Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Nekad vēl Baks nebija redzējis suņus kaujamies tā, kā kāvās šie vilkiem līdzīgie zvēri, un jau pirmā pieredze deva viņam mācību uz visu mūžu. Tiesa, šo pieredzi viņš neizbaudīja uz paša ādas, citādi dzīvs nebūtu palicis un nevarētu likt lietā no tās gūto mācību. Par upuri krita Karlija. Viņi abi bija novietoti netālu no baļķu būdas, kurā atradās veikals, un Kārlija, draudzīga kā arvien, gribēja iepazīties ar spēcīgu eskimosu laiku, kas gan bija pieauguša vilka lielumā, taču uz pusi mazāka par Kārliju. Bez kāda brīdinājuma sekoja zibenīgs lēciens uz priekšu, zobu sacirtiens ar metālisku klikšķi, tikpat straujš atlē- ciens, un Kārlijas purns bija pārplēsts no acs līdz žoklim.

Tas bija vilku cīņas paņēmiens — uzbrukt un tūdaļ atlēkt; bet tas vēl nebija viss. Tūdaļ saskrēja kādi trīs­desmit vai četrdesmit eskimosu suņi, sapulcējās lokā ap abiem cīnītājiem un klusēdami uzmanīgi vēroja. Baks ne­spēja izprast ne šo kluso vērību, ne arī tīksmi kārīgo ap- laizīšanos. Kārlija metās virsū pretiniekam, bet tas atko­dās un atlēca sānis. Viņas nākamo uzbrukumu suns atvairīja, īpatnējā veidā pasizdams pretī krūtis, tā ka Kār­lija uz vietas nogāzās no kājām. Vairs viņa kājās arī netika. Tieši šo mirkli bija gaidījuši skatītāji suņi. Visi lie rēkdami un riedami saklupa viņai virsū un apbedīja nāves bailēs kaucošo Kārliju zem pinkaino ķermeņu gūzmas.

Viss notika tik pēkšņi un negaidīti, ka Baks šausmās apstulba. Viņš redzēja špicbergenieti izkaram sarkano mēli — tā Špics mēdza smieties; viņš redzēja, kā Fransuā, cirvi vicinādams, metas iekšā pašā suņu ņūklī. Trīs vīri ar rungām palīdzēja viņam izvajāt suņus. Ilgi tas nevil­kās. Divas minūtes pēc tam, kad Kārlija bija nokritusi, pēdējais uzbrucējs jau bija aiztriekts ar rungas belzie­niem. Bet Kārlija bez dzīvības ļengani gulēja samīdītajā, asiņainajā sniegā, vārda pilnā nozīmē gandrīz gaba­los saraustīta, un melnīgsnējais metiss stāvēja tai līdzās, drausmīgi lādēdamies. Šo ainu Baks vēlāk bieži skatīja murgainos sapņos. Tad tādas te ir paražasl Negodīgas un netaisnas. Ja tu reiz esi gar zemi, tad gals tev ir klāt.

Nu, Baks tagad pieraudzīs, lai nekad nebūtu gar zemi. Spics atkal izkāra mēli un pasmējās, un no šī mirkļa Baks viņu ienīda ar sūru, nāvīgu naidu.

Nepaguvis vēl atjēgties no šausmām par Kārlijas tra­ģisko galu, Baks saņēma otru triecienu. Fransuā viņam aplika dīvainu ierīci no siksnām un sprādzēm. Tas bija iejūgs — dzimtenē viņš bija redzējis, ka zirgpuiši tādus uzmauc zirgiem. Un, gluži tāpat, kā Baks bija redzējis strādājam zirgus, tā tagad lika pie darba viņu: viņam vajadzēja aizvilkt nartas ar Fransuā uz mežu, kas ieskāva ieleju, un atpakaļ atvilkt malkas kravu. Padarīts par jūga lopu, Baks jutās sāpīgi aizvainots, tomēr bija pietiekami gudrs un pretī neturējās. Viņš pakļāvās labprātīgi un cen­tās cik spēdams, kaut gan šis darbs bija jauns un ne­ierasts. Fransuā bija stingrs, viņš prasīja tūlītēju paklau­sību un ar garās pātagas palīdzību šo tūlītējo paklausību arī panāca, pie tam Deivs, pieredzējis pajūga stūres suns, ko iejūdz vistuvāk nartām, koda Bakam gurnos, tiklīdz tas kaut ko darīja nepareizi. Špics — arī pieredzējis pajūga vilcējs — bija vadonis un, katrreiz nespēdams Baku aiz­sniegt. ik pa brīdim uzrūca tam niknu pārmetumu vai ne­gaidīti ar visu savu smagumu triecās streņģēs, paraudams Baku uz to pusi, kur jāiet. Baks iegaumēja ātri, un abu viņa biedru un Fransuā kopējās pūles sekmējās. Pirms vēl viņi atgriezās apmetnē, Baks jau zināja, ka jāapstājas, ja saka «ha», jāiet uz priekšu, ja saka «maš», ka ceļa pagriezienos jāmet plašs līkums un ka jāturas tālāk no stūres suņa, kad piekrautās nartas pa nogāzi brāžas uz papēžiem.

— Visi trīs vareni suņi, — Fransuā stāstīja Pero. — Baks ņemas dūšīgi. Es viņu ātri vien apmācīšu.

