Džeks Londons - Smouks Belju

— Spreg, — teica Kits, — dodu jums tieši trīsdesmit sekundes, lai jūs noliktu revolveri un paņemtu airi.

Spregs paminstinājās, nervozi iesmējās, nolika revol­veri un sāka airēt.

Divas stundas viņi collu pa collai ar milzu piepūli vir* zījās gar putās tītajām klintīm, un Kits jau sāka baiļoties, vai nav kaut kādā ziņā kļūdījies. Un tajā brīdī, kad viņš pats gandrīz vai bija gatavs griezties atpakaļ, pašā priekšā viņi ieraudzīja nepilnas divdesmit pēdas platu ieeju līcītī, kur pat visstiprākās brāzmas tik tikko sakus­tināja ūdens virsmu. Tā bija tā pati osta, kur bija patvē­rušās iepriekšējās dienās izbraukušās laivas.

Viņi piestāja lēzenajā krastā. Abi saimnieki gulēja laivā kā divas nelaimes čupiņas, bet Kits un Mazais pa to laiku uzcēla telti, sakūra uguni un ķērās pie ēdiena gatavo­šanas.

— Kāpēc tu nosauci Stainu par gardegunaino vepri? — iejautājās Kits.

— It kā es zinātu! — atbildēja Mazais. — Bet viņš ir to pelnījis.

Naktī sniegputenis norima pavisam, noskaidrojās un sāka piesalt. Kafijas tasīti, kas bija pastumta sāņus, lai atdziest, jau pēc dažām minūtēm klāja puscollu bieza le­dus kārta. Pulksten astros, kad Spregs un Stains, ieti­nušies segās, jau "gulēja kā nosisti, Kits atgriezās no lai­vas apskates.

— Viss aizsalis, Mazais, — viņš paziņoja. — Gandrīz visu ūdeni jau klāj ledus.

—' Ko tu domā iesākt?

— Atliek viena vienīga izeja. Skaidrs, ka ezers aizsals vispirms. Upei ātrā straume neļaus aizsalt vēl vairākas dienas. Katra laiva, kas rīt aizkavēsies Lebarža ezerā, būs spiesta palikt te līdz nākamajam gadam.

— Tātad tu domā, ka mums vajadzētu doties ceļā naktī? Tūlīt?

Kits pamaja ar galvu.

— Mudīgi augšā, miegamices! — pērkonīgi no dārdināja atbildi Mazais, sākdams raisīt vaļā virves, ar kurām telts bija piestiprināta pie zemes.

Abi uzrunātie kunkstēdami modās, staipīja sāpošos lo­cekļus un ņurdēja par iztraucēto miegu.

— Cik ir pulkstenis? — jautāja Stains*

— Pusdeviņi.

— Vēl ir tumšs … — Stains iebilda.

Mazais atraisīja pāris virvju, un telts sāka plakt.

— Vēl nav rīts, — viņš teica, — ir tikai vakars. Nāciet laukā. Ezers salst ciet, mums jātiek pāri,

Stains ar skābu un saniknotu seju piecēlās sēdus.

— Lai salst. Mēs nekustēsimies ne no vietas.

— Labi, — atteica Mazais. — Mēs ņemsim laivu un brauksim prom.

— Jūs pieņēma darbā ..,

— Lai mēs aizvestu jūs līdz Dausonai, — Mazais pabei­dza teikumu. — Vai tad mēs to negribam izdarīt, ko?

Viņš uzsvēra savu jautājumu, uzgāzdams saimniekiem uz galvas pustelti.

Viņi izlauza sev ceļu mazās ostas plānajā ledū un iz­brauca ezerā, kur smagais un stingais ūdens sasala uz airiem ik pēc vēziena. Drīz ūdens kļuva līdzīgs putrai, ap­grūtinot airēšanu un jau gaisā sasalstot. Bet pēc tam ezers sāka pārvilkties ar ledus kamaru — un laiva vir­zījās uz priekšu aizvien lēnāk un lēnāk.

Vēlāk, kad Kits mēģināja atsaukt atmiņā šo nakti, bet spēja atcerēties tikai tās šausmainos pārdzīvojumus, viņš sev bieži jautāja, kādām gan vajadzēja būt Staina un Sprega ciešanām. Viņam pašam bija tāda sajūta, it kā viņš tūkstoš gadu vai vēl ilgāk sīvi cīnītos ar dzeļošu aukstumu un mocītos necilvēciskā piepūlē.

No rīta viņi stāvēja uz vietas. Stains žēlojās par ap­saldētajiem pirkstiem, Spregs — par degunu, bet Kitam sāpošie vaigi un deguns lika noprast, ka arī viņš ir cietis. Jo gaišāks kļuva, jo tālāk viņi varēja redzēt, un, cik tālu vien sniedzās skatiens, visur bija tikai ledus. Ūdens ezerā vairs nebija. Kādus simts jardus no viņiem slējās ezera ziemeļu krasts. Mazais apgalvoja, ka tur esot upes izteka un viņš saskatot ūdeni. Tikai viņi abi ar Kitu bija spē­jīgi strādāt, un viņi ar airiem lauza ledu un lika laivai kustēties uz priekšu. Un tikai tad, kad spēki bija galīgi izsīkuši, viņi sasniedza straujo upi. Atskatījušies viņi ieraudzīja vairākas laivas, kuras visu nakti bija lauzušās

caur ledu un tagad bezcerīgi iesalušas. Viņi iegriezās upes likumā, un straume nesa laivu ar sešu jūdžu ātrumu stundā.

