Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

šās nakts brauciena iespaidus nolaupītājs kāda San­francisko ostas krodziņa dibenistabā izklāstīja tik daiļru­nīgi, cik jau nu spēja.

— Piecdesmit dolāru — tas ir viss, ko par to dabūju,— viņš gremzās, — otrreiz es to neņemtos pat ne par tūk­stoti, tīrā sīknauda.

Roka viņam bija aptīta ar asiņainu kabatlakatiņu, bet labā bikšu stara pārplēsta 110 ceļgala līdz potītei.

— Cik ta tas otrais zellis dabūja? — krodzinieks pa­jautāja.

— Simtu, — nolaupītājs atbildēja, — nepielaidās ne par grasi.

— Kopā sanāk simt piecdesmit, — krodzinieks aplēsa. — Bet suns ir to vērts, vai arī es esmu galīgs nepraša.

Nolaupītājs attina asiņaino apsēju un apskatīja savu saplosīto roku.

— Ka tik nu es nebūtu saķēris trakumsērgu…

— Nekas tev nelēksies,jo tu esi piedzimis karātavām,— krodzinieks pasmējās. — Nāc nu piepalīdzi man drusciņ, lai varam nogādāt tavu kravu pie vietas, — viņš pieme­tināja.

Apdullināts, ar neciešami sāpošu mēli un rīkli, pa pusei nožņaugts, Baks tomēr centās turēties pretī saviem spīdzinātājiem. Taču viņu atkal un atkal nosvieda pie zemes un smacēja, savelkot virvi, līdz pēdīgi vīriem izde­vās pārvīlēt suņa masīvo misiņa kaklinieku. Tad virvi noņēma un suni iegrūda krātiņam līdzīgā būrī.

Bezgala garās nakts atlikušo daļu Baks nogulēja būrī, mocīdamies niknumā un aizvainotā lepnumā. Viņš nespēja apjēgt, ko tas viss nozīmē. Ko šie svešie cilvēki no viņa grib? Kāpēc tie ieslodzījuši viņu šai šaurajā krātiņā? Viņu māca draudošu briesmu nojausma, kaut gan pats nezināja, kālab. Naktī viņš vairākkārt trūkās kājās, kad šķūņa durvis rībēdamas pavērās, cerēdams ieraudzīt ties­nesi vai vismaz zēnus. Taču ikreiz tā bija krodzinieka uz- blīdusī seja, kas pa durvju spraugu lūrēja uz viņu tauku sveces nespodrajā atblāzmā. Un ikreiz priecīgais rējiens, kas jau lauzās Bakam no krūtīm, izvērtās niknā rēcienā.

Taču krodzinieks viņu neaiztika, bet no rīta ienāca četri vīri un pacēla būri. Atkal jauni mocītāji, Baks atskārta, jo tie bija nelāga paskata radījumi, skrandaini un sapin- kojušies, un viņš plosījās un nikni rēca uz tiem caur būra redelēm. Vīri tikai smējās un bikstīja viņu ar mietiem, kuriem suns dedzīgi uzklupa, grauzdams tos ar zobiem, līdz atskārta, ka tieši to jau šie vīri vēlas. Pēc tam viņš gulēja, drūmi klusēdams, un Jāva, lai būri ieceļ furgonā. Tad Baks līdz ar krātiņu, kurā bija ieslodzīts, uzsāka ceļojumu caur daudzām rokām. Vispirms par viņu gādāja transportkantora darbinieki, tad viņu iecēla citā furgonā, pēc tam kopā ar veselu kravu kastu un saiņu vagonetē nogādāja uz tvaika prāmja, no turienes izcēla lielā dzelz­ceļa stacijā un pēdīgi atkal ievietoja ātrvilciena preču vagonā.

Divas dienas un naktis šis vagons ripoja uz priekšu, svilpjošu lokomotīvju vilkts, un divas dienas un naktis Baks nedabūja ne ēst, ne dzert. Savā niknumā viņš pir­mos ātrvilciena kalpotāju tuvošanās mēģinājumus bija saņēmis ar rūcieniem, un tie viņam atmaksāja ar kaitinā­šanu. Kad suns, dusmā's drebēdams un putas no purna šķiezdams, triecās pret redelēm, vīri smējās un ņirgājās par viņu. Tie rūca un rēja līdzīgi pretīgiem suņiem, ņau­dēja un, rokas uz sāniem vēcinādami, dziedāja gaiļu bal­sīs. Baks saprata, ka tas viss ir ļoti muļķīgi, bet tieši tāpēc tas jo vairāk aizskāra viņa pašcieņu, un viņa nik­nums auga augumā. Par izsalkumu viņš vēl neko nebē­dāja, bet ūdens trūkums viņu ārkārtīgi nomocīja un sa- kveldināja naidu līdz drudža pakāpei. Tā kā Baks bija ļoti smalkjūtīgs un viegli aizvainojams, tad ļaunā apieša­nās viņu ietekmēja tiktāl, ka viņam sacēlās temperatūra, un mokas vēl palielināja izžuvušās un pietūkušās rīkles un mēles iekaisums.

