Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Pa to laiku pajūga suņi izbīlī bija izsprukuši no sa­viem midzeņiem, bet mežonīgie iebrucēji nekavējoties klupa tiem virsū. Tādus suņus Baks vēl nebija redzējis. Šķita, ka kauli tiem tūdaļ izdursies ādai cauri. Tie vai­rāk izskatījās pēc skeletiem, kas vaļīgi iebāzti savazātās adās; acis tiem dzalkstīja, no ilkņiem tecēja slienas. Taču bada trakums vērta tos drausmi neuzvaramus. Tiem pre­tim stāties nebija iespējams. Pajūga suņus tie jau pir­majā uzbrukumā atspieda pie pašas klintssienas. Bakam uzklupa trīs suņi reizē un vienā mirklī ieplēsa dziļas brū­ces galvā un piecos. Troksnis bija šausmīgs. Billijs, kā jau parasti, žēli smilkstēja. Deivs un Sollukss, kam asi­nis plūda no neskaitāmām brūcēm, dūšīgi cīnījās plecu pie pleca. Džo koda uz visām pusēm kā pats nelabais. Sagrābis zobos kāda eskimosu suņa priekškāju, viņš ar kraukšķi pārkoda tai kaulu. Blēdnieks Paiks uzlēca sa­kropļotajam dzīvniekam uz muguras un pārlauza tam skaustu, zibenīgi iecirzdams zobus un strauji paraudams. Bakam izdevās sakampt aiz rīkles uzbrucēju, kas ar pu­tainām lūpām gāzās viņam virsū, un, kad zobi pārcirta kakla artēriju, viņš visgarām nošķīda ar asinīm. Silto asiņu garša viņu satracināja līdz mežonībai. Tieši tai brīdī, kad Baks metās virsū nākamajam pretiniekam, viņš sajuta asus zobus iecērtamies sev pašam kaklā. Tas bija Spics, kas nodevīgi uzbruka no sāniem.

Pero un Fransuā, iztīrījuši daļu apmetnes, skrēja glābt savus braucamos suņus. Viņiem parādoties, badaino zvēru trakojošā lavīna pavēlās atpakaļ, un Bakam izdevās no­kratīt kaklā iekodušos Spiču. Bet atelpa ilga tikai vienu mirkli. Abiem vīriem vajadzēja steigties atpakaļ, lai sa­glābtu pārtikas krājumus, un pa to laiku eskimosu suņi atkal klupa klāt pajūga vilcējiem. Billijs, aiz izmisuma saņēmis drosmi, izlauzās caur velnišķīgo uzbrucēju loku un laidās mukt pa ezera ledus klāju. Paiks un Dabs se­koja viņam pa pēdām, bet pārējie aizjūga suņi tiem pa­kaļ. Kad Baks saspringa lēcienam, lai sekotu to piemē­ram, viņš ar vienu acs kaktiņu pamanīja drāžamies klāt Spiču, kam acīm redzami bija prātā nogāzt viņu no kā­jām. Ja viņš reiz būtu gar zemi un viņam pāri veltos visa eskimosu laiku lavīna — uz glābiņu velti cerēt. Vi­sus speķus saņēmis, Baks atsita Spica triecienu un tad aizjoņoja pa ezera ledu pakaļ pārējiem bēgļiem.

Pēc kāda laiciņa visi deviņi pajūga suņi salasījās pulciņā un meklēja pavēni mežā. Neviens viņus vairs netrenkāja, taču viņu stāvoklis bija nožēlojams. Ikvienam varēja saskaitīt piecas sešas brūces, bet daži bija cietuši ļoti nopietni. Dabam bija smags ievainojums pakaļkājā, Dollijai — laikai, kas Daijā pēdējā bija pievienota aiz­jūgam, neganti saplosīts kakls, Džo bija zaudējis aci, bet labsirdīgais Billijs, no kura sakostās auss karājās vienīgi skrandas, visu nakti kauca un smilkstēja. Rītam austot, suņi piesardzīgi aizkliboja atpakaļ uz nometni un ierau­dzīja, ka marodieri ir projām, bet abi vīri pārskaitušies. Vairak nekā puse pārtikas krājumu bija pagalam. Suņi bija sagrauzuši gabalos nartu saiņojamās siksnas un bre­zenta pārsegus. īstenībā no to zobiem nebija paglābies nekas, lai vai cik nepiemērots ēšanai. Tie bija aprijuši Pero briežādas mokasīnu pāri, saēduši ādas aizjūgu un apēduši pat pēdas divas garu strēmeli no Fransuā suņu dzenamās pātagas. Nartu vadītājs pārtrauca drūmo pā­tagas izpēti un sāka aplūkot ievainotos suņus.

— Ak, mani draudziņi, — viņš maigi runāja. — Kā jūs esat sakosti! Ka tik nu jūs nekļūtu traki! Nolāpīts ar ārā, viņiem nudien var piemesties trakumsērga. Kā tu domā, Pero?

Kurjers noraizējies pagrozīja galvu. Starp viņu un Dausonu vēl atradās četrsimt jūdžu ceļa, un būtu gauži nelāga, ja suņiem uzkristu trakumsērga. Pēc divu stundu lādēšanās un pūlēšanās aizjūga piederumi bija savesti kārtībā — un savainotie suņi ar stīviem locekļiem devās ceļā; tas bija vismokošākais pārgājiens, kādu tie līdz šim pārvarējuši, un arī pats par sevi tas bija visgrūtākais posms visā ceļā uz Dausonu.

