Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Baks jau šādu prātojumu sagudrot nevarēja. Viņš bija piemērots, tas ir viss, un gluži neapzinīgi viņš pieskaņo­jās jaunajam dzīves veidam. Savu mūžu viņš nebija mu- cis no kaujas lauka — lai vai kādu iemeslu dēļ. Taču cilvēks sarkanajā svīterī ar savu rungu bija iedauzījis viņa galvā pamatīgāku un primitīvāku kodeksu. Kamēr Baks vēl bija civilizēts, viņš būtu gatavs dzīvību atdot kādas morālas idejas vārdā — teiksim, kaut vai apsar­gājot tiesneša Millera jājamo pātagu; tagad viņš spēja atmest jebkuru morālu ideju, lai tikai glābtu savu ādu, un tādējādi apliecināja, cik pilnīga ir viņa atgriešanās barbarismā. Viņš zaga nevis izpriecas pēc, bet vēdera neatlaidīgās prasības urdīts. Aiz cieņas pret rungas un ilkņa likumu viņš nelaupīja atklāti, bet zaga slepus un izmanīgi. īsi sakot, Baks darīja visu to, ko vieglāk bija darīt nekā nedarīt.

Baka attīstība (vai arī regress) norisa strauji. Mus­kuļi viņam kļuva cieti kā tērauds, un viņš bezjūtīgi pa­nesa visas parastās sāpes. Viņš norūdījās kā ārēji, tā iekšēji. Viņš spēja ēst itin visu, lai cik tas pretīgs vai ne­sagremojams, un viņa vēders no apēstā prata izsūkt vis- pēdējo barības vielu kriksīti, ko tad asinis iznēsāja pa ķermeņa visattālākajiem nostūriem, lai audi organismā veidotos sīksti un izturīgi. Redze un oža Bakam pieņē­mās asumā, bet dzirde sasniedza tādu smalkumu, ka pat miegā viņš saklausīja visklusāko troksnīti un prata iz­šķirt, vai tas vēstī mieru vai briesmas. Viņš iemācījās ar zobiem izkodīt no pirkststarpām tur iesalušo ledu; ja bija izslāpis, bet āliņģi sedza bieza ledus blīva, viņš iemanī­jās to ielauzt, dauzīdams ar augsti celtām, taisni izslie- tām priekšķepām. Bet īpaši ievērības cienīga bija viņa prasme nojaust, vai būs vējš, un paredzēt tā virzienu ve­selu nakti uz priekšu. Kaut arī gaisā nemanīja ne pūs- miņas, ja viņš izraka sev alu pie koka stumbra vai krasta pārkares, tad vēlāk noteikti sacēlās vējš, bet suns nemaldīgi atradās aizvēja pusē un omulīgi gulēja pa­vēnī.

Ne jau ar pieredzi vien Baks visu to iemācījās — viņā bija atdzīvojušies sen atmirušie pirmatnējie instinkti. No piejaucētajām paaudzēm iegūtais mantojums izgaisa. Kaut kādos nejaušamos ceļos viņa atmiņas aiztaustījās atpakaļ līdz tiem laikiem, kad suņu cilts vēl bija jauna, kad mežonīgie suņi baros siroja pa mūžamežiem, dzīdami pēdas laupījumam un saplosīdami to. Bez kādām grūtī­bām Baks iemācījās cīnīties kozdams un plēsdams, pie­savinājās vilka ašo kampienu. Tieši tā jau bija cīnīju­šies viņa senči. Tie atdzīvināja viņā senās paražas, un tagad viņš prata vecvecos cīņas paņēmienus, ko senči bija apguvuši un iedzemdinājuši tālākajām paaudzēm. Viņš tos pārmantoja bez kādām pūlēm un meklējumiem, gluži tā, it kā būtu tos pratis vienmēr. Un, kad viņš auk­stajās bezvēja naktīs paslēja purnu pret kādu zvaigzni, uzsākdams gari stieptās vilka gaudas, tad viņā gaudoja sen mirušie un pīšļos sairušie senči, kas, purnu pret zvaigznēm pacēluši, tā bija gaudojuši cauri gadu sim­teņiem. Baka balsī vibrēja tās pašas modulācijas — mel- (lijas, ar kādām tie bija izpauduši savas ciešanas un iz­jūtas, ko sirdī modina klusums, sals un tumsība.

Tā nu senā dziesma virmoja Baka krūtīs, gluži kā pie­rādījums tam, ka dzīve spēlējas ar mums kā ar marione­tēm, un viņš pamazām atgriezās savas cilts sākotnē; bet iespēja atgriezties radās tāpēc, ka cilvēki Ziemeļzemē bija atraduši dzeltenu metālu, un tāpēc, ka Manuels bija tikai dārznieka palīgs, kura alga nesedza viņa sievas un pēc­teču bariņa — pamazināto paša kopiju — vajadzības.

