Džeks Londons - Smouks Belju

— Puiši, jums noteikti ir jāņem nauda! — no augšas sauca Brēks.

Mazais piecēlās, paslīdēja un iegāzās ūdenī, tāpēc ka laiva sasvērās uz vienu sānu un atkal atguva līdzsvaru.

— Pie velna naudu! — atbildēja Mazais. — Stiepiet šurp viskiju. Tagad viss ir cauri un man sāk salt. Tas ir droši, ka esmu saaukstējies.

Nākamajā rītā viņi, kā parasti, bija vieni no pēdējiem, kas posās ceļā. Brēks, kaut gan viņa laiva nebija kārtībā un viņam palīdzēja tikai sieva un brāļadēls, bija nojaucis savu nometni, piekrāvis laivu un mazā gaismiņā izbrauca. Turpretī Stains un Spregs nesteidzās, viņi, kā šķita, ne­spēja pat iedomāties, ka kuru katru brīdi var uznākt sals. Viņi izlikās slimi, maisījās pa kājām, novilcināja izbrauk­šanu un izrādīja neapmierinātību ar Kita un Mazā darbu.

— Esmu zaudējis cieņu pret dievu, kopš pazīstu šos divus viņa radītos pārpratumus cilvēka izskatā, — šā­diem zaimojošiem vārdiem savu riebumu izteica Mazais.

— Toties tu esi īsts dievs, — smaidīdams sacīja Kits. — Kopš skatos uz tevi, esmu sācis vēl vairāk cienīt dievu.

— Tātad kaut ko viņš no manis ir iztaisījis, vai ne? — ar šo jautājumu Mazais centās apslēpt mulsumu, ko bija radījis biedra kompliments.

Viņiem veicamais ūdensceļš šķērsoja Lebarža ezeru. Te nebija ātras straumes, toties bija četrdesmit jūdžu garš nogurdinošs posms, kuru vajadzētu nobraukt airējot, ja talkā nenāktu vējš. Bet ceļavēja laiks jau bija pagājis, un viņiem tieši pretī no ziemeļiem drāzās ledainas sīpas. Tāpēc ezerā cilājās lieli viļņi un gandrīz vai nebija iespēt jains tikt uz priekšu. Ar šīm raizēm vēl nepietika: sāka birt biezs sniegs, un uz airu lāpstiņām nepārtraukti sasala ūdens, tā ka vienam cilvēkam visu laiku ar cirvi bija jā­kapā nost ledus. Spiesti savu reizi sēsties pie airiem, Spregs un Stains demonstratīvi lāpīja slinkumu. Kits bija iemācījies rīkoties ar airi, kā pienākas, un ievēroja, ka saimnieki izliekas cilājam airus un tikai skata pēc skar ūdeni ar tiem.

Pēc trim stundām Spregs nosvieda airi un paziņoja, ka jāgriežas atpakaļ uz upes ieteku, lai tur pārnakšņotu. Stains piekrita viņam, un tā aizgāja zudumā vairākas ar lielām pūlēm nobrauktas jūdzes. Otrā un trešajā dienā neveiksmīgie mēģinājumi atkārtojās. Laivas, kas nepār­traukti ieradās no Baltā Zirga, veidoja ietekā flotili, kurā to bija vairāk nekā divi simti. Katru dienu pienāca klāt pa četrdesmit piecdesmit laivām, bet tikai divas trīs sa­sniedza ezera ziemeļrietumu krastu un vairs neatgriezās. Laivas sasala pa vairākām kopā. Nebija šaubu, ka drīz visu upi klās ledus.

— Mēs būtu tikuši pāri, ja viņiem būtu iekšā, — Kits teica Mazajam trešās dienas vakarā, kad viņi sēdēja pie uguns un žāvēja mokasīnus. — Šodien mēs būtu tur, ja viņi nebūtu griezušies atpakaļ. Vēl kādu stundu pastrādātu, un rietumu krasts būtu klāt. Viņi ir… nudien viņi ir ņergas!

— Vārds vietā, — piekrita Mazais. Viņš pagrieza mo­kasīnu pret uguni un brīdi klusēja. — Paklausies, Smouk. Līdz Dausonai ir ap simts jūdžu. Ja negribam te nosalt, mums kaut kas ir jādara. Ko tu par to saki?

Kits skatījās uz viņu un gaidīja.

— Mēs uz mūžu esam sapinušies ar šiem ņergām, — turpināja Mazais. — Viņi prot pavēlēt un muldēt, bet, kā tu saki, ir īsti ņergas. Ja gribam tikt Dausonā, mums pa­šiem jāparūpējas par šīm mantām.

Viņi saskatījās,.

— Lai notiek, — teica Kits un par apstiprinājumu snie­dza Mazajam roku.

Otrā dienā labu laiku pirms rītausmas Mazais deva signālu.

— Augšā! — viņš ieaurojās. — Lieniet laukā, miegami­ces! Te jums būs kafija. Dzeriet mudīgi! Mēs dodamies prom!

