Džeks Londons - Smouks Belju

Vēl pirms tam, kad Smouks Belju pieteica komisko Tralā ciemu, iztaisīja vēsturisko mahināciju ar olām, kas tikko neizputināja Straujūdens Bilu, un uzvarēja suņu sacīkstēs skriešanā lejup pa Jukonu, nopelnīdams apaļu miljonu dolāru, — viņš šķīrās no Mazā Augšējā Jukonā. Mazā nolūks bija lejup pa Klondaiku atgriezties Dausonā, lai reģistrētu vairākus zemes gabalus, kurus viņi bija pietei­kuši jau agrāk.

Smouks ar suņu pajūgu pagriezās uz dienvidiem. Viņa mērķis bija Pārsteigumu ezers un noslēpumainās Divas Būdas. Viņam vajadzēja šķērsot Indiāņu upes augšteci, izbraukt cauri nepazīstamajam apgabalam aiz kalniem un nokļūt līdz Stjuartas upei. Te kaut kur, kā baumoja, atra­dās robotu kalnu un ledāju iejoztais Pārsteigumu ezers, kura dibens bija nosēts ar zelta tīrradņiem. Stāstīja, ka vecie iedzīvotāji, kuru vārdi bija sen pazuduši šajos bie­zajos mežos, ieniruši Pārsteigumu ezera ledainajā dzelmē un uzpeldējuši ar zelta gabaliem abās rokās. Dažādos lai­kos atsevišķas zelta kārotāju grupas ielauzušās šajā bries- mainajā cietoksnī un meklējušas tā dibenā zeltu. Bet ūdens bijis pārāk auksts. Daži, sarauti krampjos, turpat ūdenī arī nomiruši. Citus piemeklējis dilonis. Un neviens, kas ieniris, vairs nav uznācis augšā. Visi dzīvi palikušie gudrojuši atgriezties un nolaist ezeru, tomēr neviens nav atgriezies. Allaž notikusi kāda nelaime. Viens cilvēks iekri­tis lasmenī lejpus Četrdesmitās Jūdzes, otru saplosījuši un apēduši paša suņi, trešo gāzdamies nospiedis koks. Tādu nostāstu bija bez sava gala. Pārsteigumu ezers bija nelaimes apsēsts, tā atrašanās vieta bija aizmirsta, bet zelts joprojām klāja tā nenosusināto dibenu.

Ne mazāk noslēpumainās Divas Būdas tomēr bija daudz vieglāk pieejamas. «Piecu miegu» attālumā no Stjuartas uz augšu pa Makveščenas upi stāvēja divas vecum vecas būdas. Tik vecas, ka, jādomā, bija celtas vēl pirms tam, kad Jukonas baseinā ieradās pirmais zināmais zelta mek­lētājs. Klejojošie briežu mednieki, ar kuriem Smouks bija ticies un sarunājies, zināja stāstīt, ka senos laikos uzgā­juši šīs būdas, bet velti meklējuši zelta dzīslu, ko agrāk izmantojuši piedzīvojumu meklētāji.

— Es gribu, lai tu nāktu man līdzi, — skumīgi teica Mazais pirms prombraukšanas. — Tāpēc vien, ka tev sa­gribējies pabraukāties, nevajadzētu līst iekšā nepatikša­nās. Bez nepatikšanām mēs cauri netiksim, tāda nu ir tā zeme, uz kuru mēs pošamies. Spriežot pēc visa, ko esam dzirdējuši, nekas labs nav gaidāms.

— Gan jau būs labi, Mazais. Es aplaidīšu apkārt visai zemei un pēc sešām nedēļām būšu atpakaļ Dausonā. Ceļš pa Jukonu ir iebraukts, un pirmajām simts vai aptuveni simts jūdzēm pa Stjuartu arī jābūt iebrauktām. Daži no Hendersonas vecajiem iedzīvotājiem stāstīja man, ka zelta meklētāju grupas aizgājušas pa šo ceļu jau pēc aizsalša- nas. Ja es iešu pa viņu pēdām, varēšu veikt četrdesmit vai piecdesmit jūdzes dienā. Ja man izdosies aiziet šķērsām pāri, iespējams, ka pēc mēneša būšu atpakaļ.

— Jā, ja tev izdosies. Bet tieši tas mani visvairāk uz­trauc. Labi, uz redzi, Smouk! Turi acis vaļā — tas ir gal­venais. Un nekaunies griezties atpakaļ, ja tev neizdodas neko nošaut ēšanai.

Pēc nedēļas Smouks atradās starp izklaidu kalnu grē­dām dienvidos no Indiāņu upes. Ūdensšķirtnē aiz Klondai- kas viņš bija pametis kamanas un apkrāvis ar nastām savus vilku suņus. Seši lielie eskimosi katrs nesa piecdes­mit mārciņas, un tikpat smagu nastu uz muguras nesa Smouks. Viņš ar slēpēm iemina neskartajā sniegā ceļu, bet viņam nopakaļ, izstiepušies ķēdē, tecēja suņi.

