīt ar nesamo uz muguras. Tu esi pārvērties uz labo pusi, zēn, kaut gan tam grūti ticēt.

Pēdējā pārgājiena laikā Kits dienā nostaigāja turp un atpakaļ četras reizes, citiem vārdiem sakot, katru dienu veica divdesmit četras jūdzes pa kalniem, turklāt div­padsmit jūdzes rāpdamies ar simts piecdesmit mārciņu smagu nesamo uz muguras. Viņš bija lepns, izturīgs un noguris, bet viņa fiziskais stāvoklis bija lielisks. Viņš ēda un gulēja tā, kā savu mūžu nebija ēdis un gulējis, un, kad darbs gāja uz beigām, jutās gandrīz vai apbēdināts.

Tikai viena problēma nedeva viņam miera. Viņš bija dzirdējis, ka var nokrist ar simts mārciņu nastu uz mu­guras un palikt dzīvs, bet bija pārliecināts, ka ar piec­desmit papildu mārciņām uz kumbra lauztu sev sprandu. Purvā iestaigātās takas ātri vien aizbradāja ciet tūksto­šiem nesēju, kuri bija spiesti patstāvīgi iemīt jaunas takas. Un, tieši meklējot jaunu stidzīti, viņš arī atrisināja savu problēmu par papildu piecdesmit mārciņām.

Mīkstā, šķidrā virsma zem Kita kājām ielīka, viņš pa­klupa un nokrita uz mutes. Piecdesmit mārciņu smagā nešļava iespieda viņa seju dubļos un noslīdēja zemē, ne­skarot viņa pakausi. Ar visām uz muguras palikušajām simts mārciņām viņš piecēlās rāpus, bet tālāk netika. Viena roka nokarājās gar ķermeni, un tādējādi Kita vaigs atradās dubļos. Kad viņš šo roku atbrīvoja, otra tieši tā­pat nošļuka gar ķermeni. Šādā stāvoklī nebija iespējams nolaist siksnas, bet piecelties ar simts mārciņām uz mu­guras viņš nevarēja. Tad Kits četrrāpus, nolaizdams te vienu, te otru roku, mēģināja aiztrausties līdz tai vietai, kur bija nokritis neliels miltu maiss. Taču spēki izsīka, bet viņš nekur netika un tā sadangāja zāļaino muklaini, ka bīstami tuvu viņa mugurai un degunam sāka veidoties neliela palts.

Kits mēģināja atmesties atpakaļ uz savas nastas, bet viņš jutās kā slīcējs. Ar apbrīnojamu pacietību viņš ne­steigdamies izvilka vienu, pēc tam otru roku un nolika tās uz purva virsmas, lai būtu kur atbalstīt zodu. Tad viņš sāka saukt palīgā. Pēc kāda laika viņš izdzirda kaut kur aizmugurē kādu brienam pa purvu.

— Palīdziet man, draugs! — viņš uzsauca. — Pasvie­diet glābšanas virvi vai kaut ko tamlīdzīgu.

Kitam atbildēja sievietes balss, un viņš to uzreiz pa­zina.

— Ja jūs atraisīsiet man siksnas, es pats tikšu augšā.

Simts mārciņu smagais nesamais nožļekstēja dumbrā jā,

un Kits lēnām piecēlās kājās.

— Jauka aina, — teica mis Gastela un iesmējās, redzē­dama viņa dubļaino seju.

— Nav tik traki, — Kits mundri atteica. — Tas ir mans iemīļotais fiziskais vingrinājums. Pamēģiniet kādreiz pati. Ļoti noderīgs krūšu muskuļiem un mugurkaulam.

Kits ar sparīgu vēzienu noslaucīja seju.

— O! — iesaucās meitene, tikai tagad pazīdama Kitu. — Tas esat jūs'… ak . mister Smouk Belju!

— No visas sirds pateicos jums par savlaicīgo palī­dzību un par šo vārdu, — viņš atbildēja. — Esmu otrreiz nokristīts. Turpmāk es pastāvēšu uz to, lai mani sauc par Smouku Belju. Tas ir stiprs vārds un ar zināmu iekšējo saturu.

Viņš uz brīdi apklusa, bet tad negaidīti skaļi un iz­teiksmīgi piebilda:

— Vai jūs zināt, ko esmu nodomājis darīt? Atgriezīšos Savienotajās Valstīs. Apprecēšos. Man būs liels bērnu pulks. Un tad, kad sāks krēslot, es sapulcināšu ap sevi šos bērneļus un stāstīšu viņiem par ciešanām un grūtībām, kuras es pieredzēju uz Cilkutas ceļa. Un, ja viņi neraudās, es atkārtoju — ja viņi neraudās, es viņiem tā žaušu pa ķaklu, ka viņi nezinās, cik veci.

Arktiskā ziema atnāca ātri. Sniega kārta jau bija sešas collas bieza, bet rāmie dīķi pārklājās ar ledu, kaut gan pūta stipri vēji.

Kādu pēcpusdienu, kad brāzmas bija mazliet pierimušas, Kits un Džons Belju palīdzēja brālēniem piekraut laivu un noraudzījās, kā tā nozūd virs ezera biezējošajā snieg? miglā.

— Bet tagad mums kārtīgi jāizguļas un agri no rīta jālaiž prom, — teica Džons Belju. — Ja virsotnē mūs nepārsteigs vētra, rītvakar būsim Daijā, un, ja vēl mums laimēsies noķert tvaikoni, pēc nedēļas mēs jau būsim Sanfrancisko.

— Vai esat apmierināts ar savu atvaļinājumu? — Kits izklaidīgi jautāja.

Viņu pēdējā nakts apmetne pie Lindermaņa ezera izska­tījās bēdīga. Visu kaut cik derīgo, arī telti, bija aizveduši brālēni. Skrandās saplēstais brezents, ko viņi bija iz­vilkuši, lai paglābtos no vēja, tikai daļēji sargāja no krī­tošā sniega. Vakariņas viņi pagatavoja uz atklātas uguns, izmantojot dažus sadauzītus un nekur nederīgus traukus. Viņiem bija palikušas tikai segas un pārtikas krājumi da­žām dienām.