Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Ilgas pēc klaidoņa dzives

Ikdienas ķēdi grauž:

Pēc ziemas snaudiena spives

Atkal mūžseno ceļu jauž.

Elaks avīzes nelasīja, citādi viņš būtu zinājis, ka pār galvu savelkas draudīgi mākoņi — ne tikvien pār viņu, bet pār visiem suņiem ar spēcīgiem muskuļiem un biezu, garu spalvu, cik vien to mīt piekrastē no Pjudžeta līča līdz Sandjego pilsētai. Tā kā cilvēki, kas meklējumos kle­joja pa polāro apgabalu tumsību, bija uzgājuši dzeltenu metālu, bet tvaikoņu un transporta sabiedrības šo atra­dumu skaļi izreklamējušas, tūkstošiem cilvēku brāztin brāzās uz Ziemeļu novadiem. Šiem cilvēkiem bija vaja­dzīgi suņi — lieli, stipri suņi, kas spētu vilkt nartas un kam būtu kupli kažoki, ar ko pasargāties no aukstuma.

Baks dzīvoja lielā mājā saules apmirdzētajā Santakla- ras ielejā. Ļaudis šo māju dēvēja par tiesneša Millera muižu. Tā atradās sāņus no ceļa, pa pusei koku aizsegta, un caur biezokni tikko varēja saskatīt plašo, ēnaino ve­randu, kas apjoza māju no visām četrām pusēm. Uz māju veda grantēti piebraucamie ceļi, kas līkumoja starp līdze­niem maura laukumiem un aizlocījās zem staltu papeļu sapīņātajiem zariem. Mājas aizmugurē platības bija vēl varenākas nekā priekšpusē. Tur atradās lieli staļļi, kuros rosījās kāds ducis zirgpuišu un to izpalīgu, tur rindām virknējās meža vīnstīgām apaugušas kalpotāju būdiņas un neskaitāms daudzums stingrā kārtībā celtu saimniecī­bas ēku, tālāk stiepās garas vīnkoku ailes, zaļas ganības, augļu dārzi un ogulāju dobes. Vēl tur atradās sūkņu iekārta artēziskajai akai un liels cementa baseins, kurā tiesneša Millera zēni mēdza plunčāties no rītiem un atvē­sināties karstajās pēcpusdienas stundās.

Un pār visu šo plašo īpašumu valdīja Baks. Te viņš bija piedzimis un te arī nodzīvojis savus četrus mūža gadus. Tiesa gan, bija arī citi suņi. Nav nemaz iespējams, ka tik milzīgā saimniecībā nebūtu vēl citu suņu, taču tie nebija ņemami vērā. Tie uzradās un pazuda, mitinājās pieblīvētajās suņu būdās vai uzturējās noslēgtībā mājas dzijumos, kā, piemēram, japāņu mopšelis Tūtss vai mek­sikāņu bezspalvas kucīte Isabela — ķēmīgi radījumi, kas reti kad pabāza purnu pa durvīm vai izlika ķepu pa­galmā. Bez tam vēl bija foksterjeri, vismaz kādi pāris desmiti, — tie draudīgi aprēja Tūtsu un Isabelu, kas no­raudzījās uz tiem pa logiem, veselas armijas ar slotām un grīdas sukām bruņotu kalpoņu aizsargāti.

Taču Baks nebija ne klēpja sunītis, ne arī sētas suns. Visa šī valstība piederēja viņam. Viņš peldējās baseinā vai gāja medībās līdzi tiesneša dēliem; viņš pavadīja Mol- liju un Alisi — tiesneša meitas — garās mijkrēšļa vai agro rīta stundu pastaigās; ziemas vakaros viņš gulēja tiesnesim pie kājām rūcošā bibliotēkas istabas kamīna priekšā; viņš nēsāja uz muguras tiesneša mazdēliņus vai rotaļādamies valstīja tos zālājā, vai arī sargādams pava­dīja puisēnu sīkos solīšus bīstamos dēku gājienos līdz strūklakai staļļu pagalmā un pat vēl vēlāk — līdz zirgu ap­lokiem un ogu dobēm. Foksterjeriem viņš gāja garām cēli un valdonīgi, bet gar Tūtsu un Isabelu vispār nelikās zi­nis, jo viņš bija karalis — valdnieks pār visu dzīvo ra­dību, kas vien rāpoja, skraidīja un lidinājās tiesneša Mil­lera muižā, ieskaitot arī cilvēkus.

