Džeks Londons: Smouks Belju

Kopš laivu aizbraukšanas brīža Kits bija kļuvis tāds kā izklaidīgs un nemierīgs. Tēvocis to gan ievēroja, taču iz­skaidroja ar reakciju pēc smaga darba. Vienu pašu reizi Kits vakariņojot sāka runāt.

— Tēvoci, — viņš nevērīgi teica, — es gribu, lai pēc visa notikušā jūs mani sauktu par Smouku. Vai tad šī ceļojuma laikā es neesmu drusku apdūmots [1] , kā jums šķiet?

Pēc dažām minūtēm viņš aizgāja uz telšu ciematu, kur mitinājās zelta meklētāji, kas vai nu vēl pārnesa kravas, vai arī taisīja laivas. Viņš bija prom vairākas stundas, un, kad atgriezās un palīda zem savām segām, Džons Belju jau gulēja.

Vētrainā rīta agrumā Kits izlīda no guļvietas, sakūra uguni, sasildīja savus aukstuma pievilgušos zābakus, pēc tam uzvārīja kafiju un uzcepa speķi. Tās bija trūcīgas, nožēlojamas brokastis. Paēduši viņi tūlīt satina segas.

Kad Džons Belju grasījās nogriezties uz Cilkutas ceļa, Kits sniedza viņam roku.

— Ardievu, tēvoci! — viņš teica.

Džons Belju paskatījās uz Kitu un aiz pārsteiguma no­lamājās.

— Neaizmirstiet, ka mani sauc Smouks, — Kits pieme­tināja.

— Bet ko tu esi nodomājis darīt?

Kits nenoteikti pameta ar roku uz ziemeļiem, uz vētras satracinātā ezera pusi.

— Kāda jēga griezties atpakaļ, kad esmu ticis tik tālu? — viņš jautāja. — Bez tam tagad man iegaršojusies lāča gaļa.

— Tu esi noguris, — iebilda Džons Belju. — Tev nav nekādu krājumu.

— Toties esmu atradis darbu. Atcerieties savu brāļadēlu Kristoferu — Smouku Belju! Viņš ir atradis darbu. Viņš ir džentlmeņa kalps par simts piecdesmit dolāriem mēnesī un vēderu. Viņš dodas uz Dausonu kopā ar pāris švītiem un otru kalpu — pavāru, laivinieku un visādu darbu pra­tēju. Bet O'Hara ar savu «Vilni» lai iet ellē! Ardievu!

Džons Belju bija mēms aiz pārsteiguma un spēja tikai nomurmināt:

— Nekā nesaprotu …

— Stāsta, ka pelēkajiem lāčiem Jukonas baseinā esot biezs kažoks, — Kits paskaidroja. — Man ir tikai viens pāris apakšveļas, un es, eju pēc lāča gaļas, tas ir viss*

Gandrīz visu laiku pūta brāzmains vējš, un Smouks Belju, cīnīdamies ar to, kunkuļoja gar piekrasti. Pelēkajā rītausmā kāds ducis laivu bija piekrautas ar vērtīgiem krājumiem, kas bija atgādāti pāri Cilkutai. Ar rokām sazāģējuši dēļos zaļas egles, šīs neveiklās laivas bija tai­sījuši cilvēki, kuri maz ko saprata no laivu būves. Viena laiva, jau piekrauta, atgāja no krasta, un Kits apstājās, lai paskatītos uz to.

Vējš, kas uz ezera bija ļoti stiprs, te pūta vēl ne­gantāk, dzīdams pret sēri lielus viļņus. Aizejošās laivas pasažieri brida pa ūdeni garos gumijas zābakos, mujā- damies iestumt laivu dziļākos ūdeņos. Tas viņiem bija jāizdara divas reizes. Taču aizvien, kad ļaudis sakāpa laivā un mēģināja airēt, laivu atdzina atpakaļ krastā. Kits pamanīja, ka ūdens uz laivas malām ātri pārvēršas ledū. Trešais mēģinājums jau bija veiksmīgāks. Divi pē­dējie, kas iekāpa laivā, bija slapji līdz jostas vietai, toties laiva peldēja. Ļaudis neizveicīgi ķērās pie airiem un lēni attālinājās no krasta. Tad viņi uzvilka no segām sašūtu buru, bet, līdzko bura bija iegriezta vējā, viņus trešo reizi aiznesa atpakaļ pie sasalstošā krasta.

Kits nosmīnēja un gāja tālāk. Tas pats gaidīja viņu jaunajā kalpa lomā: viņam vajadzēja ar tādu pašu laivu atirties no šī paša krasta šodien pat.

Visi strādāja melnās miesās, tāpēc ka neatvairāmi tuvo­jās ziema un bija jābaidās, vai viņi tiks pāri lielajai ezeru ķēdei pirms to aizsalšanas. Un tomēr, kad Kits nonāca pie misteru Sprega un Staina telts, viņš nemanīja tur nekādu rosību.

Pie ugunskura brezenta aizsegā tupēja drukns, neliela auguma vīrelis, kas smēķēja brūnu papirosu.

— Hello! — viņš uzsauca. — Vai jūs esat mistera Sprega jaunais cilvēks?