Kurnēdami un īgņādamies Stains un Spregs bija spiesti doties ceļā divas stundas agrāk nekā parasti. Sniegputenis bija kļuvis stiprāks, un pēc neilga laika visu četru sejas bija pārklātas ar ledu, bet apsnigušie airi grūti cilājami., Trīs stundas un tad vēl ceturto stundu viņi, nomainīdami cits citu, rāvās melnās miesās: viens stūrēja, viens kapāja nost ledu, bet divi airēja. Ziemeļrietumu krasts rēgojās aizvien tuvāk un tuvāk. Vējš pūta vēl stiprāk, un beidzot Spregs ievilka savu airi, gatavs padoties. Mazais pieklupa viņam klāt, lai gan tikko bija sācis atpūsties.

— Kapājiet ledu! — viņš uzsauca, iespiezdams Spre- gam rokā cirvi.

— Bet kāda tam jēga? — Spregs gaudulīgi jautāja. — Tikpat no tā nekas neiznāks. Mums būs jāgriežas atpa­kaļ.

— Mēs iesim uz priekšu, — sacīja Mazais. — Kapājiet ledu, bet, kad jutīsieties labāk, nomainīsiet mani.

Darbs bija nogurdinošs, tomēr viņi sasniedza ziemeļ­rietumu krastu, kas bija tā nosēts ar viļņu apskalotiem klinšu bluķiem un akmeņiem, ka nevarēja atrast vietu, kur piestāt.

— Es taču jums teicu! — pārmeta Spregs.

— Jūs pat neiepīkstējāties, — atbildēja Mazais.

— Mums jābrauc atpakaļ.

Neviens neatbildēja, un Kits, atstādams neviesmīlīgo krastu, virzīja laivu uz upes vidu. Dažreiz viņš netika uz priekšu vairāk par vienu pēdu, dažreiz divi vai trīs vē­zieni ar mokām noturēja viņus uz vietas. Kits darīja, ko spēja, lai uzmundrinātu abus mīkstčauļus. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka laivas, kurām bija izdevies sasniegt šo krastu, nekad neatgriezās. Viņš mēģināja pierādīt, ka laivas varbūt atradušas patvērumu kaut kur augstāk. Viņi nostrādāja vēl pāris stundu.

— Ja jūs, puiši, izliesiet uz airiem kaut daļu no kafijas, ko esat iztempuši, suzdami segās, mēs panāksim savu, — tā saimniekus mudināja Mazais. — Jūs it kā strādājat, bet īstenībā no jums nav nekāda labuma.

Pēc dažām minūtēm Spregs ievilka airi.

— Man vairs galīgi nav spēka, — viņš teica, un izklau­sījās, ka viņš tūlīt sāks raudāt.

— Mums tāpat, — atbildēja Kits, kas arī jutās tā no­guris, ka bija gatavs kliegt vai nogalināt kādu. — Un tomēr mums būs vēl jāpastrādā.

— Mēs braucam atpakaļ. Grieziet laivu apkārti

— Mazais, ja viņš negrib airēt, ņem pats airi! — pavē­lēja Kits..

— Tā būs jādara, — atbildēja uzrunātais. — Viņš var kapāt ledu.

Taču Spregs atteicās atdot airi. Stains arī vairs neai- rēja, un straume nesa laivu.

— Grieziet atpakaļ, Smouk! — pavēlēja Spregs.

Kits, kas savu mūžu nebija nevienu lamājis, tagad brī­nījās pats par sevi.

— Vispirms ejiet ellē! — viņš atcirta. — Ņemiet airi un iriet, kā nākas!

Galīga nespēka brīžos cilvēki zaudē pēdējās kultūras paliekas, un tagad tāds brīdis bija pienācis. Viņi visi bija pie sabrukuma robežas. Spregs novilka dūraini, izrāva revolveri un pavērsa to pret stūrmani. Kitam tas bija jauns pārbaudījums. Līdz šim neviens nebija griezis pret viņu ierocL Un tagad, Kitam par brīnumu,, tas neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. Tā likās visdabiskākā lieta pa­saulē.

— Ja neliksiet nost revolveri, — viņš brīdināja, — es jums to atņemšu un sadošu ar to jums pa pirkstiem.

— Ja negriezīsiet laivu apkārt, es jūs nošaušu, — drau­dēja Spregs.

Tad iejaucās Mazais. Viņš mitējās kapāt ledu un no­stājās Spregam aiz muguras.

— Pamēģiniet tik izšaut, — viņš sacīja,, zvārodams rokā cirvi. — Man nagi niez sašķaidīt jums pauri. Pamē­ģiniet nostrādāt šo joku.

— Tas ir dumpis! — Stains pacēla balsi. — Jūs pie­ņēma, lai jūs pildītu pavēles.

Mazais pagriezās pret viņu.

— Jūs, gardegunainais veprēn, arī dabūsiet, kad būšu ticis galā ar jūsu partneri.