Pirmatnējais zvērs bija cieši pakļāvis Baku, un smagie dzīves nosacījumi uz sniega takas vērta šo virskundzību arvien stingrāku. Taču tas viss notika dziļā slepenībā. Bakā pamodusies dzīvnieka viltība mācīja viņu savaldī­ties un kontrolēt sevi. Bakam neklājās viegli, jo vajadzēja taču pieradināties pie jaunā dzīves veida, tālab viņš ne tikai pats nelīda kauties, bet arī vairījās no kautiņiem cik vien spēdams. Viņa izturēšanās kļuva piesardzīga. Vi­ņam nepiemita sliecība uz strauju un pārsteidzīgu rīcību, un pat sīvajā naidā, kāds valdīja starp viņu un Spiču, Baks saglabāja pacietību, neizrādīdams tiešu agresivitāti.

Toties Spics no savas puses — droši vien nojauzdams Bakā bīstamu sāncensi — nekad nepalaida garām izde­vību parādīt zobus. Viņš kaitavāja Baku kā vien praz­dams un allaž centās izraisīt kautiņu, kas varēja beigties tikai ar viena vai otra suņa nāvi.

Tāds cīniņš būtu noticis jau pašā ceļojuma sākumā, ja vien to neizjaucis neparedzēts gadījums. Tās dienas vakarā apmetne tika ierīkota visiem vējiem pakļautā, ne­piemīlīgā vietā Lebārža ezera krastā. Sniegputenis, vējš, kas graizīja tikpat kā ar nokaitētiem nažiem, un tumsas iestāšanās bija spiedusi ceļiniekus salūkot atpūtas vietu. Sliktāku viņi pat meklēdami nebūtu varējuši atrast. Aiz muguras slējās stāva klintssiena, un Pero ar Fransuā ne­atlika nekas cits kā iekurt ugunskuru un izklāt guļam­maisus tieši uz ezera ledus. Telti tie bija pametuši Daijā, lai būtu vieglāks vezums. Sadabūjuši dažus palu atskalo- tus zarus, viņi iekūra uguni, bet tā izkausēja ledu, ža­gari nogrima, un vakariņas vajadzēja ēst tumsā.

Baks izkašāja sev migu aizvējā cieši pie klints. Ala bija tik omulīga un silta, ka viņš no tās izlīda pavisam negribīgi, kad Fransuā sāka dalīt zivis, ko iepriekš virs uguns bija atkausējis. Taču, kad Baks, noēdis savu devu, atgriezās pie alas, viņš atrada to aizņemtu. Brīdinošs rū­ciens pavēstīja, ka okupants ir Špics. Līdz šim Baks bija izvairījies no kautiņa ar ienaidnieku, bet tas te nu bija par daudz. Zvērs, kas viņā bija slēpies, ierēcās. Viņš metās uz špicu tik trakā niknumā, ka tas pārsteidza vi­ņus abus, bet jo īpaši špicu, kuru iepriekšējā pieredze bija pārliecinājusi, ka Baks ir pavisam bailīgs suns, kas spēj tikt cauri sveikā tikai sava smaguma un lielā au­guma dēļ.

Arī Fransuā bija pārsteigts, kad abi suņi, kamolā sa­ķērušies, izkūleņoja no sabradātās migas, bet viņš tūdaļ atskārta, kas tam par iemeslu.

— He-e-i! — viņš uzsauca Bakam. — Sadod viņam, velns parāvisl Sadod krietni tam nelietīgajam zaglim!

Špics alktin alka pēc kautiņa. Viņš kauca aiz dusmām un nepacietības, riņķodams ap Baku no visām pusēm un gaidīdams izdevīgu brīdi lēcienam. Baks bija tikpat sa­kaitināts un arī tikpat piesardzīgi soļoja ap Spiču, izlū­kodams iespējas. Bet tad notika neparedzētais, kas abu suņu cīniņu par pirmo vietu atvirzīja tālu nākotnē, kad būs nostaigātas daudzas grūta ceļa un smaga darba jūdzes.

Pero izkliegtais lāsts, rungas dobjais būkšķis pa kau­lainu muguru un spalgs sāpju kauciens pasludināja sā­kumu ellišķīgai jezgai. Visa apmetne pēkšņi mudžēja no slapstīgām, pinkainām ēnām — kāds simts izrnērējušu suņu, apmetnes smaržas saoduši, bija atdrāzušies no tu­vējā indiāņu ciemata. Tie bija ielavījušies, kamēr Baks cīnījās ar Špicu, un, kad abi vīri ar resnām bozēm rokā ielēca suņu pulkā, tie rādīja zobus un kodās pretī. Barī­bas smarža tos padarīja vai trakus. Pero ieraudzīja kādu suni iebāzušu visu galvu pārtikas kastē. Viņa runga smagi triecās pret izspīlētajām ribām, un kaste apgāžas. Acumirklī kādi divdesmit badaini nezvēri plēsās ap izbi- rušo pārtiku — maizi un žāvētu gaļu. Rungas blīkšķēja pa suņu mugurām, bet tie nelikās ne zinis. Suņi tikai kauca un smilkstēja zem belzienu krusas, bet plēsās tik­pat neganti, līdz pēdējais ēdiena krikslītis bija aprīts.