Džeks Londons - Smouks Belju

—- Tur lejā mūs gaida nolādētais Baltais Zirgs, un stāsta, ka tas esot vēl riebīgāks par Kasti. Es domāju, ka tagad nedrīkstu baudīt nekādus grādīgos dzērienus.

Dažas jūdzes zemāk viņi izkāpa krastā un visi četri nogāja paskatīties uz mežonīgo ūdeni. Upi, kurā bija vai­rākas krāces, šajā vietā pret labo krastu novirzīja klinšu rifs. Visa ūdens masa, šķībeniski drāzdamās iekšā šau­rajā gaitenī, paātrināja savu skrējienu un slējās stāvus milzīgiem baltiem, nevaldāmiem viļņiem. Tās bija Baltā Zirga briesmīgās Krēpes, un te nāve ievāca visbagātāko ražu. Krāču vienā pusē vērpās spirāliskas strāvas, otrā pusē griezās liels atvars, un tikai pēc tam bija jāpārvar pašas Krēpes.

— Ar šito mums būs jānoņemas vairāk nekā ar Kasti, — nosprieda Mazais.

Kamēr viņi skatījās, augšējās krācēs parādījās kāda laiva. Tā bija liela, trīsdesmit pēdu gara, vairākām ton­nām piekrauta laiva, un to vadīja seši vīri. Laiva vēl ne­bija sasniegusi Krēpes, kad jau ienira viļņos un lēkāja, reizēm gandrīz nozuzdama putās un šļakatās.

Mazais lēni pameta greizu skatienu uz Kitu un sacīja:

— Viņa kūp smuki, bet tas vēl nav tas ļaunākais. Ievil­kusi airus … Atkal ienirst… Ak dies, pagalam viņa ir! Nē, re, kur parādās!

Lai cik liela bija laiva, tā tomēr bija pazudusi starp putu klātajām viļņu mugurām. Mirkli vēlāk pašā Krēpju vidū tā uzlēca uz viļņa un parādījās visā garumā. Kits, sev par lielu brīnumu, skaidri redzēja visu laivas dibenu.. Kādu mirkli laiva šķita karājamies gaisā, un visi tajā sē­došie cilvēki, izņemot vienu, kas atradās pakaļgalā pie stūres, palika nekustīgi savās vietās. Tad laiva atkal no­zuda ieplakā starp viļņiem. Trīs reizes tā pacēlās un no­grima, tad malā stāvošie ieraudzīja, ka, jau slīdot nost no Krēpēm, laiva ar priekšgalu ieurbjas virpulī. Stūres- vīrs, veltīgi ar visu svaru uzgūlies uz stūres, mēģināja tikt galā ar virpuli un neļaut laivai sākt griezties.

Laiva apmeta trīs lokus pa virpuļa iekšpusi un ikreiz tik tuvu pie klintīm, uz kurām stāvēja Kits un Mazais, ka abi viegli būtu varējuši ielēkt tajā. Stūresvīrs, cilvēks ar nelielu rūsganu bārdiņu, pamāja viņiem ar roku. Vienī­gais ceļš no šī virekļa veda pāri Krēpēm, un laiva pagrie­zās ieslīpi pret Krēpju augšgalu. Iespējams, aiz bailēm apgāzties stūresvīrs strauji nerāvās laukā no straumes. Kad viņš to darīja, bija jau par vēlu. Pakāpeniski pa­cēlusies gaisā un iegāzusies atpakaļ ūdenī, laiva ieurbās Krēpēs, un varenās mutuļu spirāles aizsvieda to upes otrā krastā. Simts pēdas zemāk uzpeldēja kastes un saiņi. Pēc tam parādījās laivas dibens un izklaidus sešas vīriešu galvas. Diviem zemāk laimējās izkļūt krastā. Pārējos aiz­nesa tālāk, un drīz vien ātrā straume noslēpa skatienam visas katastrofas pēdas.

Visi četri ceļabiedri ilgi klusēja. Pirmais ierunājās Ma­zais.

— Ejam, — viņš teica. — Mums arī jāpamēģina. Man kājas kļūs stīvas, ja es palikšu te vēl ilgāk.

— Jā, mums drusku jāpakvēpinās, — smaidīdams pie­balsoja Kits.

— Un tā jāattaisno savs vārds, — teica Mazais un pa­griezās pret saimniekiem. — Iesim? — viņš jautāja.

Var būt, ka ūderts šņākoņa traucēja viņiem sadzirdēt aicinājumu.

Mazais un Kits pa dziļo sniegu aizslempa līdz augšē­jām krācēm un atraisīja laivu. Kitam nedeva mieru divas domas: viena iedarbojās uz viņu gluži tāpat kā uz viņa biedriem, otra, skubinādama kā piesis, lika atcerēties veco Izaku Belju un visus pārējos Belju, kuri savā uzvaras gājienā uz rietumiem bija pieredzējuši to pašu. Tā bija gaļa, īsta gaļa, un tagad Kits skaidrāk nekā jebkad apzi­nājās, ka tā domāta tikai stipriem cilvēkiem.

