Džeks Londons: Smouks Belju

Dažkārt Kits nenogāja ne simts jardu, un ikreiz, kad viņš pēc īsas atelpas mēģināja pieslieties kājās, nesamais nenoliedzami bija kļuvis smagāks. Viņš smagi els$, .un sviedri viņam plūda straumēm. Nenogājis ne ceturtdaļ- jūdzi, viņš novilka biezo kreklu un pakāra to kokā. Mazliet vēlāk viņš šķīrās arī no cepures. Noklunkurējis pusjūdzi, Kits nosprieda, ka viņam beigas. Savu mūžu viņš nebija tā mocījies un nodomāja, ka nu gan ir gals klāt. Sēdē­dams un smagi elšādams, Kits uzmeta skatienu lielajam revolverim un smagajai patronjostai.

— Desmit mārciņu nevajadzīgu krāmu, — viņš nogu- ģoja, ņemdams nost šīs lietas.

Viņš nepapūlējās pat pakārt tās kokā, bet gluži vien­kārši ielidināja krūmos. Kad garām sāka plūst nesēju straume, Kits ievēroja, ka citi mīkstpēdiņi ar saviem šaujamajiem rīkojas tāpat.

Viņa īsie atpūtas brīži saruka arvien vairāk. Gadījās, ka viņš nejaudāja noiet vairāk par simts soļiem, un tad biedējoši smagā sirds dauzīšanās, kas atbalsojās ausīs, un nepatīkamais vājums ceļos spieda viņu apstāties. Un šie atpūtas brīži kļuva aizvien garāki. Turpretī smadze­nes rosīgi darbojās. Viņam bija jānes smagums divdesmit astoņas jūdzes, tas ir, divdesmit astoņas dienas, bet šī, pēc visa spriežot, bija darba visvieglākā daļa.

— Pagaidiet, kamēr tiksim līdz Cilkutai, — apmetušies atvilkt elpu, viņam teica ceļabiedri. — Tur būs jāķepurojas ar visām četrām.

— Nekādas Čilkutas nebūs, — atbildēja Kits. — Vis­maz man ne. Krietnu laiku pirms tam es jau dusēšu savā mazajā gultiņā zem sūnām.

Kits paslīdēja, un necilvēciskā piepūle, kas bija vaja­dzīga, lai noturētos kājās, nobiedēja viņu. Viņš juta, ka kaut kas viņā pārtrūkst.

— Ja es kaut reizi pakritīšu ar šo nesamo uz muguras, es esmu pazudis cilvēks, — viņš teica vienam no saviem ceļabiedriem.

— Tas nekas, — bēdubrālis atbildēja, — Pagaidiet,

kamēr nonāksim līdz kanjonam. Jums būs jātiek pāri trakojošai straumei pa sešdesmit pēdu garu priedi. Nav ne virves, pie kā pieturēties, nekā, bet ūdens vārās jurns pie pašām kājām. Ja jūs tur iegāzīsieties ar nesamo, ir nedomājiet atbrīvoties no siksnām. Kur kritīsiet, turpat arī noslīksiet.

— Baisi dzirdēt tādas lietas, — Kits atbildēja, juz­damies tik noguris, ka saprata labi ja pusi no teiktā.

— Katru dienu te noiet dibenā kādi trīs četri cilvēki, — zinātājs stāstīja tālāk. — Es reiz palīdzēju izvilkt laukā kādu vācieti. Pie viņa atrada četrtūkstoš banknošu.

— Varen jautri, man jāsaka,, — teica Kits, ar pūlēm pieceldamies un ģenģerēdams tālāk.

Viņš ar savu pupu maisu kļuva par staigājošu traģē­diju. Kits pats sev atgādināja veco jūrasvīru, kas sēdēja mugurā Sindbadam. «Lūk, ko nozīmē «vīrišķīgs brau­ciens»,» viņš nodomāja. Salīdzinājumā ar to vergošana O'Haram bija gatavā izprieca. Atkal un atkal viņu vilināja doma iemest pupu maisu krūmos, aizlavīties gar nometni līdz piekrastei un iekāpt kādā tvaikonī, lai atgrieztos civi­lizētā pasaulē.

Taču Kits to nedarīja. Kaut kur dvēseles dziļumos slē­pās apņēmība, un viņš pie sevis nemitīgi atkārtoja: «Ja jau citi var izturēt, tad arī es izturēšu.» Šī doma kļuva par kaut ko līdzīgu murgainam vadmotīvam, un Kits bul­durēja to visiem, kas gāja garām pa to pašu ceļu. Daž­reiz atpūzdamies, viņš ar skaudību vēroja flegmātiskos, izturīgos indiāņus, kas lēni nesa savas smagās nastas. Šie cilvēki, šķiet, nekad neatpūtās, bet gāja uz priekšu ar tādu nosvērtību un pārliecību, kas biedēja Kitu.

