Džeks Londons - Smouks Belju

— Atļaujiet man augstāko likmi — divdesmit piecus dolārus, — ierosināja Smouks.

— Piekrītam. Lai notiek!

Smouks tūlīt nolika divdesmit piecus kauliņus uz «du- bultnulli» un laimēja.

Morans norausa no pieres sviedrus.

— Turpiniet, — viņš sacīja. — Mums bankā ir desmit tūkstoši.

Pēc pusotrām stundām šī summa jau piederēja Smou­kam.

— Banka ir tukša, — paziņoja spēles vadītājs,,

— Varbūt pietiks? — vaicāja Smouks.

Spēļu īpašnieki saskatījās. Viņi bija satriekti. Viņi, res­nie laimes likumu protežē, bija sakauti. Viņi bija sadūru­šies ar cilvēku, kas vai nu prata vieglāk piekļūt klāt šiem likumiem, vai arī bija piesaucis līdz šim nepazītus aug­stākus likumus.

— Mēs beidzam, — atbildēja Morans. — Vai nav tiesa, Bērk?

Resnais Bērks, kam piederēja spēles divos salonos, pa­māja ar galvu.

— Ir noticis neiespējamais, —viņš teica.— Šis Smouks ir izgudrojis sistēmu, kas darbojas gods godam. Ja turpi­nāsim spēli ar viņu, mēs visi izputēsim. Vienīgais, ko va­ram darīt, ja gribam, lai mūsu galdi strādātu, kā strā­dājuši, ir pazemināt augstāko likmi līdz dolāram, līdz des­mit centiem vai centam. Ar tādām likmēm viņš vienā naktī daudz nelaimēs.

Visi paskatījās uz Smouku. Viņš paraustīja plecus.

— Tādā gadījumā, džentlmeņi, es nolīgšu cilvēkus, kuri spēlēs pie visiem jūsu galdiem. Maksāšu viņiem desmit dolārus par četrām stundām un pelnīšu tāpat kā līdz šim.

— Tad mēs slēgsim savus galdus, — atbildēja resnEtis Bērks. — Ja vien.., — Viņš saminstinājās un pārlaida acis saviem biedriem, lai redzētu, vai viņi to atbalsta, — Ja vien jums ir vēlēšanās runāt lietišķi. Par cik jūs pārdotu mums savu sistēmu?

— Par trīsdesmit tūkstošiem dolāru, — atbildēja Smouks. — Tas ir trīs tūkstoši no katra galda.

Vīri apspriedās un piekrita. eifTii&ņ J ūs atklāsiet, kāda ir jūsu sistēma?

— Katrā ziņā.

— Un apsolāt nekad vairs Dausonā nespēlēt ruleti?

— Nē, ser, — piekrītoši atteica Smouks, — Es apsolu nekad vairs nelietot šo sistēmu.

Mans dievs! — iesaucās Morans. — Vai tikai jums nav vēl kāda cita sistēma, ko?

— Pagaidiet! — iekliedzās Mazais. — Man jāaprunājas ar biedru. Panāc, Smouk, maliņā!

Smouks ar Mazo aizgāja mierīgākā istabas stūrī, bet simtiem ziņkāru acu sekoja viņiem.

— Paklau, Smouk, — aizsmacis ierunājās Mazais. — Varbūt tas tiešām nav sapnis. Tādā gadījumā tu pār­dod mūsu noslēpumu šausmīgi lēti. Ar to var dabūt savos nagos visu pasauli. Tajā tak slēpjas miljoni! Papurini vi­ņus! Papurini pamatīgi!

— Bet ja nu tas ir sapnis? — klusi jautāja Smouks.

— Tad sapņa dēļ plēs no tiem spēlmaņiem, cik vien vari. Kāds labums ir no sapņošanas, ja sapnī tu nevari gūt nekādu labumu?

— Par laimi, tas nav sapnis, Mazais.

— Tādā gadījumā, ja tu pārdosi mūsu noslēpumu par trīsdesmit tūkstošiem, es tev nekad to nepiedošu.

— Kad es pārdošu par trīsdesmit tūkstošiem, tu kritīsi man ap kaklu un sapratīsi, ka neesi sapņojis. Tas nav sapnis, Mazais! Tieši pēc divām minūtēm tu pārliecināsies, ka visu laiku esi bijis nomodā. Atļauj man pateikt: ja jau es pārdodu, tad tikai tāpēc, ka man ir jāpārdod.

Atgriezies pie galda, Smouks paziņoja spēļu īpašnie­kiem, ka viņa lēmums paliekot spēkā. Viņi piedāvāja Smoukam savus vekseļus, no kuriem katrs bija par trīs­tūkstoš dolāriem.

— Prasi, lai izmaksā zelta smiltīs! — brīdināja Ma­zais.

— Es gribēju darīt jums zināmu, ka labprāt saņemtu zelta smiltis, — teica Smouks.

«Aļņa raga» īpašnieks savāca vekseļus, un Mazais sa­ņēma smiltis.

