Džeks Londons - Smouks Belju

— Paskaties uz viņiem, — Smouks teica. — Visvien- kāršākais matemātiskais aprēķins liecina, ka šonakt viņi vairāk paspēlēs nekā laimēs un ka lielākā daļa no viņiem jau paspēlē.

— Cipari ir tava stiprā puse, — godbijīgi nomurmināja Mazais. — Būtībā tev taisnība. Bet ir tāda lieta kā fakti, un fakts ir tāds, ka reizēm cilvēkiem veicas. Gadās, ka ik­viens spēlmanis vinnē. To es saku pēc pieredzes, jo pats esmu piedalījies tādās spēlēs un piedzīvojis, ka ne viena vien banka vinnē. Vienīgā iespēja vinnēt ir nogaidīt, kamēr sāk veikties, un tad spēlēt uz velna paraušanu.

— Izklausās jau vienkārši, — kritiski sprieda Smouks, — tik vienkārši, ka es nespēju saprast, kā ļaudis vispār paspēlē.

— Nelaime ir tā, — paskaidroja Mazais, — ka vairums spēlētāju netiek gudri, kad viņiem īsti veicas. Tas varētu gadīties ar mani pašu. Galvenais ir pamēģināt un noķert īsto brīdi.

Smouks pašūpoja galvu.

— Arī tā ir statistika, Mazais. Lielākā daļa cilvēku ne­atšķir savu laimi.

— Bet vai tev nekad nav radusies tāda kārdinoša sajūta, ka vajag tikai likt naudiņu galdā un tu būsi vinnējis?

Smouks iesmējās.

— Es pārāk baidos, ka varētu neveikties. Bet zini, ko es tev teikšu, Mazais? Es tūlīt pat likšu dolāru uz visaug­stāko kārti un paskatīšos, vai tas mums ienesīs tik daudz, lai sanāktu iedzeršanai.

Smouks gribēja doties pie faraona galda, bet Mazais saķēra viņu aiz rokas.

_— Pagaidi! Man tāda jušana, ka es laimēšu. Liec to do­lāru ruletē.

Viņi gāja pie ruletes galda, kas atradās pie pašas bufetes.

— Gaidi, kad es tev teikšu, — Mazais deva padomu.

— Uz kādu skaitli? —vaicāja Smouks.

— Uz kādu gribi. Bet pagaidi, kamēr es teikšu, kad likt.

— Vai tu gribi man iegalvot, ka pie šī galda man ir tā­das pašas izredzes? — iebilda Smouks.

— Tādas pašas kā tavam kaimiņam.

— Bet ne tik labas kā bankas turētājam.

— Pagaidi, gan jau redzēs, — teica Mazais. — Nu, liec nu!

Bankas turētājs nupat kā bija palaidis mazo ziloņkaula bumbiņu pa riņķojošo riteni ar daudzajām bedrītēm, un tā griezdamās aizripoja pa gludo malu. Smouks, kas stā­vēja pie galda zemākā gala, pastiepa roku pāri kāda spēl­maņa galvai un uz labu laimi meta savu dolāru. Tas pa­slīdēja pa gludo, zaļo galddrānu un apstājās tieši trīsdes­mit ceturtā numura vidū.

Bumbiņa mitējās riņķot, un bankas turētājs paziņoja:

— Trīsdesmit četri laimē!

Viņš savāca visu naudu, kas bija uz galda, un nolika blakām Smouka dolāram trīsdesmit piecu dolāru kaudzīti. Smouks pievilka naudu sev klāt, un Mazais uzsita viņam uz pleca.

— Re, Smouk, tas bija īsts ķēriens! Kā es to nojautu? Vārdiem tas nav izsakāms. Es zināju tikai to, ka tu vin­nēsi. Ja tas dolārs būtu uzkritis uz kāda cita skaitļa, tu tik un tā būtu vinnējis. Ja jau laime uzsmaidījusi, tad tu vinnēsi, un tur nekā nevar darīt.

— Bet ja nu būtu iznākusi dubultnulle? — jautāja Smouks, iedams ar Mazo pie bufetes.

— Tad tavs dolārs būtu uzkritis uz dubultnulles, — at­bildēja Mazais. — Tur nekas nav grozāms. Laime paliek laime. Šoreiz tā uzsmaidīja mums. Iesim atpakaļ pie

galda. Šodien man veicas, un, pēc tam kad esmu jāvis vinnēt tev, gribu pats uzlikt uz dažiem skaitļiem.

— Vai tu spēlē pēc kaut kādas sistēmas? — Smouks jautāja pēc desmit minūtēm, kad viņa biedrs bija paspē­lējis simts dolāru.

Mazais sašutis papurināja galvu un tajā pašā laikā no­lika naudas gabalus «trīs», «vienpadsmit» un «septiņpa­dsmit» tuvumā, sīku monētu uzsviezdams uz «zaļā».

— Elle mudž no idiotiem, kuri spēlē pēc sistēmas! — Mazais paskaidroja, kad bankas turētājs rauša kopā naudu.