Pamājis ar galvu, Kits nodomāja, ka svešais uzsvēris vārdus «misters» un «cilvēks», un bija pārliecināts, ka vīrelis pamirkšķinājis aci.

— Nu tā, bet es esmu ārsta Staina cilvēks, — svešais turpināja. — Esmu piecas pēdas garš, un mani sauc Ma­zais, īsāk — Džeks Mazais. Dažreiz mani dēvē par Džo- nijs Vietā.

Kits sniedza viņam roku.

— Vai jūs arī esat barots ar lāča gaļu? — viņš jau­tāja.

— Kā tad, — skanēja atbilde, — lai gan, cik es atceros, mans pirmais ēdiens bija bifeļa piens. Apsēdieties un ieko­diet kaut ko. Mūsu saimnieki vēl nav izkustējušies.

Kits, lai gan vienreiz jau bija ēdis brokastis, apsēdās zem brezenta un ar lielu baudu paēda otrreiz. Smagais, nogurdinošais vairāku nedēļu darbs bija dāvājis viņam vilka dabu un vilka apetīti. Viņš varēja ēst visu ko un jebkurā daudzumā, neraizējoties par savu gremošanas sistēmu. Mazais atstāja uz viņu runīga un pesimistiski noskaņota cilvēka iespaidu. No viņa Kits uzzināja inte­resantus «sīkumus» par saimniekiem un šausmīgus pare­ģojumus par gaidāmo ekspedīciju. Tomass Stenlijs Spregs bija jauns kalnu inženieris un miljonāra dēls. Ārsts Ādolfs Stains arī bija bagāta tēva dēls. Ar savu tēvu gādību abi bija saņēmuši sindikāta atbalstu, lai piedalītos Klondaikas ekspedīcijā.

— O, varat būt drošs, — paskaidroja Mazais, — ka naudas viņiem netrūkst. Kad viņi piestāja Daijas krastā, kravas nešana maksāja septiņdesmit centu, bet indiāņu, kas nes, nebija. Tur ieradās arī zelta meklētāji, turklāt īsti, no Austrumoregonas, un viņiem izdevās sarunāt indiāņus par septiņdesmit centiem. Indiāņi jau bija uzsējuši uz muguras trīstūkstoš mārciņas, kad ieradās Spregs un Stains. Viņi piedāvāja astoņdesmit, deviņdesmit centus, dolāru par mārciņu, un tad indiāņi lauza līgumu un no­ņēma nastas. Spregs un Stains atkļuva līdz šejienei, bet oregonieši joprojām nīkst Daijas krastā. Agrāk kā nā­kamgad viņi prom netiks.

Jā, mūsu saimnieki ir izmanīgi vīri, un, kad vajadzēs izkulties no grūtībām, viņi nerēķināsies ar citu cilvēku jūtām. Ko viņi izdarīja, kad nokļuva pie Linderinaņa ezera? Namdari tobrīd dzina iekšā pēdējās naglas laiva, kuru viņi būvēja kompānijai no Frisko par sešsimt dolāriem. Spregs un Stains iegrūda viņiem apaļu tūkstoti, un viņi lauza līgumus. Laiva ir glīta, bet ar viņiem jau otra kom­pānija ir iekritusi. Mantas viņi ir dabūjuši uz šejieni, bet viņiem nav laivas. Būs jākvern te līdz nākamajam ga­dam.

Dzeriet vēl vienu tasi kafijas. Ticiet man, es ne par kādu cenu nebūtu ar mieru braukt kopā ar tādiem ļaudīm, ja nebūtu bijusi tik traka vēlēšanās nokļūt Klondaikā. Viņi ir cietsirdīgi. Ja vien tas būtu vajadzīgs, viņi no­ņemtu krēpu no sēru mājas durvīm. Vai jūs esat parak­stījis līgumu?

Kits papurināja galvu.

— Tādā gadījumā, kompanjon, man jūsu ir žēl! Šajā zemē nav pārtikas, un viņi iedos jums vilka pasi, līdzko nonāks Dausonā. Šoziem tur daudzi nomirs badā.

— Viņi bija ar mieru … — iesāka Kits.

— Vārdos, — Mazais viņu aprāva. — Jūsu vārdiem viņi atbildēs ar savējiem, tas ir viss. Nu labi. Bet kā jūs sauc, kompanjon?

— Sauciet mani par Smouku, — teica Kits. i

— Jā, Smouk, gan jūs dabūsiet paskraidīt sava mu­tiskā līguma dēļ. Skaidra bilde, kas jūs gaida. Svai­dīties ar naudu viņi var, bet strādāt vai rītos laikus iz­līst no migas nav spējīgi. Mums vajadzēja sakārtoties un doties ceļā jau pirms stundas. Smagajam darbam esam pieņemti mēs abi. Drīz vien jūs dzirdēsiet viņus saucam, lai pienes šiem gultā kafiju. Padomājiet, tie esot pieau­guši vīrieši! Ko jūs zināt par braukšanu pa ūdeni? Es esmu lopu kopējs un zelta meklētājs, bet uz ūdens — ga­līgs nepraša, un viņi šajā ziņā nesajēdz ne velna. Ko jūs pieprotat?