Pēcpusdienā Pero, kas ļoti steidzās drīzāk doties ceļā ar savu pasta kravu, atveda vēl divus suņus. Viņš tos sauca par Billiju un Džo, abi bija brāļi — eskimosu laikas. Kaut arī vienas mātes dēli, savā starpā tie atšķīrās kā diena no nakts. Billija vienīgais trūkums bija viņa pārmē­rīgi labsirdīgā iedaba, bet Džo bija viņa tiešs pretstats — nikns, sevī noslēdzies, tas mūžam ņurdēja un ļauni blenza apkārt. Baks abus saņēma biedriski, Deivs nelikās gar tiem zinis, bet Spics nekavējoties lūkoja piekaut vispirms vienu un tad otru. Billijs lūdzoši kulstīja asti, taču, redzē­dams, ka lūgumi nelīdz, apgriezās uz mukšanu un iesmilkstējās (arī lūdzoši), kad Špica asie zobi iecirtās vigam sānos. Toties ap Džo Spics veltīgi meta savus lokus — tas arvien apcirtās apkārt, stādamies aci pret .;ci, skaustu sabozis, ausis pieglaudis, zobus atņirdzis ņurdienā, klabinādams žokļus tik ātri, cik ātri vien jau­dāja muti pavirāt, ar velnišķīgi zalgojošām acīm — īsts naidpilnu izbaiļu iemiesojums. Džo izskats bija tik bīs­tams, ka Spics atmeta nodomu viņu pārmācīt, bet, seg­dams savu neveiksmi, metās uz nevainīgo, vaimanājošo Billiju un ietrieca viņu apmetnes vistālākajā nostūrī.

Pievakarē Pero bija sadabūjis vēl vienu suni — vecu laiku, tievu, garu un nomērējušu, ar kautiņos saskrāpētu purnu un vienu vienīgu aci, taču tā kvēloja tik drosmīgi un brīdinoši, ka ikvienā modināja bijību. Suni sauca par Solleksu, kas nozīmē Niknais. Tāpat kā Deivs, viņš neko neprasīja, neko nepiedāvāja un neko negaidīja, un, kad viņš lēnām, apdomīgām kustībām soļoja citu suņu pulkā, pat Spics grieza viņam ceļu. Solleksam piemita kāda vā­jība, ko Baks nelaimīgā kārtā atklāja pirmais. Sollekss ne­cieta, ja viņam kāds tuvojas no aklās acs puses. Baks, ne­nieka nenojauzdams, izdarīja tieši šo pārkāpumu un par savas rīcības neapdomīgumu uzzināja tikai tad, kad Sol- 1< kss apcirtās viņam pretī un trīs collu garumā pārplēsa plecu līdz kaulam. Turpmāk Baks sargājās tuvoties Sol- leksa aklajai pusei, un līdz pat viņu kopējās dzīves bei­gām nekādas nepatikšanas vairs negadījās. Šķita, ka Sollekss, tāpat kā Deivs, vēlas tikai vienu: lai liek viņu mierā; taču Baks drīz dabūja pārliecināties, ka abiem su­ņiem ir vēl kāda — daudz svarīgāka prasība no dzīves.

Tonakt Baks sastapās vaigu vaigā ar lielo problēmu par gulēšanu. Sveces liesmas izgaismotā telts silti kvēloja baltajā klajumā, bet, kad Baks pašapzinīgi ielīda teltī, kā Pero, tā Fransuā apbēra viņu ar lamu vārdiem un virtu­ves piederumiem, līdz Baks, atģidies no negaidītā pārbīļa, apkaunojošā veidā aizmuka, meklēdams glābiņu ārienes aukstumā. Pūta salts vējš, kas skaudri svilināja un īpaši neganti koda ievainotajā plecā. Baks nogulās sniegā un lūkoja aizmigt, bet drīz vien sals viņu drebošu uztrauca kājās. Nelaimīgs un noskumis suns klaiņoja ap daudza- jam teltīm, atklādams tikai to, ka viena vieta ir tikpat auksta kā otra. Sur tur viņam mēģināja uzbrukt mežo­nīgi suņi, bet Baks saboza spalvu uz kumbra un ieņur­dējās (jo viņš ātri visu iemācījās), un suņi vairs nemā­cas virsū, ļaudami viņam iet savu ceļu.

Pēdīgi Bakam iešāvās prātā laba doma. Viņš ies atpa­kaļ un paskatīsies, kā tad iekārtojušies viņa pajūga biedri. Viņam par lielu pārsteigumu tie bija pazuduši. Viņš vēlreiz izstaigājās pa plašo apmetni, tos meklēdams, un atkal atgriezās vecajā vietā. Vai tie gulētu teltī? Nē, tas nevarēja būt, citādi jau viņu nebūtu izdzinuši. Kur tad gan tie varētu atrasties? Asti nokāris, pie visām miesām trīcēdams, Baks vientuļš un izmisis bezmērķīgi staigāja ap telti. Pēkšņi sniegs zem priekšķepām iebru­ka — un viņš nez kur iegrima. Kaut kas ķepurojās vi­ņam zem kājām. Ņurdēdams un sabozies Baks lēca atpa­kaļ, jo baidījās no visa neredzētā un nezināmā. Taču kluss, draudzīgs rējiens viņu iedrošināja, un viņš pagā­jās tuvāk pārliecināties, kas tad tur ir. Silta gaisa pūsma iesitās viņam nāsīs, un tur gulēja Billijs, zem sniega sa­ritinājies omulīgā kamolā. Suns pielabinādamies iesmilk­stējās, visādi izlocījās un būkāja asti, cenzdamies izrādīt savu labprātību un miermīlību, un pat, gluži kā snieg­dams miera ķīlu, uzdrošinājās ar silto, valgo mēli no­laizīt Baka purnu.