Dienu no dienas viņi peldēja pa straujo upi, un jo die­nas platāka kļuva piekrastes ledus josla. Apstājušies pār­nakšņot, viņi izcirta ledū āliņģi laivai un aiznesa nomet­nes piederumus vairākus simtus pēdu no ūdens. Otrā rītā viņi lauza laivai ceļu jaunajā ledū, kamēr aizkļuva līdz straumei. Mazais uzstādīja laivā skārda krāsniņu, un Stains un Spregs apnicīgi garas stundas sildījās pie tās. Viņi bija samierinājušies, nedeva vairs nekādas pavēles, un viņu vienīgā vēlēšanās bija nokļūt Dausonā. Mazais, pesimistiski noskaņots, bet nenogurdināms un allaž jautrs, laiku pa laikam dziedāja kādas aizmirstas dziesmas pirmo pantu. Un, jo aukstāks kļuva, jo biežāk viņš dziedāja:

No mūsu laiku Grieķijas Ceļš ved kā Argu projām mūs, Taram-tam-tam, taram-tam-tam, Jo zelta āda jāiegūst.

Braucot garām Hūtalinkvas un Lielā un Mazā Laša grīvām, viņi redzēja, ka upes nes uz Jukonu ledus biezu­mus. Tie krājās un lipa klāt laivai, un vakarā viņiem va­jadzēja cirst eju un lauzties ārā no straumes. Otrā rītā viņi darīja to pašu, lai tiktu atpakaļ straumē.

Pēdējo nakti krastā viņi pārlaida starp Baltās Upes un Stjuartas grīvām. Dienai austot, viņi ieraudzīja pusjūdzi plato Jukonu, kas balta tecēja starp ledū iekaltajiem kras­tiem.. Mazais vairs nelādēja visumu tik izsmalcinātiem vārdiem kā parasti un paskatījās uz Kitu.

— Mūsu laiva būs pēdējā, kas šogad ieradīsies Dau­sonā, — sacīja Kits.

— Bet nemaz neredz ūdeni, Smouk.

— Tad mēs ar savu svaru lauzīsim ledu. Aiziet!

Spregs un Stains velti protestēja: viņus ievilka laivā.

Pusstundu Kits un Mazais nopūlējās, mēģinādami izcirst ceļu līdz stiprajai straumei. Kad viņiem izdevās tikt ārā no piekrastes ledus, pa straumi peldošais ledus vilka laivu kādus simts jardus gar kranti, daļēji sabojājot vienu bortu. Upes līkumā viņi sasniedza straumi un lauzās vēl tālāk uz vidu. Tur viņi ieraudzīja nevis ledus putru, bet prāvus gabalus. Putra bija tikai starp šiem gabaliem, un arī tur tā acīm redzami kļuva biezāka un cietāka.

Ar airiem atgrūzdamies no ledus gabaliem, reizēm pat izkāpdami uz tiem, lai pastumtu laivu, viņi pēc stundas izkļuva upes vidū. Bet piecas minūtes pēc tam, kad viņi bija pārtraukuši šo verga darbu, laiva jau bija iesalusi. Ūdens plūda gausāk un gausāk. Gabals piesala pie ga­bala, līdz beidzot laivai apkārt bija izaudzis ledus gabals, kura diametrs bija septiņdesmit piecas pēdas. Reizēm viņi peldēja sāniski, reizēm ar pakaļgalu pa priekšu, un tad laiva ar savu svaru sarāva gabalos kustīgās masas pinek­ļus tikai tālab, lai pēc mirkļa tie saliedētos vēl blīvākā masā. Ritēja stundas. Mazais kurināja krāsni, gatavoja maltītes un dziedaja savu kara dziesmu.

Pienāca nakts, un pēc ilgiem veltīgiem pūliņiem viņi vairs nemēģināja piestāt krastā un nevarīgi ļāva, lai straume nes viņus tumsā.

— Un ja nu mēs pabraucam garām Dausonai? — jau­tāja Mazais.

— Tad brauksim atpakaļ, — atbildēja Kits, — ja vien Iedus nebūs saspiedis mūs.

Debesis bija skaidras, un salti zaigojošo zvaigžņu gaismā viņiem šad un tad abās pusēs pavīdēja kalnu ap­rises. Pulksten vienpadsmitos lejā atskanēja dobja čirk- stoņa. Straume kļuva gausāka, un ap viņiem sāka krāties, spiesties un berzēties ledus gabali. Upe stājās. Kāds lītis, no apakšas spiests, aizslīdēja pār viņu ledus gabalu un norāva laivai vienu sānu. Laiva nenogrima tikai tāpēc, ka tā pati bija iesalusi, taču vienu mirkli ceļotāji ierau­dzīja zem kājām tumšu ūdeni. Tad norima jebkāda kus­tība. Pēc pusstundas visa upe it kā saņēmās un sāka kus­tēties. Tas ilga apmēram stundu, līdz plūdumu atkal ap­turēja ledus blīva. Upe vēlreiz izrāvās no stinguma un, mežonīgi maldama ledus gabalus, traucās uz priekšu. Tad laivā sēdošie ieraudzīja krastā ugunis, un, kad viņi bija nonākuši līdzās tām, Jukona pilnīgi padevās, lai sastin­gtu uz sešiem mēnešiem.