Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Pēdējo reizi suns uzbruka. Cilvēks zvēla tam visnegan­tāko belzienu, ko tīšuprāt bija pataupījis beigām, un Baks, čokurā sarāvies, nogāzās zemē bez samaņas.

— Tam gan ir ķēriens suņu dresēšanā, jā, nudienl — kāds skatītājs no sētas augšas sajūsmināts iesaucās.

— Tad jau labāk katru dienu uzlauzt kādu kasi un svētdienās pa divi lāgi — būs mazāk bīstami, — atteica furgona vadītājs, uzrāpās uz bukas un saskubināja zirgus.

Bakam samaņa atgriezās, bet spēki vēl ne. Viņš palika guļam, kur nokritis, un ar acīm sekoja cilvēkam sarkanajā svīterī.

— «Klausa uz vārdu Baks,» — cilvēks balsī nolasīja, skatīdamies krodzinieka vēstulē, kurā bija ziņots par būra un tā iemītnieka nosūtīšanu. — Nu, Bak, vecais puika, — viņš laipni uzrunāja suni, — mēs te drusku paālējāmies, un vislabākais būs, ja pie tā vairs neatgriezīsimies. Tu tagad zināsi savu vietu un es savējo. Esi rātns sunītis, un viss ies kā pa taukiem. Ja nebūsi rātns, es tev sa­šķaidīšu pauri. Vai saprati?

Runādams viņš mierīgi glāstīja suņa galvu, ko nupat bija tik nežēlīgi dauzījis, un, kaut gan Baka spalva nevi­ļus sabozās no šīs rokas pieskāriena, viņš to pacieta bez kurnēšanas. Cilvēks atnesa viņam ūdeni, un viņš kārīgi padzērās, bet pēc tam aprija bagātīgu maltīti — jēlu gaļu, ko kumosu pēc kumosa ņēma no cilvēka rokas.

Baks bija uzvarēts (viņš to apzinājās), bet ne salauzts. Uz visiem laikiem viņš bija izpratis, ka nav nekādu izre­džu turēties pretī cilvēkam, kam rokā runga. To viņš bija iegaumējis un savu mūžu vairs neaizmirsa. Šī runga Bakam bija atklāsme. Runga viņu ievadīja pasaulē, kur valda pirmatnības likums, un to viņš ātri piesavinājās. Dzīve viņam atklājās visā savā nežēlīgajā tiešamībā, taču viņš stājās tai pretī bez bailēm, jo viņā bija modusies dzīvnieka dabas dzīlēs slēptā izmanīgā apķērība.

Dienām paejot, ieradās arvien jauni suņi, gan krātiņā iesprostoti, gan virvē piesieti, daži padevīgi, daži rēcoši un trakojoši, kāds bija Baks, kad tika atvests; un viņš vēroja, kā tie cits pēc cita pakļaujas sarkanajā svīterī ģērbtā vīra kundzībai. Arvien no jauna noskatīdamies šīs brutālās izrādes, Baks nostiprināja reiz iegaumēto gud­rību: cilvēks ar rungu ir likumdevējs, saimnieks, kam jā­klausa, taču pielabināties nav nepieciešams. Baks nekad nepieglaimojās, kaut gan redzēja sakautus suņus, kas liš- ķējās ap saimnieku, luncināja asti un laizīja tam roku. Bet viņš arī redzēja suni, kas negribēja ne pakļauties, ne paklausīt, un cīņā par virskundzību tas pēdīgi tika noga­lināts.

šad un tad nāca cilvēki — svešinieki, kas sarunājās ar vīru sarkanajā svīterī — cits dusmīgi, cits glaimīgi. Ja tādās reizēs no rokas rokā tika dota nauda, svešinieki aizveda sev līdzi vienu vai vairākus suņus. Baks prātoja, kurp gan tos ved, jo atpakaļ tie nekad vairs neatgriezās, taču viņu māca baismas no nākamības, un tālab viņš ik­reiz jutās laimīgs, ka nav izraudzīts.

Pēdīgi pienāca arī viņa kārta — ieradās sīks, sažuvis vīrelis, kas runāja lauzītā angļu valodā un lietoja daudz svešādu, dīvainu izteicienu, ko Baks nesaprata.

— Trīs simti, un arī tad tikpat kā dāvināts, — cilvēks nrkanajā svīterī attrauca. — Tā jau ir valdības nauda, IVro; un tu tak nesāksi kaulēties, vai ne?

Pero tikai pasmīnēja. Tā kā sakarā ar negaidīti lielo pieprasījumu suņu cenas bija sakāpušas vai līdz māko­ņiem, tad šī summa par tik labu dzīvnieku nemaz nebija I rmērīga; Kanādas valdība no tā nekļūs nabagāka un tās p.ista sūtījumi neceļos lēnāk. Pero suņus pazina un, tikko uzmetis acis Bakam, saprata, ka tāds suns var gadīties v iens no tūkstoša. «Pat viens no desmit tūkstošiem,» viņš domās pats sevi pārlaboja.

