Džeks Londons - Smouks Belju

Iegājis mazajā būdiņā, kas atradās uz viena no Dauso- nas pakalniem, Smouks izdzirda pazīstamo smago elpu.

— E, es likos gulēt, — Mazais nomurmināja, kad Smouks papurināja viņu aiz pleca. — Es šonakt neesmu dežurants, — tāda bija viņa nākamā iebilde, kad roka sāka purināt viņu vēl stiprāk. — Ja jums kas uz sirds, ejiet pie bāra saimnieka.

— Mudīgi ģērbies ciet, — teica Kits. — Mums jāpaslu­dina par savējiem pāris zemes gabalu.

Mazais piecēlās sēdus un grasījās lamāties, bet Smouks aizspieda viņam muti.

— Tss! — brīdināja Smouks. — Tas ir varens atklā­jums. Necel augšā kaimiņus. Visa Dausona guļ.

— Hm … Pastāsti man. Neviens citiem par tādām lie­tām nestāsta, skaidrs, ka nestāsta, bet vai nav brīnums, ka visi satiekas uz viena un tā paša ceļa?

— Skvokrīka, — nočukstēja Smouks. — Droša lieta. To man pateica Brēks. Pamatiezis, nav dziļš. Zelts gandrīz zem pašas zāles. Ejam! Paķersim dažas visvieglākās pe- keles un laidīsim prom.

Mazais atkrita gultā un aizvēra acis, bet jau pēc brīža viņam bija norautas nost segas.

— Ja tev zelta nevajag, tad man vajag, — teica Smouks.

Mazais atsvieda segas un sāka ģērbties.

— Vai suņus ņemsim? — viņš jautāja.

— Nē. Ceļš uz turieni droši vien nav iebraukts, un kā­jām mēs aizkļūsim līdz turienei ātrāk.

— Tad es atstāšu suņiem ko ēst, lai var iztikt līdz tam laikam, kad būsim atpakaļ. Tikai paņem līdzi bērza tāsi vai kādu sveci.

Mazais atvēra durvis, bet, sajuzdams, cik ārā auksts, parāvās atpakaļ, lai nolaistu cepurei ausis un uzvilktu cimdus.

Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās, sparīgi berzēdams degunu.

— Smouk, es esmu noteikti pret šo gājienu. Ārā ir auk* stāks nekā tūkstoš gadu pirms pirmās uguns iededzinā­šanas. Bez tam šodien ir piektdiena, trīspadsmitais, un čiks vien mums iznāks.

Ar nelielām nastām uz muguras viņi aizvēra aiz sevis durvis un kāpa lejā no pakalna. Ziemeļblāzma bija bei­gusi savu krāsu rotaļu, tikai zvaigznes spulgoja ledainajā gaisā, un to nedrošā gaisma apgrūtināja iešanu. Maza­jam samisējās, viņš iestiga dziļi sniegā un ņēmās lādēt dienu, nedēļu, mēnesi un gadu, kad bija nācis pasaulē.

— Vai tu vari turēt muti? — Smouks viņu aprāja. — Liec mierā kalendāru. Tu uzmodināsi visu Dausonu, un visi bliezīs mums pakaļ.

— Ko tu saki! Bet vai tu redzi uguni tajā būdā? Un tur tajā? Un vai tu dzirdi, kā klaudz durvis? Kā tad, Dau­sona guļ. Bet tās ugunis? Droši vien kādu glabā. Neviens nepošas ceļā pēc zelta, varu galvot, ka nepošas.

Kad viņi bija nokāpuši līdz pakalna piekājei un piegā­juši Dausonai pavisam tuvu, visās būdās iedegās ugunis, sāka klaudzēt durvis, un malu malās cieti nomīdītajā sniegā gurkstēja mokasīni. Mazais atkal neizturēja,

— Ellīgi daudz gan te to nelaiķu!

Viņi pagāja garām cilvēkam, kas stāvēja uz ceļa un noraizējies paklusi sauca:

— Ei, Cārlij, kusties jel!

— Vai tu redzi, Smouk, maisu, kas viņam uz muguras? Kapi, jādomā, ir tālu no šejienes, ja jau nelaiķi ņem līdzi savas segas.

Nonākuši līdz galvenajai ielai, viņi ieraudzīja kādus simt cilvēkus, bet, maldinošajā zvaigžņu gaismā meklē­dami taku uz krastu, pēc balsīm noprata, ka pūlis kļūst vēl lielāks.

Mazais paslīdēja un no trīsdesmit pēdu augstuma iekrita mīkstajā sniegā. Smouks sekoja biedram, bet uz- drazas Mazajam virsū tieši tajā brīdī, kad viņš jau cēlās kajas.

— Es pirmais atradu to, — viņš norūca, vilkdams nost dūraiņus, lai izkratītu no tiem sniegu.