— Nu, tagad man negribas mosties, — viņš nosmējās, cilādams dažāda lieluma maisus. — Kad saliks kopā,

iznāks kādi septiņdesmit tūkstoši sapņu. Būtu pārāk liela izšķērdība vērt vaļā acis, līst laukā no segām un ķerties pie rīta maltītes.

— Kāda tad ir jūsu sistēma? — vaicāja resnais Bērks.

— Mēs jums samaksājām un gribam to zināt.

Smouks gāja pie galda.

— Tagad, džentlmeņi, lūdzu brīdi paciesties. Tā nav parasta sistēma. To pat nevar īsti saukt par likumīgu, bet šai sistēmai ir priekšrocība, tā palīdz uzvarēt. Man ir ra­dušās šaubas, bet es neko nesaku. Skatieties! Krupjē kungs, sagatavojiet bumbiņu. Es gribu izvēlēties divdesmit sesto numuru. Pieņemsim, ka es lieku uz to. Esiet gatavs, krupjē kungs … Aiziet!

Bumbiņa sāka apļot.

— Pievērsiet uzmanību tam, — Smouks turpināja, —ka «deviņi» bija tieši pretī.

Bumbiņa apstājās uz «divdesmit seši».

Bērks paklusām nolamājās. Visi gaidīja.

— Lai «dubultnulle» laimētu, vienpadsmitajam numu­ram jābūt pretī. Pamēģiniet paši, un jūs redzēsiet.

— Bet jūsu sistēma? — nepacietīgi jautāja Morans.

— Mēs taču zinām, ka jūs protat izvēlēties laimīgus nu­murus, zinām arī, kādi ir šie numuri. Bet kā jūs to dabūjāt zināt?

— Vērojot laimestu secību. Reiz es divas reizes nejauši pamanīju, ka bumbiņa apstājas pret «deviņi». Abas reizes laimēja «divdesmit seši». Pēc tam es ievēroju to pašu. Tad sāku meklēt citas secības un atradu arī. «Dubultnul- lei» pretī laimē «trīsdesmit divi», bet «vienpadsmit» — «dubultnulle». Tas nenotiek vienmēr, bet parasti. Ņemiet vērā, es saku «parasti». Kā jau teicu, man ir daži pieņē­mumi, bet es jums neko neapgalvoju.

Resnais Bērks, pēkšņi kaut ko atģidis, pasniedzās, ap­turēja riteni un uzmanīgi aplūkoja to. Pārējie deviņi spēļu īpašnieki, noliekuši galvas, piebiedrojās viņam. Bērks iz­slējās un pameta skatienu uz tuvējo krāsni.

— Velns parāvis! — viņš teica. — Tā nebija nekāda sistēma. Galds stāvēja tuvu pie krāsns, un tas nolādētais ritenis izpletās. Un tā mūs sasita lupatās. Nav nekāds brīnums, ka viņam patika šis galds. Ne pie viena cita galda viņš nebūtu laimējis ne tik, cik melns aiz naga.

Hārvijs Morans gari un atviegloti nopūtās un noslau­cīja pieri.

— Labi, — viņš sacīja, — mēs esam lēti nopirkuši pār­liecību, ka tā nav sistēma. — Viņam sāka raustīties seja, bet tad viņš palaida smieklu un uzsita Smoukam pa plecu.

,Smouk, jūs uz brīdi esat mūs pieveicis, esat nolicis uz lāpstiņām, atstādams mūsu galdus tukšus. Paklausieties, man ir īsts šampanietis, un es korķēšu to vaļā, ja jūs visi nāksiet man līdzi uz Tivoli.

Vēlāk, kad viņi bija atgriezušies būdā, Mazais cilāja un pārcilāja smagos maisus ar zelta smiltīm. Beidzot viņš izbēra to saturu uz galda, apsēdās uz savas lāviņas malas un sāka vilkt nost mokasīnus.

— Septiņdesmit tūkstošu! — viņš lēsa. — Tas sver trīs­simt piecdesmit mārciņas. Un tas viss no sasiluša riteņa un asas acs. Smouk, tu viņus apēdi jēlus, tu apēdi viņus dzīvus, tu strādā ūdenī… Es esmu mēms aiz pārstei­guma. Tieši tāpēc es zinu, ka tas ir sapnis. Vienīgi sapnī notiek tik labas lietas. Man nav galīgi nekādas vēlēšanās atmosties. Es arī ceru, ka nekad neatmodīšos.

— Līksmojies, — atbildēja Smouks. — Tev nemaz nav jāmostas. Ir tādi filozofijas vīri, kuri uzskata, ka cilvēki ir mēnessērdzīgi. Mēs esam iekļuvuši labā kompānijā.

Mazais piegāja pie galda, izvēlējās vissmagāko maisu un aijāja to kā mazu bērnu.

— Var jau gadīties, ka esmu mēnessērdzīgs, — viņš teica, — bet, kā jau tu minēji, es esmu iekļuvis varen labā kompānijā.