— Turies uz viļņa! — uzsauca viņam Mazais un, laivai uzņemot ātrumu skubīgajā straumē un tuvojoties pirma­jām krācēm, iebāza mutē tabaku.

Kits pamāja ar galvu, ar visu spēku un svaru uzgūlās uz stūres aira un gaidīja, kad laiva ienirs.

Pēc dažām minūtēm Mazais, krietni izmircis, gulēdams uz smilšu sēres lejpus Baltā Zirga, izspļāva tabakas sulu un pakratīja Kitam roku.

— Gaļa! Gaļa! — viņš skandēja. — Mēs ēdām to jēlu! Mēs ēdām to dzīvu!

Augstāk krastā viņi satika Brēku. Viņa sieva stāvēja mazliet nomaļus. Kits pasniedza viņam roku.

— Baidos, ka ar jūsu laivu tas nebūs izdarāms, — viņš sacīja. — Tā ir mazāka par mūsējo un nav gluži kārtībā.

Vīrs izvilka naudaszīmju žūksni.

— Es došu jums katram pa simtam, ja izvedīsiet manu latvu cauri krācēm.

Kits paskatījās uz Baltā Zirga plandošajām Krēpēm. Pār zemi nolaidās viegls mijkrēslis, aukstums pieņēmās, apkārtne kļuva drūma un nemīlīga.

— Neba tas ir galvenais, — teica Mazais. — Mums nav vajadzīga jūsu nauda. Mēs to tik un tā neņemsim. Bet mans biedrs labi pazīst laivas, un, ja viņš apgalvo, ka jūsējā neizturēs, tad viņš zina, ko saka.

Kits piekrītoši pamāja ar galvu un nejauši palūkojās uz misis Brēku. Viņas acis bija pievērstas Kitam, un jau­neklis saprata: ja sievietes acis jebkad paudušas lūgumu, tad viņš to redz tagad. Arī Mazais palūkojās un ierau­dzīja to pašu, ko viņš. Abi apmulsuši saskatījās un ne­bilda ne vārda. Viena un tā paša impulsa skubināti, viņi pameta viens otram ar galvu un devās uz taku, kas veda uz augšējām krācēm. Nepaguvuši noiet ne simts jardu, viņi sastapa nākam lejā Stainu un Spregu.

— Uz kurieni jūs? — noprasīja Spregs.

— Izvest cauri to otru laivu, — atbildēja Mazais.

— To jūs nedarīsiet. Metas tumšs, un jums abiem jāsa­gatavo viss pārnakšņošanai.

Kita riebums bija tik liels, ka viņš neteica ne vārda.

— Viņam ir līdzi sieva, — sacīja Mazais.

— Tā ir viņa darīšana, — noskaldīja Stains.

— Arī Smouka un mana darīšana! — savukārt atcirta Mazais.

— Es aizliedzu jums to darīt! — stingri teica Spregs. — Smouk, ja jūs spersiet vēl vienu soli, es jūs atlaidīšu.

— Un es jūs, Mazais, arī, — piebalsoja Stains.

— Un ellē būsiet, ja atlaidīsiet, — teica Mazais. — Kā jūs nogādāsiet savu sasodīto laivu Dausonā? Kas jums pasniegs gultā kafiju un manikirēs nadziņus? Ejam, Smouk! Viņi neuzdrošināsies atlaist mūs. Bez tam mums ir līgumi. Ja viņi mūs atlaidīs, viņiem būs jāēdina mūs cauru ziemu.

Līdzko viņi bija iekāpuši Brēka laivā un atīrušies no krasta, pār malu sāka šļakstīties viļņi. Tie bija mazi, bet jau brīdināja, kas viņus gaida vēlāk. Valstīdams pa muti savu mūžīgo zelēkli, Mazais zobgalīgi paskatījās uz ceļa­biedru, un Kitam sirdī ielija neparasts siltums, domājot par šo cilvēku, kas neprata peldet un tomēr nevairījās no briesmām.

Straume krāca aizvien bargāk, un līdz braucējiem jau atlidoja pa šļakatai. Biezējošajā tumsā Kitam pavīdēja Krēpes un ap tām virmuļojošais ūdens. Viņš virzīja laivu uz šo atvaru un izjuta milzīgu atvieglojumu, kad tā trā­pīja Krēpēm pašā vidū. Tūlīt pēc tam līdz ar laivu uzlido­dams gaisā, krizdams lejā un pazuzdams ūdenī, Kits skaidri apzinājās vienīgi to, ka ar visu svaru ir uzgūlies uz stūres aira un vēlas, kaut tēvocis būtu te un redzētu viņu. Aizelsušies, līdz pēdējai vīlītei slapji sēdēdami laivā, kas bija gandrīz līdz lūpai piesmēlusies ar ūdeni, viņi iznira no trakojošās upes. Vieglākās mantas peldēja pa laivu. Ar dažām uzmanīgām kustībām Mazais ievirzīja laivu rāmākā tecē, un šī straume pati nesa viņus, kamēr laiva viegli atsitās pret krastu. Tur no augšas skatījās misis Brēka. Viņas lūgums bija uzklausīts, un pa sievietes vaigiem ritēja asaras.