Smoukam patika dzīve, bargā polārā ziema, pirmatnī­gais klusums un bezgalīgais sniega klajš, kur kāju nebija spēris neviens cilvēks. Apkārt slējās ledainas smailes, kas vēl nebija dabūjušas nosaukumu un atzīmētas kartē. Ne­kur nebija redzami dūmi, kas sliegtos rāmajā gaisā no mednieku nometnes. Viņš viens klīda pa nebeidzama miera pārņemto sniega tuksnesi, kur cilvēks nebija spēris kāju, bet šī vientulība nenomāca viņu. Smoukam patika viss: dienas darbs, ķildīgie suņi, nometnes ierīkošana garajās krēslas stundās, mirdzošās zvaigznes virs galvas un krāšņi liesmojošā ziemeļblāzma.

Nometne viņam visvairāk patika dienas beigās; kad acīm pavērās aina, kuru Smouks arvien bija ilgojies uz­gleznot un kura — to viņš zināja — nekad neizies no prāta: nomīdīta sniega laukums, kurā dega viņa uguns­kurs, viņa gulta — pāris uz nule nocirstiem egļu zariem noklātu trušādas kažoku, viņa telts — nostiepts audekls, kas uztvēra un aizturēja ugunskura karstumu, zarā pa­kārta nokvēpusi kafijkanna un spainis, uz nūjām žāvēša­nai uzbāzti mokasīni, sniegā iespraustas slēpes; otrpus ugunskura — pēc siltuma noilgojušies suņi, skumīgi un izsalkuši, pinkaini un nosarmojuši suņi, ar pūkainām as­tēm apseguši kājas, lai aukstums netiktu klāt, bet visap­kārt nelielā atstatumā — nepārtraukta tumsas siena …

Sanfrancisko, «Vilnis» un O'Hara tādās reizēs šķita ļoti tāli, dziļā pagātnē iegrimuši, kā nebijušu sapņu tēli. Smoukam grūti bija ticēt, ka viņš kādreiz pazinis citādu dzīvi nekā šī tuvība ar pirmatnību, bet vēl grūtāk bija samierināties ar faktu, ka viņš kādreiz nositis laiku, ļau­damies pilsētas bohēmas straumei. Palicis bez neviena sa­runu biedra, viņš domāja daudz, nopietni un vienkārši. Viņu šausmināja doma par pilsētā zaudētajiem gadiem, par pašreizējās skolu un grāmatu filozofijas mazvērtību, par mākslinieku darbnīcās un redakcijās vērojamo smalko cinismu, par veikajnieku klubos valdošo liekulību. Šie cil­vēki nezināja, kas ir ēdiens, miegs un veselība; viņi nemaz nebija spējīgi saprast, kas ir īsta ēstgriba, patīkami smags nogurums un nevaldāms asiņu skrējiens, kas līdzīgi vī­nam piestrāvo ķermeni pēc paveikta darba.

Un visu laiku šī brīnišķā, gudrā, spartiskā ziemeļu zeme ir bijusi te, un viņš to nav zinājis. Smouku pārsteidza tas, ka, būdams tik cieši saistīts ar šo zemi, viņš līdz šim nekad nebija dzirdējis pat visklusākos aicinājuma čukstus, nekad nebija mēģinājis to meklēt. Bet ar laiku arī tas vi­ņam kļuva skaidrs.

— Redzi, Dzeltenģīmi, tagad man tas ir skaidrs!

Uzrunātais suns strauji pacēla vispirms vienu, pēc tam

otru priekšķepu, pavicināja kuplo asti un ierējās,

— Herbertam Spenseram bija gandrīz jau četrdesmit gadu, kad viņam radās nojausma, kas ir viņa augstākais aicinājums un vēlēšanās. Es tik lēni nerīkojos. Man nebija jāgaida līdz trīsdesmit gadiem, lai apjaustu, kas man va­jadzīgs. Tieši te ir mans aicinājums un vēlēšanās. Zini, Dzeltenģīmi, es gandrīz vai vēlos, kaut būtu piedzimis par vilcēnu un visu mūžu būtu brālis tev un tev līdzīgiem.

Dienām ilgi viņš klaidoja pa aizu un ūdensšķirtņu ha­osu, kas neiekļāvās nekādā noteiktā topogrāfiskā plānā. Dažreiz radās iespaids, ka tās te nosviedis kāds kosmisks jokdaris. Veltīgi viņš meklēja kādu strautu vai pieteku, kas tecētu uz dienvidiem, uz Makveščenas un Stjuartas pusi. Tad uznāca kalnu vētra, atnesdama sniegu, kas aiz­putināja visas augstās un zemās pārejas. Atrazdamies augstāk par mežu joslu, palicis bez uguns, Smouks divas dienas kā akls taustījās, lai nokāptu zemāk. Otrā dienā viņš nokļuva milzīga stāva klintāja malā. Sniegs nāca tik biezs, ka Smouks nevarēja saredzēt sienas pamatni un arī neuzdrošinājās kāpt zemāk. Viņš ietinās ādās, saguldīja suņus sev apkārt kupenās, bet pats sev neļāva iemigt.