Sākumā Smouks vienaldzīgi vēroja notiekošo, bet tad, spēles valdzināts, ar interesi noraudzījās katrā tās detaļā no bumbiņas palaišanas līdz bankā likšanai un laimestu izmaksai. Viņš pats spēlē nepiedalījās, viņam pietika ar skatīšanos. Tomēr Smouka interese kļuva tik liela, ka Ma­zais, paziņojis, ka viņam šodien pietiek, ar pūlēm aizvilka draugu nost no galda.

Spēles vadītājs atdeva Mazajam maisiņu ar zelta smil­tīm, kas bija paņemts ķīlā, un līdzi iedeva papīra strēme­līti, uz kuras bija uzskribelēts: «Noņemt.. 350 dolārus.»

Mazais aiznesa maisiņu un papīru pāri visai istabai svērājam, kurš sēdēja pie lieliem zelta svariem. Viņš iz* bēra no maisiņa zelta smiltis par trīssimt piecdesmit dolā­riem un iebēra tās mājas naudas lādē.

— Tava laime arī šoreiz apstiprināja, ka statistika ir pa­reiza, — Smouks pajokoja.

— Lai par to pārliecinātos, man tak vajadzēja spēlēt, vai ne? — atteica Mazais. — Es nelikos mierā tāpēc, lai mēģinātu tev pierādīt, ka reizēm tomēr laimējas.

— Blēņas, Mazais, — Smouks iesmējās. — Man tieši tagad ir gadījusies laime …

Mazajam iedegās acis, un viņš satraukts iesaucās:

— Ko tad tu kavējies? Sāc spēlēt labi mudīgi!

— Tu mani pareizi nesaprati, Mazais. Mana laime ir tāda, ka es vienā jaukā dienā dabūšu gatavu sistēmu, kas apgāzīs ar kājām gaisā visu šo galdu.

— Sistēma! — Mazais norūca un ar neviltotu žēlumu paskatījās uz biedru. — Smouk, uzklausi savu bēdubrāli un met pie malas sistēmu. Tie, kas spēlē pēc sistēmas, zaudē kā likts. Sistēmas nekādu laimi nenes.

— Tieši tāpēc man tās patīk, — atbildēja Smouks. — Sistēma ir statistika. Kad tu spēlē pēc pareizas sistēmas,

tu nekad nevari zaudēt, un, lūk, tur jau ir tā atšķirība starp sistēmu un laimi. Spēlējot uz labu laimi, tu nekad nevari paredzēt, kad tā novērsīsies.

— Bet es zinu daudz sistēmu, kas pievīlušas spēlmaņus, un neesmu redzējis tādu sistēmu, kas būtu palīdzējusi vinnēt. — Mazais apklusa un nopūtās. — Paklau, Smouk, ja jau tu esi kā sadedzis uz tām sistēmām, tad te tev nav īstā vieta. Bez tam mums laiks kājot tālāk.

Vairākas turpmākās nedēļas abi draugi darbojās katrs savā virzienā. Smoukam gribējās vadīt laiku, vērojot ru­letes spēli «Aļņa ragā», turpretī Mazajam tikpat ļoti gri­bējās ātrāk doties ceļā. Visbeidzot Smouks nepiekrita, kad Mazais ierosināja divsimt jūdžu pārgājienu lejup pa Ju­konu.

— Paklausies, Mazais, — viņš sacīja, — es neiešu. šī pastaiga man atņems desmit dienas, bet pa šo laiku es ceru dabūt savu sistēmu pilnīgi gatavu. Es jau tagad varu gan­drīz laimēt ar to. Nu, saki, lūdzams, — kāpēc tu mani vazā apkārt pa šo zemi?

— Smouk, es nedrīkstu izlaist tevi no acīm, — atbil­dēja Mazais. — Tev jau sāk griezties. Esmu gatavs vilkt tevi līdz pašai Jerikai vai pat Ziemeļpolam, lai tikai da­būtu nost no šī galda.

— Pareizi, Mazais, tikai neaizmirsti, ka esmu jau pie­audzis cilvēks un ēdu gaļu. Ja vispār tev iznāks vilkt, tad tu varēsi vilkt uz mājām zelta smiltis, kuras es ceru lai­mēt ar savu sistēmu, un tas, ļoti iespējams, būs jādara ar suņu pajūgu.

Mazais atbildēja ar nopūtu.

— Un es negribu spēlēt uz tava rēķina, — Smouks tur­pināja. — Visu, ko laimēsim, mēs dalīsim uz pusēm, bet šobrīd, lai sāktu, man ir vajadzīga visa mūsu nauda. Šī sistēma ir jauna, tāpēc var gadīties, ka šad un tad man saies grīstē, kamēr es to noslīpēšu.

Beidzot pēc daudzām stundām un dienām, kas bija pa­vadītas vērojumos pie ruletes galda, pienāca vakars, kad Smouks paziņoja, ka ir gatavs, un Mazais ērcīgs un