Džeks Londons: Smouks Belju

Bet, lai cik viņi pūlējās, darbs tikai nāca vēl klāt. Ceļš kļuva aizvien sliktāks, nesamais likās kļūstam smagāks, un sniega josla slīga ar katru dienu zemāk, turpretī maksa par nešanu sakāpa līdz sešdesmit centiem par mārciņu. No abiem brālēniem nebija nekādu ziņu, tāpēc palicēji no­sprieda, ka tie abi laiž un zāģē plankās kokus, lai būvētu laivas. Džonu Belju sāka mākt nemiers. Reiz notvēris grupiņu indiāņu, kuri nāca atpakaļ no Lindermaņa ezera, sirmgalvis gribēja pierunāt tos, lai palīdz aiznest viņu kravu. Indiāņi prasīja trīsdesmit centus par mārciņu līdz Cilkutas virsotnei, un tas veco pamatīgi sapiktoja. Bet, lai nu kā, apmēram četrsimt mārciņu kravas — drēbes un nometnes piederumi — palika turpat. Aizsūtījis Kitu kopā ar indiāņiem, Džons Belju nolēma pats aiznest atlikušās mantas. Kitam vajadzēja palikt virsotnē, pamazītēm pār­nest savu daļu un gaidīt, kamēr viņu panāks tēvocis ar savām četrsimt mārciņām.

Kits kūņojās pa ceļu kopā ar salīgtajiem nesējiem. Tā kā līdz Cilkutas virsotnei bija pamatīgs gabals, viņš nesa tikai astoņdesmit mārciņu smagu nastu. Apkrāvušies in­diāņi gāja lēni un tomēr ātrāk, nekā Kits bija radis iet. Viņš gan neraizējās par to un pat domāja, ka izturībā neatpaliek no nesējiem.

Bet pēc ceturtdaļjūdzes viņam radās vēlēšanās atpūš* ties. Taču indiāņi gāja tikai uz priekšu, un Kits neatpa­lika no viņiem. Nosoļojis pusjūdzi, viņš skaidri apzinājās, ka nav spējīgs iet tālāk, bet, zobus sakodis, turēja līdzi un, kad bija noieta gandrīz jūdze, brīnījās, ka ir vēl dzīvs. Bet tad viņš dīvainā kārtā atguva otro elpu, un otrā jūdze vairs nelikās tik grūta kā pirmā. Trešā jūdze gandrīz vai nobeidza viņu, un tomēr, būdams pusnemaņā aiz sāpēm un noguruma, viņš pat neiekunkstējās. Un tad, kad Kitam šķita, ka spēki ir galā, nesēji apstājās, lai atpūstos. Balta­jiem ir paradums apsēsties ar visu nešļavu uz muguras, turpretī indiāņi atlaida vaļā plecu un galvas siksnas un ļāvās atpūtai smēķēdami un tērzēdami. Pagāja vesela pusstunda, kamēr viņi atkal devās-ceļā. Kits, sev par lielu pārsteigumu, jutās kā no jauna piedzimis, un «gari pār­gājieni un gari atpūtas brīži» kļuva par viņa jaunāko at­ziņu.

Cilkutas virsotni Kits pazina tikai vārda pēc, un tagad viņam nereti bija jālaiž darbā gan rokas, gan kājas, lai nokļūtu līdz tai. Tomēr viņš sasniedza virsotni stiprā sniega vētrā līdz ar indiāņiem un sirds dziļumos lepojās ar to, ka nebija gaudies un atpalicis. Tagad viņš loloja godkārīgu sapni kļūt tikpat izturīgs kā indiāņi.

Norēķinājies ar indiāņiem un atlaidis viņus, Kits palika viens sniegputenī un tumsā kalnos tūkstoš pēdu virs mežu joslas. Līdz jostas vietai slapjš, izsalcis un pārguris, viņš būtu bijis ar mieru atdot visu savu gada algu par uguns­kuru un tasi kafijas. Taču viņam vajadzēja iztikt ar to, kas bija, — apēst pusduci aukstu pankūku un līst iekšā pusatritinātas telts krokās. Pirms iemigšanas viņš tikai paguva ļaunā priekā iztēloties, kā Džons Belju tuvākajās dienās sekos viņam, vīrišķīgi stīvēdams augšā Čilkutā savas četrsimt mārciņas. Kas attiecās uz Kitu, tad viņa gādībā gan bija divtūkstoš mārciņu, toties viņu gaidīja kāpiens lejup.

Otrā rītā, nostrādājies līks un sasalis ragā, viņš izrau- sās no telts audekla apakšas, notiesāja pāris mārciņu cūk­gaļas, uzsēja sev mugurā simts mārciņas un kāpa lejā pa akmeņaino ceļu. Dažus simtus jardu zemāk ceļš veda pāri nelielam ledājam uz Krātera ezeru. Tur viņš sa­stapa citus tāpat apkrāvušos ļaudis. Visu dienu viņš pār­nesa savus saiņus uz ledāja augšējo malu un, tā kā attā­lums nebija nekāds lielais, ņēma ikreiz simts piecdesmit mārciņas. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, ka tiek galā ar šo darbu. Par diviem dolāriem viņš nopirka no kāda in­diāņa trīs sīkstus jūrnieku sausiņus un, pieēzdams tiem klāt milzīgi daudz sālītas gaļas, ieturēja maltīti vairākas reizes. Nemazgājies, nosalis, sviedriem piemirkušā ap­ģērbā viņš arī otru nakti nogulēja uz telts audekla.