Viņš nosēdās zemē un sāka lādēties — ejot viņam ne­bija spēka lādēties —, un cīnījās ar vilinājumu bēgt at­pakaļ uz Sanfrancisko. Vēl nebija nosoļota jūdze, kad viņš mitējās lādēties un sāka raudāt. Šīs asaras liecināja par nespēku un riebumu pašam pret sevi. Ja kāds cilvēks bija galīgi salauzts, tad tas bija viņš. Kad jūdze gāja uz beigām un jau bija saredzama nometne, viņš izmisīgi sasprindzināja spēkus, aiztapa līdz nometnei un tur no­gāzās uz mutes, pat nenosviedis no pleciem maisu ar pujpām. Tas Kitu gan nenogalināja, taču viņš nogulēja piecpadsmit minūtes, kamēr sakopoja atlikušos spēkus, lai atraisītu siksnas. Pēc tam viņam kļuva šausmīgi slikti,

un tāda stāvoklī viņu atrada Robijs, kuru bija piemeklē­jušas tādas pašas nedienas. Robija vārgums uzmundrināja Kitu.

— Ko var citi, varam arī mēs, — viņš teica Robijam, kaut gan sirds dziļumos stipri šaubījās par to.

«Un man ir tikai divdesmit septiņi gadi, un es esmu vīrietis,» Kits vairākkārt sacīja sev turpmākajās dienās. Tas bija nepieciešams. Lai gan nedēļas beigās viņam bija izdevies pārnest savas astoņsimt mārciņas jūdzes attā­lumā, viņš pats bija nokrities svarā par piecpadsmit mār­ciņām. Viņa seja bija vāja un izdilusi. Viņam vairs neklausīja nedz locekļi, nedz prāts. Kits nevis gāja, bet vil­kās, turklāt atceļā, iedams bez nastas, viņš šļūtēja kā­jas gandrīz tāpat, kā šļūtēja, stiepdams maisus.

Viņš bija kļuvis par darba lopu. Viņš aizmiga ēzdams, un miegs viņam bija smags kā lopam, izņemot tās die­nas, kad Kitam kājas rāva krampji un viņš, sāpju mocīts, nespēja aizmigt. Sāpēja malu maliņas. Kājas bija vienās tulznās, taču tas bija sīkums salīdzinājumā ar drausmī­gajiem nobrāzumiem, kurus viņa pēdas dabūja uz ūdens noapaļotajiem akmeņiem Daijas ielejā, pa kuru vajadzēja noiet divas jūdzes. Šīs divas jūdzes nozīmēja trīsdesmit astoņas jūdzes turp un atpakaļ. Kits mazgāja muti vien­reiz dienā. Garos, aplauztos un kroplīgos nagus viņš ne­tīrīja nemaz. Siksnu noberztie pleci un krūtis lika viņam domāt — pie tam pirmo reizi ar līdzjūtību — par pilsētas ielās redzētajiem zirgiem.

Smags pārbaudījums, kas bezmaz vai noveda Kitu kapā, bija ēdiens. Neparastais darbs prasīja īpašu uzmanību pievērst ēšanai, bet viņa kuņģis nebija pieradis pie lie­lajām cūkgaļas porcijām un pretīgajām, rupjajām brū­najām pupām. Iznākums bija tāds, ka kuņģis atteicās strā­dāt, un dažu dienu laikā iekaisuma radītās sāpes un bado­šanās gandrīz pieveica Kitu. Bet tad pienāca tā laimīgā diena, kad viņš varēja ēst kā rijīgs dzīvnieks un, acīm vilka izsalkumā zvērojot, prasīja vēl.

Kad viņi bija pārnesuši visu kravu pāri kanjonam, viņi mainīja savu plānu. Bija saņemta vēsts, ka pie Linder- maņa ezera nocirsti pēdējie laivu būvei derīgie koki. Abi brālēni, apkrāvušies ar darbarīkiem, zāģiem, segām un pārtiku, devās ceļā, atstādami visu pārējo mantību Kita un viņa tēvoča pārziņā. Tagad Džons Belju gatavoja ēdienu kopā ar Kitu un viņi abi plecu pie pleca nesa kravu.

Laiks traucās vēja spārniem, un kalnu galotnes jau sāka pārklāties ar pirmo sniegu. Ja ziema pārsteigtu viņus šaipus jūras šauruma, tas nozīmētu gandrīz gadu ilgu aizkavēšanos. Tāpēc vecais vīrs salieca savu dzelzs mu­guru zem simts mārciņu smaguma. Sākumā Kits apjuka, bet tad sakoda zobus un uzvēla arī sev uz muguras simts mārciņas. Tas bija grūti, bet Kits jau bija apguvis iema­ņas, un viņa ķermenis, atbrīvojies no mīkstčaulības un liekajiem taukiem, sāka norūdīties, kļūdams tvirtāks un muskuļaināks. Bez tam viņš nepārtraukti nolāgoja un prātoja. Viņš ievēroja, ka indiāņi nēsā īpašas galvas siksnas, un izgatavoja tādas arī sev, lai lietotu tās vien­laikus ar plecu siksnām. Tas stipri atviegloja nešanu, un Kitam radās iespēja uzlikt nastai virsū vēl kādu ne visai smagu, bet neērtu priekšmetu. Tādējādi viņš drīz vien varēja nest uz muguras simts mārciņu smagu nastu, uz kuras, spiezdams Kitam pakausi, tāpat nenostiprināts šūpojās piecpadsmit vai divdesmit mārciņu liels papildu smagums; bez tam viņš vienā rokā nesa cirvi vai airus, bet otrā —• citu citā sabāztus katliņus un spainīšus.