Džeks Londons - Smouks Belju

— Es pieņemu, ka vairāki tūkstoši. Mēs apdzinām vai­rāk nekā trīssimt. Bet viņi velti laiku netērēja.

— Vecs stāsts, — viņa sarūgtināta teica. — Jaunatnā­cēji ielien labākajos gabalos, bet vecie iedzīvotāji, kuri riskējuši, cietuši un radījuši šo zemi, paliek tukšā. Vecie bija tie, kas atklāja Skvokrīku — nevar saprast, kā viņi dabūjuši to zināt, — un darīja to zināmu visiem vecajiem Sīlaionas iedzīvotājiem. Bet tas atrodas desmit jūdzes tā­lāk no Dausonas, un, kad viņi sasniegs strautu, visu jau būs aizņēmuši čečako. Tāda veiksmes ačgārnība nav ne taisnīga, ne godīga.

— Jā r tas ir pavisam nelāgi, — Smouks izteica savu līdzjūtību. — Bet lai mani pakar, ja es zinu, ko lai pret to iesāk. Jūs jau zināt: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.

— Es gan labprāt kaut ko darītu, — viņa dedzīgi at­saucās. — Es gribētu., kaut viņi visi ceļā nosaltu vai vi­ņiem atgadītos kaut kas cits briesmīgs. Kaut tikai Sīlaio­nas iedzīvotāji ierastos tur pirmie.

— Jūs laikam gan neturat labu prātu uz mums, — smie­damies teica Smouks.

— Tā gluži nav, — viņa atbildēja. — Es pazīstu Sīlaio­nas iedzīvotājus visus līdz pēdējam. Kas tie par ļaudīm! Savā laikā viņi ir cietuši badu šajā zemē, strādājuši kā milži, lai tā attīstītos. Maza meitene būdama, es kopā ar viņiem pieredzēju šos grūtos laikus Koijokukā. Kopā ar viņiem cietu badu Berčkrīkā un Četrdesmitajā Jūdzē. Viņi ir varoņi, kas pelnījuši kaut kādu apbalvojumu, bet šie pienapuiku tūkstoši, kas nav izpelnījušies tiesības norobe­žot ar mietiem ne mazāko no zemes gabaliem, ir jūdzēm tālu viņiem priekšā. Bet tagad piedodiet manu tirādi un atļaujiet atvilkt elpu, tāpēc ka es nezinu, kad jūs un visi pārējie mēģināsiet apdzīt tēvu un mani.

Apmēram stundu Džoja un Smouks nepārmija ne vārda, lai gan vienubrīd viņš dzirdēja, ka meitene paklusām sa­runājas ar tēvu.

— Tagad es viņu pazīstu, — Mazais teica Smoukam,

— Tas ir Lūiss Gastels, īsts zelta meklētājs. Tai jābūt viņa meitiņai. Viņš ieradies šajā zemē tik sen, ka neviens neatceras, kad tieši, un atvedis sev līdzi meiteni, kad viņa vēl bijusi pavisam maziņa. Viņi ar Bītlsu bija kompanjoni un pirmie palaida pa Koijokuku nelielu tvaikonīti.

— Labāk neiesim viņiem garām, — sacīja Smouks.

— Mēs ejam visiem pa priekšu un esam tikai četri,

Mazais piekrita, un viņi vēl kādu stundu klusēdami gāja

uz priekšu. Pulksten septiņos tumsu izkliedēja pēdējais ziemeļblāzmas uzliesmojums, kura gaismā rietumos starp sniegotajiem kalniem skatienam pavērās eja.

— Skvokrīka! — iesaucās Džoja.

— Beidzot! — līksmi piebalsoja Mazais. — Es rēķinu, ka mēs būsim tur, vēlākais, pēc pusstundas. Kā man gri­bas izstiept kājas!

Tas bija tajā vietā, kur ledus gabaliem nokaisītais Dai­jas ceļš strauji nogriezās pāri Jukonai uz austrumu krastu. Un te viņiem vajadzēja noiet no labi nomīdītā ceļa, kāpaļāt pa ledus gabaliem un tālāk soļot pa tikko sama­nāmu taku, kas veda gar rietumu krastu.

Lūiss Gastels, kas gāja pa priekšu, tumsā paklupa uz nelīdzenā ledus un pakrita, abāin rokām satverdams po­tīti. Viņš uzrausās kājās un gāja tālāk, taču šoreiz lēnāk un manāmi klibodams. Pēc dažām minūtēm viņš negaidot apstājās.

— Nekas neiznāks, — viņš sacīja meitai. — Esmu sa­stiepis cīpslu. Ej tu pa priekšu un apspraud gabalu mums abiem.

— Vai mēs nevaram kaut kā palīdzēt? — jautāja Smouks.

Lūiss Gastels papurināja galvu.

— Viņa var pieteikt tiklab vienu, kā divus gabalus. Es uzrāpšos augšā krastā, sakuršu uguni un pārsiešu potīti.

