Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Vēl viena mācība. Ak tad tā viņi te rīkojas? Baks liet­pratīgi izmeklēja sev vietiņu, kur, ilgi un smagi pūlēda­mies, pēdīgi izkašāja sniegā alu. Pēc maza brītiņa jau viņa ķermeņa siltums bija piepildījis nelielo telpu — un suns aizmiga. Pēc garās, grūtās dienas viņš gulēja cieši un saldi, kaut gan pa miegam reizēm ierējās un noraustījās, jo viņu māca murgi.

Ātrāk Baks neatvēra acis, kamēr viņu pamodināja mos- tošās apmetnes trokšņi. Pirmajā brīdī viņš nesaprata, kur atrodas. Pa nakti bija snidzis, un viņš bija pilnīgi ieputināts. Sniega kupenas viņu spieda no visām pusēm, un Baku pēkšņi pāršalca šausmīgu izbaiļu vilnis — meža zvēra bailes no lamatām. Tā bija zīme, ka tagadējā dzīve viņu atsviedusi atpakaļ pirmatnībā, pamodinādama senču instinktus, jo Baks bija civilizēts suns, pat pārmērīgi ci­vilizēts un savā mūžā lamatas nemaz nebija redzējis, tā ka aiz paša pieredzes baidīties nevarēja. Viss suņa ķer­menis instinktīvi saspringa kā krampjos, spalva uz skausta un kumbra saslējās, un, mežonīgi ierēkdamies, viņš lēca augšup, ielēkdams spožā dienas gaismā tā, ka sniegs ap viņu pašķīda vizuļojošā mākonī. Vēl nenokritis uz kājām pēc lēciena, Baks ieraudzīja savā priekšā plašo, balto apmetni, atskārta, kur atrodas, un atcerējās visu, kas no­ticis kopš tā brīža, kad viņš ar Manuelu bija izgājis pa­staigāties, līdz brīdim, kad viņš iepriekšējā vakarā izraka sev alu.

Fransuā izsauciens piesaistīja Baka uzmanību.

— Nu, vai es neteicu? — suņu dzinējs sauca uz Pero pusi. — Sitas Baks nudien visu iemācās tik ātri kā ne­viens cits.

Pero nopietni palocīja galvu. Būdams Kanādas valdī­bas kurjers, kas pārvadā svarīgus sūtījumus, viņš kāroja sagādāt sev vislabākos suņus un bija sevišķi apmierināts, ka izdevies iegūt tādu suni kā Baks.

Stundas laikā vēl trīs eskimosu suņi tika pievienoti pajūgam, tagad pavisam sanāca deviņi, un vēl pēc stun­das ceturkšņa tie visi bija iejūgā un moži rikšoja pa taku uz Daijas kanjonu. Baks priecājās, ka tiek projām, un, kaut gan darbs bija grūts, sevišķu iebildumu viņam pret to nebija. Pārsteigts Baks ievēroja, ka visu pajūgu pārņēmis tāds kā dedzīgs darba prieks, kas pielipis arī viņam, bet vēl vairāk viņu pārsteidza pārmaiņa, kāda no­tikusi ar Deivu un Solleksu. Tie taču nu bija pavisam citi suņi, iejūgs tos bija pilnīgi pārvērtis. Ne miņas vairs no vienaldzības un pasivitātes. Tie bija mundri un rosīgi dzīvnieki, kuri vēlējās, lai darbs veiktos labi, un neganti niknojās par visu, kas to traucēja, — vienalga, vai tā būtu suņu tūļība vai kada kļūme. Šķita, ka darbs uz sniega takas ir viņu būtības vispilnīgākā izpausme, ka tikai tā labad viņi dzīvo un vienīgi tas sagādā viņiem prieku.

Deivs bija stūres suns, iejūgts vistuvāk nartām, viņam priekšā aizjūgā novietoja Baku, tad Solleksu; pārējos su­ņus sajūdza virtenē, un vadoņa posteni ieņēma Špics.

Baks ar nodomu bija iekārtots starp Deivu un Solleksu, lai tie viņu apmācītu. Viņš bija spējīgs skolnieks, bet tie abi — tikpat spējīgi skolotāji, kas ne mirkli nekavējās izlabot Baka kļūdas, apmācīšanai izlietodami savus asos zobus. Deivs bija taisnīgs un ļoti gudrs. Bez iemesla viņš Bakam nekad nekoda, bet nekad arī neaizmirsa iekost, ja Baks to bija pelnījis. Tā kā Fransuā pātaga ikreiz ap­stiprināja šo pamācību, Baks nosprieda, ka izdevīgāk būs pakļauties Deiva prasībām, nevis kost pretī. Reiz kādā īsā atpūtas brīdī, kad Baks bija sapinies streņģēs, tādē­jādi aizkavēdams došanos ceļā, Deivs ar Solleksu kopīgi uzklupa viņam un sadeva pamatīgu sutu. Streņģes pēc šīs mācību stundas, protams, samudžinājis vēl trakāk, toties turpmāk Baks sirsnīgi pūlējās turēt streņģes tais­nas un uz dienas beigām jau tik labi prata savu amatu, ka abiem skolotājiem gandrīz vairs nebija iemesla kost viņam. Fransuā pātaga plīkšķēja arvien retāk, un Pero parādīja Bakam īpašu godu, citu pēc citas paceldams viņa ķepas un rūpīgi tās pārbaudīdams.