Baks redzēja cilvēku rokas dodam un saņemam naudu un nemaz nebrīnījās, ka mazais, sažuvušais vīrelis aiz­veda sev līdzi viņu un Kārliju — labsirdīgu ņūfaundlen- dieti. Pēdējo reizi viņš skatīja cilvēku sarkanajā svīterī, un, kad viņi ar Kārliju no «Narvaļa» klāja noraudzījās, ka attālinās Sietla, viņš pēdējo reizi skatīja silto Dienvid- zeini. Pero noveda abus suņus lejā un nodeva kādam tumšsejainam milzim, vārdā Fransuā. Pero bija Kanādas francūzis, melnīgsnējs, bet Fransuā bija metiss — indiāņa jauktenis ar Kanādas francūzi un divtik melnīgsnējs. Ba- I am tā bija pavisam jauna cilvēku suga (un liktenis bija viņam lēmis vēl daudz tādu sastapt), un, kaut gan viņš tos sevišķi neiemīlēja, tomēr iemācījās godīgi cienīt. Visai drīz Baks iegaumēja, ka Pero un Fransuā ir taisnīgi cil­vēki, kas tiesības piemēro mierīgi un lietišķi, un ka tie pārāk labi pazīst suņu paražas, lai suņi tos varētu apvest ap stūri.

«Narvaļa» starpklājā Baku un Kārliju novietoja kopā ar diviem citiem suņiem. Viens bija liels dzīvnieks ar sniegbaltu spalvu; kāds vaļu ķērāju kuģa kapteinis to bija atvedis no Špicbergenas, un pēc tam suns bija piedalījies ģeoloģiskā ekspedīcijā uz Tukšo Zemi. Tas bija glaimīgs, bet viltīgs suns, kas, draudzīgi skatīdamies otram acīs, jau gudroja kādu slepenu blēdību, kā, piemēram, pirmajā barošanas reizē, kad viņš nospēra daļu Baka porcijas. Baks lēca uz priekšu, lai viņam atmaksātu, bet Fransuā pātaga jau nožvīkstēja gaisā, pirmā sasniegdama vaini­nieku; Bakam atlika tikai pievākt atpakaļ savu kaulu. Baks nosprieda, ka Fransuā rīkojies taisnīgi, un kopš tā brīža viņam sāka rasties cieņa pret metisu.

Otrais suns nemaz nemēģināja tuvoties, ne arī kāds lū­koja iepazīties ar viņu; viņš arī netiecās apzagt jaunpie- nācējus. Tas bija drūms, saīdzis dzīvnieks un Kārlijai tūdaļ skaidri parādīja, ka viņa vienīgā vēlēšanās — lai viņam liek mieru, pie tam ļaudams saprast, ka būs lielas nepatikšanas, ja viņam neliks mieru. Viņu sauca par Deivu, viņš tikai ēda un gulēja, bet, nomodā būdams, ne­pārtraukti žāvājās un nelikās zinis itin ne par ko — pat tad ne, kad «Narvalis», šķērsodams Karalienes Šarlotes līci, šūpojās, zvalstījās un slējās pakaļkājās kā ārprātīgs. Baks un Kārlija aiz bailēm un šausmām vai prātu zau­dēja, bet viņš tikai nepatikā par traucējumu reizēm pa­cēla galvu, pameta uz tiem vienaldzīgu skatienu, nožāvā­jas un atkal likās gulēt.

Dienu un nakti kuģi drebināja dzenskrūves nerimtīgais pulsējums, dienas līdzinājās cita citai, tomēr Baks ievē­roja, ka kļūst arvien aukstāks un aukstāks. Pēdīgi kādu rītu dzenskrūve apstājās un visu «Narvali» pārņēma sa­traukta rosība. Baks un pārējie suņi to sajuta un saprata, ka būs kāda pārmaiņa. Fransuā visus suņus piesēja pa­vadās un izveda uz klāja. Sperot pirmo soli uz tā aukstās virsmas, Baks juta ķepas iegrimstam nez kādā mīkstā, irdenā vielā, kas atgādināja baltus dubļus. Viņš nospraus- lojās un palēcās atpakaļ. Tādas pašas baltas, mīkstas lēk­šķes krita arī no gaisa. Suns nopurinājās, bet baltās lēk­šķes tikai bira un bira pār viņu. Viņš tās ziņkārīgi pa­ošņāja, tad mazliet uzlaizīja uz mēles. Baltā viela apsvilināja mēli kā uguns, bet nākamajā acumirklī jau bija izzudusi. Baks apjuka. Viņš palaizīja vēlreiz — iz­nākums bija tāds pats. Apkārt stāvošie sāka rēkdami smieties, un Baks nokaunējās, pats nesaprazdams, kā­lab, — jo šis taču bija pirmais sniegs viņa mūžā.

Pirmā diena Daijas piekrastē Bakam šķita kā murgs. Ik mirkli viņu izbiedēja kāds jauns pārsteigums. Viņš pēkšņi bija atrauts no civilizācijas sirds un iesviests pirmatnības dzīlēs. Te nebija ne vēsts no laiskās dzīves saules sil­tumā, kad Baka vienīgā nodarbošanās bija klaiņot savā nodabā un garlaikoties. Te nepazina ne miera, ne atpūtas, te viņš ne mirklīti nejutās drošībā. Visur te valdīja ju­ceklis, visur darbojās un rosījās, un ik brīdi tika ap­draudēta gan dzīvība, gan locekļi. Te nemitīgi vajadzēja nzmanīties, jo šejienes suņi un cilvēki nepavisam nelīdzi­nājās pilsētas suņiem un cilvēkiem. Tie bija mežoņi — visi kā viens — un nepazina cita likuma kā vien rungas nu ilkņa likumu.