Džeks Londons: Smouks Belju

— Cilvēks, kas nogalināja Kineidu, šāva arī uz mani. Viņa lode ieskrambāja ādu man uz pleca. Panāciet, lai at­liek tiesu, kamēr kāds aiziet uz to krastu un pārmeklē vietu, kur bija slēpies slepkava.

— Nav nekādas jēgas. Viņi visi paļaujas uz Hārdingu un pieciem francūžiem, kas bija kopā ar viņu. Turklāt viņi pagaidām vēl nevienu nav pakāruši un degtin deg nepa­cietībā izdarīt to. Dzīve, redzat, ir diezgan vienmuļa. Ne­kas prātīgs viņiem nav trāpījies, bet dzīties pakaļ Pārstei­gumu ezeram viņiem ir apnicis. Ziemas sākumā viņi drusku pagājās, bet tagad tas ir pāri. Bez tam viņus sāk piemeklēt skorbuts, un vispār viņi ir pamatīgi sadusmo­jušies.

— Un tā vien rādās, ka viņi grib izgāzt dusmas uz mani, — teica Smouks. — Sakiet, Brek, — kā jūs iekūla- ties šajā dieva aizmirstajā kompānijā?

— Kad biju iezīmējis pie Skvokrīkas zemes gabalus un dabūjis dažus cilvēkus, kas tur strādātu, devos pa Stju­artu uz augšu, cerēdams atrast Divas Būdas, Viņi mani nepieņēma, tāpēc es sāku strādāt augstāk pie Stjuartas. Tikai vakar es atgriezos šeit.

— Vai atradāt ari kaut ko?

Neko lielu. Bet es izgudroju kādu hidraulisku ierīci, un tā, pēc mana prāta, dos labus rezultātus, kad zeme modīsies. Tas ir zelta bagars.

— Pagaidiet, — Smouks pārtrauca viņu. — Nerunājiet kādu brīdi. Ļaujiet man padomāt.

Apsverot kādu domu, kas viņam pēkšņi bija ienākusi prātā, Smouks skaidri sadzirdēja gulētāju krākšanu.

— Sakiet, Brek, — vai viņi ir attaisījuši vaļā gaļas maisus, kurus nesa mani suņi?

— Kādus pāris maisus ir attaisījuši. Es noskatījos. Viņi sanesa tos Hārdinga būdā.

— Vai viņi kaut ko atrada?

— Gaļu.

— Labi. Sameklējiet brūnu audekla saini, kas pārsiets ar briežādas siksnām. Tajā jūs atradīsiet dažas mārciņas smagus zelta tīrradņus. Ne jūs, ne kāds cits nav redzējis šajā zemē tādu zeltu. Un, lūk, kas jums jāizdara. Klau 4 sieties!

Pēc ceturtdaļstundas, kārtīgi noinstruēts un žēlodamies par nosaldētajiem pirkstiem, Brēks aizgāja. Smouks, spraugas tuvumā apsaldējis degunu un vienu vaigu, pus­stundu berzēja tos gar segām, kamēr siltums un atgriezu­šos asiņu dūrieni pārliecināja viņu, ka viņš var nebažīties par savu miesu.

— Tagad man ir pilnīgi skaidrs. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka viņš nogalinājis Kineidu. Pagājušo nakti mēs dzirdējām visus sīkumus. Kāda jēga atkal klausīties to visu? Es balsoju: vainīgs!

Tā sākās Smouka tiesa., Runātājs, zaļoksnējs, dūšīgs vīrs no Kolorādo, pauda savu sašutumu un neapmierinā­tību, kad Hārdings, noraidījis viņa priekšlikumu, piepra­sīja, lai tiesāšana notiktu pēc visiem likumiem, un iero­sināja vienu no klātesošajiem, Šanku Vilsonu, izvēlēt par tiesnesi un sapulces vadītāju. Žūrijā ietilpa Divu Būdu iedzīvotāji, taču pēc neilgām pārrunām nosprieda, ka vie­nīgajai sievietei Lūsijai nav tiesību balsot, vai Smouks ir vai nav vainīgs.

Kamēr tas viss notika, Smouks, nosēdināts kaktā uz lāvas, ieklausījās paklusajā sarunā starp Brēku un vienu no zelta meklētājiem.

— Vai jums nebūtu piecdesmit mārciņu miltu, ko man pārdot? — jautāja Brēks.

— Jums nepietiks smilšu, lai samaksātu man tik, cik es prasīšu, — skanēja atbilde.

— Es došu jums divsimt.

Otrs pašūpoja galvu.

— Trīssimt. Trīssimt piecdesmit.

Kad cena bija sasniegusi četrus simtus, cilvēks piekrī­toši pamāja ar galvu un teica:

— Nāciet līdzi uz manu būdu un nosveriet smiltis.

Abi izlauzās līdz durvīm un izgāja ārā. Pēc dažām mi­nūtēm Brēks atgriezās viens.