Pēc brīža viņi ar negantu sparu ķepurojās ārā no vi­ņiem virsū sakritušo sekotāju ņudzekļa. Upei aizsalstot, te bija izveidojies sastrēgums un tagad slējās juku jukām samesti apsniguši ledus gabali. Vairākas reizes smagi no­kritis, Smouks izņēma un aizdedzināja sveci. Tie, kas at­radās aizmugurē, skaļi izteica savu atzinību. Vēja nebija, svece dega ļoti gaiši, un viņš varēja iet uz priekšu daudz ātrāk.

— Skaidrs, ka visi zelta meklētāji ir ceļā, — nosprieda Mazais. — Bet varbūt viņi visi ir mēnessērdzīgi?

— Lai nu kā, bet mēs atrodamies gājiena priekšgalā, — atbildēja Smouks.

— O, to nu es nezinu. Var jau gadīties, ka tur priekšā ir jāņtārpiņš. Bet var gadīties, ka tie visi ir jāņtārpiņi — tas tur un tas. Paskaties vien uz tiem! Tici man, mums priekšā ir ļaužu jūra.

Pāri ledus laukam līdz Jukonas rietumu krastam bija kāda jūdze, un visā šī līkumotā ceļa garumā spīgoja sve­ces. Viņiem aiz muguras, krastā, no kura viņi tikko bija nokāpuši, zvīlēja vēl vairāk sveču.

— Es teiktu, Smouk, ka tas nav nekāds gājiens, tā ir īsta pārceļošana. Mums priekšā jābūt kādam tūkstotim cilvēku un aiz muguras saviem desmit tūkstošiem. Paklau­sies, ko saka vecāks cilvēks. Es neko sliktu neieteikšu. No­jauta mani neviļ. Velti mēs tērējam laiku. Labāk iesim at­pakaļ un liksimies gulēt.

— Labāk būtu klusējis, ja gribi pabeigt to, ko esi iesā­cis! — pikti atcirta Smouks.

— Kājas man ir īsas, tas gan, bet ceļos liecas pašas no sevis, un mani muskuļi nepazīst noguruma. Te, uz le­dus, es varu paiet ātrāk par kuru katru no šiem klaido­ņiem.

Un Smouks zināja, ka Mazajam taisnība, jo viņš sen jau bija pārliecinājies par sava biedra fenomenālo iztu­rību.

— Es tīšām nesteidzos, lai tev būtu izdevība, — izsmē­jīgi sacīja Smouks.

— Tāpēc jau es minu tev uz papēžiem. Ja nevari paiet ātrāk, laid mani pa priekšu, un tad redzēsi.

Smouks pielika soli, un drīz viņi panāca tuvāko zelta meklētāju grupu.

— Ej garām, Smouk! — Mazais skubināja. — Apdzen tos neapraktos miroņus! Te nav nekādas bēres. Atceries, kā mēs kādreiz rāvāmies.

Smouks saskaitīja šajā grupā astoņus vīriešus un divas sievietes, un viņi vēl nebija tikuši pāri ledus laukam, kad jau pagāja garām otrai, divdesmit cilvēku lielai grupai. Dažus soļus no rietumu krasta taka pagriezās uz dien­vidiem un tālāk veda pa gludu ledu. To sedza vairākas pēdas bieza sniega kārta. Pa šo sniegu kā divas pēdas plata lente vijās kamanu ceļš. Līdzko nogāja no šīs takas, tā kājas iegrima dziļāk. Gājēji, kurus viņi panāca, nelab­prāt grieza ceļu, un Smouks ar savu biedru bieži iemuka dziļajā sniegā, no kura viņi kārpījās ārā ar lielām pūlēm.

Mazais bija nevaldāms un samācies. Kad citi negribēja laist viņu garām, viņš tos pamatīgi izsunīja.

— Uz kurieni jūs tā steidzaties? — kāds no viņiem jau­tāja.

— Bet uz kurieni jūs? — atjautāja Mazais. — Vakar pēcpusdienā no Indiāņu upes uzklupa vesels bars un ir jau jums priekšā. Tur vairs nav neviena zemes gabala.

— Ja tā ir, es vēlreiz jautāju, tad uz kurieni jūs tā steidzaties?

— Kas? Es? Nē, es pēc zelta nedzenos. Es strādāju val­dībai. Man ir kroņa uzdevums. Man jānoskaidro, cik Skvokrīkā iedzīvotāju.

Otram, kas uzsauca Mazajam: «Kurp tu, Mazais, tā steigdamies? Vai tiešām domā pieteikt gabalu?» — viņš atbildēja:

— Es? Es tak esmu Skvokrīkas atklājējs! Nupat kā no­ziņoju par visu to varasvīriem un steidzos, lai neviens no tiem sasodītajiem čečako neuzkluptu manam gabalam.

Zelta meklētāji pa līdzenu ceļu nogāja trīsarpus jūdžu stundā, bet Smouks un Mazais — četrarpus, lai gan pa reizei viņi arī paskrēja un nogāja vēl vairāk.

— Es tevi, Mazais, nodzīšu tā, ka tu neturēsies uz kā­jām, — lielījās Smouks.