Viņa tēvs Elmo — milzīgs sanbernārs — kādreiz esot bijis tiesnesim nešķirams biedrs, un Baks rādījās sava tēva cienīgs pēctecis. Viņš nebija gluži tik liels — svēra tikai simt četrdesmit mārciņu, jo viņa māte Sepa bija skotu aitu suņu sugas. Tomēr simt četrdesmit mārciņu svars, apvienots ar cildenu iznesību, kādu piešķir laba dzīve un vispārēja cieņa, ļāva viņam izturēties īsti kara­liski. Visus četrus gadus kopš kucēna dienām Baks bija dzīvojis pārpilnīgu aristokrāta dzīvi; viņam bija izveido­jies izsmalcināts, mazliet augstprātīgs pašlepnums, kāds dažreiz piemīt lauku dižmaņiem, kas dzīvi pavada nošķir­tībā. Taču Baku paglāba apstāklis, ka viņš nebija kļuvis par izlutinātu istabas suni. Medības un citas līdzīga rak­stura izpriecas brīvā dabā neļāva viņam aptaukoties un spēcināja muskuļus, bet viņa sugai raksturīgā patika pel­dēties aukstā ūdenī norūdīja ķermeni un stiprināja ve­selību.

Tādu dzīvi tad nu vadīja suns Baks tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada rudenī, kad atradums Klondaikā cilvēkus no visas pasaules vilktin vilka uz sala stindzi­nātajiem Ziemeļiem. Taču Baks avīzes nelasīja, un viņš ari nezināja, ka nebūtu vēlama draudzēšanās ar Ma- iiuelu — vienu no dārznieka palīgiem. Manuelam piemita neatvairāms netikums. Viņš aizrautīgi spēlēja ķīniešu lo­terijā. Un šajā azarta spēlē viņam bija neatvairāma vā­jība — ticība savai izstrādātajai sistēmai, bet tas neizbē­gami noved pie pazudināšanas. Lai spēlētu pēc sistēmas, nepieciešama nauda, bet dārznieka palīga atalgojums neko vis nepārsniedz dzīvesbiedres un neskaitāmo pēcnācēju vajadzības.

Tajā piemiņas cienīgajā vakarā, kad Manuels kļuva no­devējs, tiesnesis bija aizbraucis uz vīnkopju apvienības sapulci, bet zēni aizrautīgi noņēmās ar sporta kluba orga­nizēšanu. Neviens neredzēja Manuelu un Baku aizejam pa augļu dārziem — kā Bakam šķita — vienkārši pa­staigā. Un tikai viens vienīgs vīrs redzēja, kā viņi sasnie­dza sīko, par Koledžpārku dēvēto dzelzceļa puspieturvietu. Šis vīrs parunājās ar Manuelu, un no rokas rokā nošķin- dēja nauda.

— Preci pirms nodošanas vajag iesaiņot, — svešinieks nīgri noburkšķēja, un Manuels divkārt aptina stipru virvi ap Baka kaklu zem kaklinieka.

— Savelc tikai, un viņam rīkle būs aizžmiegta, — Manuels teica, un svešais piekrizdams atzinīgi norūcās.

Ar cieņas pilnu mieru Baks ļāva apsiet sev virvi. Tais­nība, tāda izrīcība bija nepierasta, bet viņš bija mācījies uzticēties pazīstamiem cilvēkiem, atzīdams, ka to gudrība pārsniedz viņa saprašanu. Taču, kad virves gali tika ielikti svešinieka rokās, Baks draudīgi ierūcās. Viņš tikai darīja zināmu savu nepatiku, savā lepnumā būdams pār­liecināts, ka pavēstīt nozīmē pavēlēt. Taču Bakam par pārsteigumu virve savilkās ap viņa kaklu, aizžņaugdama elpu. Straujās dusmās viņš lēca uz Svešo, bet tas, pa­stiepis roku pretī, viņu lēcienā cieši sagrāba aiz rīkles un ar izveicīgu metienu atsvieda uz muguras. Tad virve tika savilkta bez žēlastības — un Baks ārdījās niknumā; mēle viņam izkārās no mutes un platās krūtis cilājās, veltīgi tvarstīdamas pēc elpas. Nekad visā mūžā neviens ar viņu nebija tik neganti apgājies, un nekad visā mūžā viņš ne­bija juties tik saniknots. Taču spēks viņam izsīka, acis kļuva miglainas, un viņš vairs pat neapjēdza, ka tika apturēts vilciens un abi vīrieši viņu iesvieda preču vagonā.

Atkal nācis pie atmaņas, Baks vispirms neskaidri ap­jauta, ka sāp mēle un ka viņu krata kādā satiksmes līdzekli. Lokomotīves aizsmakuŠais svilpiens pie pārejas lika saprast, kur viņš atrodas. Baks bieži bija ceļojis kopā ar tiesnesi, tāpēc zināja, kāda sajūta rodas, braucot preču vagonā. Viņš atvēra acis, un tajās uzdzalkstīja sa­gūstīta karaļa neapvaldāmais naids. Nolaupītājs pielēca kājās, lai grābtu suni aiz rīkles, taču Baks šoreiz bija veiklāks. Viņa žokļi sacirtās ap roku un tā arī neatlaidās, līdz aizžņaugts viņš atkal zaudēja samaņu.

— Nekas, sunim lēkmes, — cilvēks teica, slēpdams ievainoto roku no vilciena pavadoņa, ko cīniņa troksnis bija pievilinājis klāt. — Saimnieks lika to aizvest uz Frisko. Tur viens glauns suņu dakteris esot apņēmies šo izārstēt.