Agri no rīta Kits izklāja uz ledus brezentu, salika uz tā trīs ceturtdaļtonnas un ņēmās vilkt. Tur, kur ledus taka kļuva stāvāka, viņa krava sāka slīdēt ātrāk un pa­nāca viņu; Kits uzmetās virsū un ar visu kravu laidās lejā.

Kads simts cilvēku, salīkuši zem savām nastam, apsta- jās un noskatījās uz viņu. Kits brīdinot kliedza kā neprā­tīgs, un tie, kas stāvēja viņam ceļā, klupdami krizdami spruka sāņus. Lejā pašā ledāja malā bija uzslieta maza telts, kura likās drāžamies viņam pretī, tik ātri tā pieņē­mās apmēros. Viņš nogriezās no iemītās takas tajā vietā, kur tā pasitās pa. kreisi,»un traucās pa svaigu sniegu. Viņš sacēla sniega mākoņus un tādējādi mazināja ātrumu. Telti viņš ieraudzīja tajā brīdī, kad, atsities pret to, norāvis stūru virves un ietriecies priekšējā audeklā, joprojām sēdē­dams uz brezenta starp provīzijas maisiem, apstājās tās iekšienē. Telts sašūpojās kā piedzērusi, un saltajos garai­ņos Kits atradās aci pret aci ar pārsteigtu jaunu sievieti, kas sēdēja uz segām, — ar to pašu sievieti, kas pie Daijas bija nosaukusi viņu par čečako.

— Vai redzat, kā es kūpu? — jautri noprasīja Kits.

Meitene nosodoši paskatījās uz viņu.

— Pastāstiet man kaut ko par lidojošiem paklājiem, — viņš turpināja.

— Vai jūs nedomājat noņemt no manām kājām šo maisu? — viņa dzedri jautāja.

Kits paskatījās un mudīgi piecēlās»

— Tas nebija maiss, tas bija mans elkonis. Lūdzu, pie­dodiet.

No šī paskaidrojuma meitenei nebija ne silts, ne auksts, un viņas dzedrums kļuva izaicinošs.

— Paldies dievam, ka jūs neapgāzāt krāsni, — viņa teica.

Paskatījies uz to pašu pusi, kur viņa, Kits ieraudzīja skārda krāsniņu un kafijkannu uz tās. Viņš ievilka nāsīs kafijas aromātu un atkal paskatījās uz meiteni.

— Es esmu čečako, — viņš sacīja.

Meitenes neapmierinātā sejas izteiksme lika saprast, ka viņa to redz. Kits tomēr neapmulsa.

— Es aizsviedu prom savus šaujamieročus, — viņš turpināja.

Tad meitene pazina Kitu, un viņas acis iemirdzējās.

— Es nekad nebūtu domājusi, ka jūs aizkļūsiet tik tālu, — viņa paziņoja.

Viņš atkal kāri ievilka nāsīs gaisu.

— Kā es te stāvu — kafija! — Viņš pagriezās un bez aplinkiem teica: — Esmu gatavs atdot jums savu mazo pirkstiņu, ņemiet kaut vai tūlīt un grieziet nost, esmu gatavs vergot jums mūžību un trīs dienas vai vienalga cik ilgi, ja vien jūs mani pacienāsiet ar kafiju no šīs kannas.

Dzerot kafiju, Kits pateica, kā viņu sauc, un uzzināja, kā sauc meiteni: Džoja Gastela. Bez tam viņš dabūja zi­nāt, ka viņa jau sen dzīvo šajā zemē. Viņa dzimusi Greit- sleivas faktorijā, bērns būdama, kopā ar tēvu šķērsojusi Klinšu kalnus un nokāpusi līdz Jukonai. Viņa stāstīja, ka ceļojot ar tēvu, kurš darīšanās aizkavējies Sietlā, pēc tam cietis nelaimīgā «Čantera» avārijā un ar glābšanas kuģi aizvests atpakaļ uz Padžetsaundu.

Ņemot vērā, ka meitene vēl aizvien sēdēja, ievīstījusies segās, Kits nevilka sarunu garumā un, varonīgi atteicies no otras kafijas tases, ar visu savu bagāžu atstāja telti. Turklāt viņš paņēma līdzi vairākus secinājumus: meitenei ir apburošs vārds un apburošas acis, viņai ir divdesmit vai divdesmit viens divdesmit divi gadi, ne vairāk, viņas tēvs droši vien ir francūzis, viņa ir cilvēks ar raksturu un dedzīgu temperamentu un audzināta jebkurā vietā, tikai ne šeit, pie robežas.