Tās dienas pārgājiens bija grūts — augšup pa kan­jonu, cauri Aitu Apmetnei, gar Klintīm un mežmalu, šķēr­sām pār šļūdoņiem un vairākus simtus pēdu augstiem sniega sanesumiem, pāri lielajai Cilkutas ūdensšķirtnes grēdai, kas stiepjas starp sāļajiem ūdeņiem un saldūde­ņiem un kā bargs sargpostenis sargā pieeju drūmajiem, vientulīgajiem Ziemeļiem. Laimīgi viņi paveica ceļa ga­balu gar ezeru virkni — ūdens pildītiem izdzisušu vul­kānu krāteriem — un vēlu naktī nonāca milzīgā apmetnē pie Beneta ezera sākuma, kur tūkstošiem zelta meklētāju būvēja laivas, gaidīdami ledus uzlūšanu pava­sarī. Baks izraka sev alu sniegā un aizmiga tik ciešā miegā, kādu guļ pārguruši taisnīgie, bet rītā viņu no bedres pārāk agri izrāva aukstajā tumsā un līdz ar citiem suņiem iejūdza nartās.

Todien viņi nogāja četrdesmit jūdžu, jo taka bija jau iemīdīta, toties nākamajā dienā un vēl daudzas dienas pēc tam bija spiesti paši mīdīt sev taku, darbs bija smags, bet ceļa gabals mazāks. Parasti Pero gāja pajūga priekšgalā, ar siksnu pinuma sniegkurpēm piebradādams sniegu, lai suņiem ceļš būtu vieglāks. Fransuā, kas ar suņu dzenamo kārti rokā vadīja nartas, dažreiz viņu no­mainīja, taču ne visai bieži. Pero ļoti steidzās un mēdza lepoties, ka labi pazīstot ledu, bet šādas zināšanas bija neaizstājamas, jo rudens ledus bija pavisam plāns un straujo krāču posmos tā nebija nemaz.

Dienu pēc dienas, bezgala daudzas dienas Baks gāja aizjūgā. Atpūtai tie allaž vietu izraudzīja, kad bija jau tumsa, bet rītausma tos arvien sastapa minam taku, kad aiz muguras tiem jau virknējās tikko nostaigātas jūdzes. Un atkal un atkal uz naktsguļu tie apmetās pēc tumsas iestāšanās, aprija savu gabalu kaltētas zivs un ierušinā­jās uz guļu sniegā. Baks bija izbadējies. Tās pusotras mārciņas saulē kaltētas laša gaļas, kas bija viņa dienas deva, šķita pazūdam, kā nebijušas. Nekad viņam nepie­tika, visu laiku viņš juta mokošas izsalkuma graizes.

Taču citi suņi, saņemdami tikai mārciņu zivs, turējās žirgti un spēcīgi — tas tāpēc, ka tiem svars bija mazāks un tie bija dzimuši šādai dzīvei.

Agrākajā dzīvē Baks bija izlepis, bet tagad drīz vien atradinājās no tā. Pieradis ēst lēni un izvēlīgi, viņš konstatēja, ka iejūga biedri, pirmie pabeiguši maltīti, pa­kampj viņa vēl neapēsto porciju. To aizstāvēt nebija iespējams. Kamēr viņš karoja ar diviem vai trim, zivs pazuda pārējo suņu rīklēs. Lai no tā izvairītos, Baks bija spiests rīt tikpat aši kā citi; un izsalkuma vara bija tik liela, ka viņš mīļuprāt būtu paķēris arī to, kas viņam nepienācās. Baks vēroja un mācījās. Noskatījies, kā Paiks, viens no jauniegādātajiem suņiem, viltīgs apmānī­tājs un zaglis, veikli nosper šķiņķa šķēlīti, kamēr Pero pievērsis muguru, Baks šo mācību nākamajā dienā atkār­toja ar uzviju — viņš aizstiepa veselu gaļas gabalu. Sa­cēlās milzīga jezga, taču viņu neviens aizdomās neturēja; par Baka grēkiem sodu dabūja Dubs, bikls neveiksmi­nieks, ko allaž un visur pieķēra.

Sī pirmā zādzība pierādīja, ka Baks ir spējīgs izdzīvot naidīgajā Ziemeļzemes vidē. Tā pierādīja viņa piemēro­tību, viņa spējas pieskaņoties mainīgiem apstākļiem; ja Bakam šādu spēju nebūtu, viņu gaidītu aša un briesmīga nāve. Bez tam tā pierādīja, ka druskās ir sašķīdusi viņa tikumība — lieks un nevajadzīgs kavēklis nežēlīgā cīņā par eksistenci. Dienvidos, kur valdīja mīlestības un bied­riskuma likums, — tur varēja atļauties cienīt privātīpa­šumu un personiskās jūtas, taču Ziemeļos, kur spēkā run­gas un ilkņa likums, nelga ir tas, kas ņem vērā šādus niekus — tie tikai traucē tikt uz augšu.