Tikai viens Baku iepriecēja: virves ap viņa kaklu vairs ne­bija. Tā bija devusi ienaidniekam negodīgas priekšrocības, bet tagad viņš ir no virves atbrīvots, nu viņš tiem parādīs. Otru virvi viņam ap kaklu apsiet tiem vairs ne­izdosies. To Baks bija cieši apņēmies. Divas dienas un naktis viņš iztika bez ēšanas un dzeršanas, un šo divu dienu un nakšu mocību laikā viņā bija sakrājies tik daudz naida, ka nelaime gaidīja ikvienu, kas pirmais viņu aiz­tiks. Acis Bakam bija pieplūdušas asinīm, un pats viņš bija pārvērties trakojošā sātanā. Viņš bija tā pārvērties, ka pat tiesnesis viņu vairs nepazītu, un ātrvilciena darbi­nieki atviegloti uzelpoja, kad Sietlā varēja izkraut būri no vilciena.

Četri vīri piesardzīgi aiznesa būri no furgona uz ne­lielu, augstas sētas ietvertu pagalmiņu aiz mājas. Pretī iznāca stalts vīrs sarkanā svīterī ar pakausī atļukušu ap­kakli un parakstījās vedēja pasniegtajā grāmatā. Tātad šis vīrs, Baks sprieda, ir nākamais spīdzinātājs, un viņš sāka mežonīgi plosīties gar redelēm. Vīrs drūmi pasmīnēja un iznesa no mājas cirvi un rungu.

— Jūs taču viņu tagad nelaidīsiet laukā no būra? — vedējs vaicāja.

— Protams, ka laidīšu, — cilvēks atbildēja un iecirta cirvi būra dēļu sienā.

Četri vīri, kas bija ienesuši būri, acumirklī pajuka uz visām pusēm un, ieņēmuši drošas pozīcijas uz augstās sētas, gatavojās noskatīties, kas tagad notiks.

Baks metās uz koka sienu, kas krakšķēja no cirtieniem, plosīja to zobiem, centās izgāzt un cīnījās ar to. Kur tikai cirvis nobrīkšķēja ārpusē, tūdaļ viņš tur bija klāt iekš­pusē, viņš rēca un kauca, lauzdamies no krātiņa ārā tik­pat dedzīgi, cik rāmi, nosvērti cilvēks sarkanajā svīterī pūlējās viņu izlaist no turienes.

— Nu, sarkanacainais velns, — vīrs teica, kad bija iz­cirtis pietiekami lielu spraugu, lai Baks varētu pa to izspraukties. Tūlīt pat cilvēks nosvieda cirvi un pakampa labajā rokā rungu.

Un Baks tik tiešām bija sarkanacains velns, kad viņš savilkās un saspringa lēcienam, — spalva sabozta, mute putās, asiņu pielijušās acis zalgoja kā ārprātā. Viņš tē­mēja tieši uz cilvēku savas simt četrdesmit mārciņas ne­ganta niknuma, kas kūsāja pār malām, jo divas dienas un naktis bija apvaldīts. Pašā lēciena brīdī, kad suņa žokļi jau grasījās kampties cilvēka miesā, viņš saņēma triecienu, kas apstādināja ķermeni gaisā un lika zobiem cieši sacirsties kā agonijā. Viņš gaisā sagriezās riņķī un smagi nokrita zemē uz muguras un sāniem. Nekad mūžā viņš nebija sists ar rungu un tagad nekā nesaprata. Ar rēcienu, kurā daļēji jautās rējiens, bet vēl vairāk — sāpju kauciens, suns atkal bija kājās un no jauna uzšāvās gaisā. Un atkal sekoja belziens, kas viņu notrieca zemē. šoreiz viņš apķēra, ka te vainīga runga, taču viņa trakums nepazina nekādas piesardzības. Reizes desmit Baks metās uzbrukumā, un tikpat reižu runga apturēja uzbrukumu, nogāzdama viņu zemē.

Pēc kāda īpaši neganta sitiena suns, uztrausies kājās, bija pārāk apstulbināts, lai uzbruktu. Ļenganiem locekļiem viņš steberēja uz priekšu, asinis tecēja no deguna, mutes un ausīm, skaistais kažoks bija saplūkāts un notraipīts ar asiņainām gļotām. Tad vīrietis panācās tuvāk un ar vēsu aprēķinu deva sunim briesmīgu belzienu tieši pa purnu. Visas iepriekš izciestās mocības šķita tīrais nieks salīdzi­nājumā ar šo svelošo sāpi. Izgrūzdams tik mežonīgu rēcienu, ka tas likās nākam no lauvas rīkles, suns atkal metās virsū cilvēkam. Taču tas, pārmetis rungu no labās rokas kreisajā, aukstasinīgi satvēra viņu aiz apakšžokļa, paraudams to uz leju un atpakaļ. Baks apmeta gaisā ve­selu loku, tad vēl pusloku un pēdīgi ietriecās zemē uz krūtīm un galvas.