Hārdings kaut ko liecināja, kad Smouks ieraudzīja, ka durvis klusiņām atveras un spraugā seju pabāž cilvēks, kas bija pārdevis miltus. Viņš taisīja grimases un izteik­smīgi māja ar roku kādam, kas sēdēja būdā netālu no krāsns, līdz beidzot tas piecēlās un sāka spiesties uz dur­vju pusi.

— Uz kurieni tu, Sem? — noprasīja Šanks Vilsons.

— Pēc mirkļa būšu atpakaļ, — atbildēja Sems, — Man drusciņ jāiziet.

Smoukam atļāva jautāt lieciniekiem, un viņš atradās tieši Hārdinga jautājumu krustugunīs, kad ārā iesmilk­stējās kamanās iejūgti suņi un nočīkstēja slieces. Kāds no tuvāk pie durvīm sēdošajiem palūkojās laukā.

— Tas ir Sems ar savu biedru. Aiznesās pa ceļu uz Stjuartas upi, — pavēstīja tas, kurš bija visu redzējis.

Pusminūti neviens nebilda ne vārda, bet cilvēki zīmīgi saskatījās, un pārpildīto istabu pārņēma tāds kā vispārējs nemiers. Smouks pašķielēja uz Brēku, Lūsiju un viņas vīru, kuri sačukstējās.

— Turpiniet! — Šanks Vilsons nepacietīgi uzrunāja Smouku. — Ātrāk izbeidziet to iztaujāšanu. Mēs zinām, ko jūs gribat pierādīt: ka otrs krasts netika pārmeklēts. Liecinieki nepastāv uz to. Mēs arī nepastāvam. Tas ne­bija nepieciešams. Nekādas pēdas neveda uz otru krastu. Sniegs nebija nomīdīts.

— Un tomēr otrā krastā bija kāds cilvēks, — Smouks palika pie sava.

— Nepūlieties laist miglu acis, jaunais cilvēk. Makveš- čenā mūsu nav sevišķi daudz, un mēs zinām par katru no mums.

ntrrn Kas tas bija par cilvēku, ko jūs pirms divām nedē­ļām padzināt no nometnes? — jautāja Smouks.

— Alonso Miramars. Viņš bija meksikānis. Bet kāds šim pārtikas zaglim sakars ar to?

— Nekāds, ja neņem vērā to, ka jūs nekā nezināt par viņu, tiesneša kungs.

— Viņš devās pa upi uz leju, nevis uz augšu,

— Kā jūs zināt, uz kurieni viņš devās?

— Es redzēju viņu aizejam.

— Un tas ir viss, ko jūs zināt par viņu, kopš viņš aiz­gājis?

— Nē, jaunais cilvēk, nav viss. Es zinu, mes visi zinām, ka viņam bija līdzi pārtika četrām dienām, bet nebija šau­tenes, ar ko nošaut kādu dzīvnieku. Ja viņš nav nokļuvis līdz kādai apmetnei pie Jukonas, tad sen jau ir nolicis karoti.

— Es domāju, ka jums ir zināmas arī visas šautenes šajā novadā, — dzēlīgi piezīmēja Smouks.

Šanks Vilsons noskaitās.

— Spriežot pēc jautājumiem, kurus jūs gāžat man virsū, jūs acīmredzot domājat, ka apsūdzētais esmu es. Lūdzu nākamo liecinieku. Kurš ir francūzis Lūiss?

Kamēr Lūiss nāca uz priekšu, Lūsija atvēra durvis,

— Uz kurieni jūs? — uzsauca Šanks Vilsons.

— Es domāju, ka man te nav ko palikt, — izaicinoši atbildēja sieviete. — Tiesību vēlēt man nav, turklāt mana būda ir tā piebāzta, ka man trūkst gaisa.

Pēc dažām minūtēm arī Lūsijas vīrs izgāja laukā. Ties­nesis par to uzzināja tikai tad, kad aizvērās durvis.

— Kas tur izgāja? — viņš pārtrauca Pjēra stāstījumu.

— Bills Pībodijs, — kāds atbildēja. — Teica, ka gribot kaut ko pajautāt sievai un tūlīt būšot atpakaļ.

Taču būdā ienāca nevis Bills, bet Lūsija. Viņa novilka kažoku un iekārtojās pie krāsns.

Es uzskatu, ka nav vajadzības uzklausīt pārējos lie­ciniekus, — teica Šanks Vilsons, kad Pjērs bija beidzis. — Mēs zinām, ka viņi var minēt tikai tos pašus faktus, kurus te jau dzirdējām. Paklausieties, Sorensen, ejiet un atvediet Billu Pībodiju atpakaļ. Mēs īsi un aši nobalso­sim par spriedumu. Bet tagad, svešiniek, varat piecelties un izklāstīt pēc sava prāta, kā tas viss notika. Mēs pa to laiku laidīsim apkārt abas šautenes, munīciju un lodes, kuras nogalinājušas Kineidu.

Kad Smouks bija pastāstījis par savu ierašanos šajā zemē un sāka aprakstīt, kā viņam pašam uzbrukts no pa­slēptuves un kā viņš bijis spiests meklēt glābiņu krastā, viņu pārtrauca sašutušais Šanks Vilsons.