Viss būs kārtībā. Ej vien, Džoja. Apspraud gabalus aug­stāk par Diskaveriju. Jo augstāk, jo bagātākas atradnes.

— Te būs drusku bērza tāss, — teica Smouks, sadalī­dams savus krājumus divās vienādās daļās. — Mēs parū­pēsimies par jūsu meitu.

Lūiss Gastels skarbi iesmējās.

— Paldies par to, — viņš teica, — bet mana meita prot pati rūpēties par sevi. Ejiet viņai pakaļ un neizlaidiet viņu no acīm.

— Kā būtu, ja es ietu pa priekšu? — viņa jautāja Smou­kam. — Es šo novadu pazīstu labāk nekā jūs.

— Ejiet vien, — Smouks galanti atbildēja, — kaut gan es piekrītu jums, ka ir apkaunojoši mums, čečako, iet pa priekšu Sīlaionas iedzīvotājiem. Vai nav kaut kā iespējams atkratīties no viņiem?

Meitene papurināja galvu.

— Mums neizdosies noslēpt savas pēdas, un viņi sekos mums kā aitas.

Nogājusi ceturtdaļjūdzes, viņa spēji pagriezās uz rie­tumiem. Smouks ievēroja, ka viņi brien pa svaigu sniegu, bet nedz viņš, nedz Mazais nepievērsa uzmanību tam, ka taka, pa kuru viņi bija gājuši līdz šim, ved uz dienvidiem. Ja viņi būtu paši savām acīm redzējuši, ko dara Lūiss Gastels pēc tam, kad viņi bija izšķīrušies, Klondaikas vēs­ture būtu uzrakstīta citādi. Viņi būtu redzējuši, ka vecais vairs neklibo, bet, kā suns ostīdams gaisu, skrien pa viņu pēdām. Bez tam viņi būtu redzējuši, ka palicējs nomīņā un paplašina pagriezienu, ko viņi bija izdarījuši uz rietu­miem, un visbeidzot aiziet pa veco ceļu uz dienvidiem.

Taka veda uz upi, bet bija tik grūti saskatāma, ka ne­pārtraukti pagaisa ceļiniekiem. Pēc ceturtdaļstundas Džoja Gastela izteica vēlēšanos iet nopakaļ un palaida pa priekšu abus vīriešus, lai viņi iemin ceļu sniegā. Sis pa priekšu ejošo zelta meklētāju gausums deva iespēju pārējiem viņus panākt, un, kad atausa rīts, ap pulksten deviņiem, cik tālu vien sniedza skatiens, visur bija re­dzami cilvēki. Džojas tumšās acis iezibsnījās.

— Cik ilgi mēs ejam pa šo ceļu? — viņa jautāja.

— Veselas divas stundas, — Smouks atbildēja.

— Un vēl divas stundas klāt — tas iznāk četras, — viņa sacīja un iesmējās. — Zelta meklētāji no Sīlaionas ir glābti.

Smoukam radās neskaidras aizdomas, viņš apstājās un skatījās uz meiteni.

— Es nesaprotu, — viņš atzinās.

— Nesaprotat! Tādā gadījumā es jums paskaidrošu. Tā ir Norvejkrīka. Skvokrīka būs nākamā uz dienvidiem.

Smouks uz brīdi zaudēja valodu.

— Jūs to darījāt ar nolūku? — viņš vaicāja.

— Es to darīju, lai sagādātu iespēju vecajiem iedzīvo­tājiem.

Viņa nicinoši iesmējās. Vīrieši paskatījās viens uz otru un beigu beigās arī sāka smieties.

— Es jūs uzliktu uz ceļgala un kārtīgi sadotu jums, ja šajā zemē nebūtu tik maz sieviešu, — sacīja Mazais.

— Jūsu tēvs nesastiepa cīpslas, bet nogaidīja, kamēr mēs vairs neesam redzami, un gāja tālāk? — jautāja Smouks.

Viņa pamāja ar galvu.

— Un jūs bijāt mūsu pievilinātāja.

Viņa atkal pamāja ar galvu, un šoreiz smiekli nāca Smoukam no sirds. Smiekliem vaļu ļāva cilvēks, kas at­klāti atzina sevi par uzvarētu.

— Kāpēc jūs nedusmojaties uz mani? — Džoja nosku­musi jautāja. — Vai tikai… vai tikai jūs man nesadosiet?

— Labi, tādā gadījumā mēs varam čāpot atpakaļ, — ieteicās Mazais. — Tā stāvot, man sāk salt kājas.

Smouks papurināja galvu.

— Tas nozīmē, ka esam zaudējuši četras stundas. Mēs droši vien esam nogājuši astoņas jūdzes gar šo strautu, bet, kā redzams, Norvejkrīka met pamatīgu līkumu uz dienvidiem. Iesim gar to, tad pāri kalniem un iznāksim pie Skvokrīkas kaut kur augšpus Diskaverijas. — Viņš palūkojās uz Džoju. — Vai gribat nākt mums līdzi? Es taču jūsu tēvam apsolīju rūpēties par jums.