Trīsdesmitjūdžu upe nemaz nebija aizsalusi. Tās strau­jie ūdeņi spītēja salam, un ledus spēja aizķerties tikai gar pašām krastmalām un rāmajos lāsmeņos! Sešas die­nas pagāja vienās mocībās un pūliņos, līdz bija noietas šīs trīsdesmit briesmīgās jūdzes. Tās tiešām bija bries­mīgas, jo ik solis apdraudēja dzīvību gan sunim, gan cil­vēkam. Pero, kas izlūkoja taku, reižu desmit ielūza ledus tiltos, un viņu glāba tikai līdznestā garā kārts, ko viņš turēja tā, lai kārts allaž kristu šķērsām pāri āliņģim, ko izlauzis viņa ķermenis. Bez tam uzplūda aukstuma vil-! nis, termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles, un ikreiz pēc tam, kad bija iebrucis ledū, viņš savas dzīvī­bas pasargāšanai bija spiests iekurt ugunskuru un izžāvēt drēbes.

Taču Pero nekas nespēja iebiedēt. Tieši tāpēc, ka bija neiebiedējams, viņš bija izraudzīts par valdības kurjeru. Viņš uzņēmās jebkādu risku, spītīgi vērsa savu kalsno, krunkaino seju pretī salam un veica visgrūtākos pienā­kumus no palsās rītausmas līdz pat tumsai. Viņš virzījās gar drūmām krastmalām pa šauro malas ledus strēmeli, kura šūpojās un krakšķēja zem kājām un uz kuras ne­drīkstēja ne mirkli apstāties. Reiz nartas ielūza kopā ar Deivu un Baku, un suņi bija pa pusei nosaluši un gan­drīz jau noslīkuši, kad tos izvilka sausumā. Lai glābtu suņus, atkal bija nepieciešams kārtējais ugunskurs. Su­ņus klāja bieza ledus kārta, un, lai to atkausētu, abi vīri bez mitas trenkāja dzīvniekus cieši ap ugunskuru, tik tuvu ugunij, ka liesmas tos brīžam apsvilināja.

Citreiz ūdenī iebruka Spics, ieraudams sev pakaļ visu pajūgu līdz pat Bakam, kas visiem spēkiem rāvās atpa­kaļ, priekšķepas atspiedis pret slideno āliņģa malu, ka­mēr ledus visapkārt birža un plaisāja. Aiz Baka aizjūgā nāca Deivs, kas tāpat pūlējās kāpties atpakaļ, un aiz nar- tām stāvēja Fransuā, turēdams un vilkdams tā, ka vai dzīslas strinkšķēja.

Malas ledus ielūza atkal un atkal — gan priekšā, gan aizmugurē, un cits nekas neatlika kā rāpties krasta klin­tīs. Pero, kā par brīnumu, izdevās tajās uzrāpties, kamēr Fransuā lejā lūdza dievu, lai šis brīnums notiktu. Viņi sasēja garu trosi, izmantodami ikvienu pātagas siksnu un nartu pārsēju līdz pat pēdējai iejūga strēmelītei, un ar tās palīdzību izdevās suņus citu pēc cita uzvilkt klinšu korē. Fransuā uzkāpa pēdējais, pēc tam kad bija uz­vilktas nartas un krava. Tad vajadzēja meklēt vietu no­kāpšanai, ar tās pašas troses palīdzību pēdīgi arī nolai­dās lejā, un vakarā viņi atkal bija upes krastā, bet die­nas pārgājiena garumu varēja rēķināt uz ceturtdaļjūdzi.

Kad viņi sasniedza Hutalinku, kur ledus bija stiprs, Baks bija galīgi pārmocījies. Tādā pašā stāvoklī bija ari pārējie pajūga suņi, taču Pero, lai atgūtu zaudēto laiku, dzina tos no gaismas līdz tumsai. Pirmajā dienā viņi no­gāja trīsdesmit piecas jūdzes līdz Lielajiem Lašiem, nā­kamās trīsdesmit piecas jūdzes noveda līdz Mazajiem Lašiem, un pēc četrdesmit jūdzēm trešajā dienā viņi tu­vojās Piecu Pirkstu krācēm.

Baka ķepas nebija tik izturīgas un cietas kā eskimosu laikām. Kopš tām dienām, kad kāds alu vai pāļu celtņu iemītnieks piejaucēja viņa pēdējo savvaļas senci, šās su­gas suņu kājas no paaudzes uz paaudzi bija izlutušas. Augām dienām Baks kliboja, ciezdams nežēlīgas sāpes, un, tikko bija sasniegta apmetnes vieta, nokrita zemē kā beigts. Kaut arī izbadējies, viņš pat nepakustējās, lai ietu pēc savas zivs devas, un Fransuā vajadzēja to pienest viņam klāt. Katru vakaru pēc maltītes suņu dzinējs kādu pusstundu masēja Baka kājas un pat ziedoja savu moka­sīnu stulmus, lai pagatavotu Četrus mazus mokasīniņus Bakam. Tie viņam sniedza lielu atvieglojumu, un kādu ritu Bakam izdevās izvilināt smaidu pat Pero krunkai­najā sejā, jo Fransuā bija aizmirsis uzaut sunim mokasī­nus, bet Baks atgulās uz muguras un lūdzoši vicināja vi­sas četras ķepas pa gaisu, nevēlēdamies doties ceļā basīkņi. Tomēr ar laiku arī viņa ķepas norūdījās un kļuva cietas, tā ka suņa novalkātos apavus varēja sviest projām.