Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Pienāca nakts, pār koku galotnēm debesu plašumā pa­cēlās pilns mēness, arvien vairāk iegaismodams zemi, līdz tā šķita spokainas dienas gaismas pārplūdināta. Līdz ar nakts iestāšanos Baks, kas sērodams kavējās dīķmalā, sa­juta, ka mežā atkal plūsmo kāda jauna dzīvība — citāda nekā tā, kas bija atnākusi līdz ar jīhetiem. Viņš piecēlās, ieklausījās, paostīja gaisu. No tālas tālienes tikko dzir­dami ieskanējās skarbs kauciens, kam pievienojās citu tik­pat skarbu kaucienu koris. Kaucieni ik brīdi tuvojās un kļuva skaļāki. Baks no jauna juta, ka to visu jau dzirdējis tajā otrajā pasaulē, kas glabājās viņa atmiņu dziļumā. Viņš izgāja klajuma vidū un klausījās atkal. Tas bija sauciens, šis daudzbalsīgais sauciens, kas nu skanēja tik aicinoši un pavēlnieciski kā vēl nekad. Un Baks bija ga­tavs tam paklausīt tik labprātīgi kā vēl nekad. Džons Torntons bija miris. Pēdējā saite satrūkusi. Cilvēks un cilvēka prasības viņu vairs nesaistīja.

Sekojot dzīvajam medījumam, vilki turējās gar sāniem pārvietojošos aļņu plūsmai, tieši tāpat kā to bija darījuši jīheti, un tā vilku bars no biržu un upju novada bija pār­nācis šaipusē un pēdīgi nokļuvis ielejā, kur uzturējās Baks. Sudrabaini vizmojošā plūsmā vilki sanāca mēness apmirdzētajā klajotnē, kuras vidū nekustīgs kā statuja stāvēja Baks, sagaidīdams viņu ierašanos. Ieraudzījuši milzīgo stāvu, vilki satrūkās, un brīdi valdīja klusums, tad vispārdrošākais vilks lēca tieši uz Baku. Baks ar zibe­nīgu kustību deva prettriecienu un pārlauza tam sprandu. Tad viņš atkal stāvēja nekustīgi kā pirmāk, kamēr ievai­notais vilks agonijā vārtījās viņam aiz muguras. Vēl trīs vilki cits pēc cita mēģināja uzbrukt, bet tāpat cits pēc cita atkāpās, asinīm plūstot no sakostā pleca vai kakla.

Tagad nu viss bars metās uz priekšu, drūzmēdamies juku jukām blīvā gūzmā, savā kārē nogāzt pretinieku paši traucēdami cits citu. Bakam lieti noderēja viņa brīnumai­nais kustību straujums un ašā atjauta. Pasliedamies un apcirzdamies uz pakaļkājām, viņš kampa un plēsa vien­laicīgi uz visām pusēm, tā ka izveidoja sev priekšā tikpat kā nepārraujamu frontes līniju, strauji sviezdamies šurp un turp, aizstāvēdamies gan te, gan tur. Tomēr, lai ne­ļautu vilkiem sevi apiet no aizmugures, viņš bija spiests atkāpties un virzījās garām dīķim un augšup pa izsusē­juša strauta gultni, līdz sasniedza augstu grants krauju. Iedams gar to, viņš uzdūrās dziļam dobumam, ko, rakda- mies pēc zelta smiltīm, bija izgrābuši cilvēki, un te arī ierīkojās galīgajās pozīcijās, jo no trim pusēm bija aiz­segā, tā ka atlika tikai aizstāvēt priekšpusi.

Viņš aizstāvējās tik teicami, ka pēc pusstundas vilki sakauti atvilkās atpakaļ. Mēles visiem elsojot gari karā­jās, baltie ilkņi asinskārīgi laistījās mēnesnīcā. Daži vilki atgulās, galvu pacēluši un ausis saslējuši uz priekšu, citi palika kājās un stāvēdami vēroja Baku, vēl citi laka ūdeni no dīķa. Kāds vilks — garš, kalsnējs un pelēks — bikli panācās uz priekšu ar draudzīgām kustībām, un Baks pa­zina brāli no meža dzīlēm, ar kuru kopā bija skrējis ve­selu nakti un dienu. Vilks klusītēm iesmilkstējās, un, kad Baks ar smilkstienu atbildēja, abi saostījās.

Tad priekšā iznāca vecs vilks, kārns un cīņu rētām sa­skrambāts. Baks atņirdza lūpas, it kā gatavodamies ieņur­dēties, tomēr pastiepa purnu, un abu deguni saskārās. Pēc tam vecais vilks attupās, paslēja purnu pret mēnesi un uzsāka garo vilka gaudojienu. Arī pārējie apsēdās un pievienojās gaudām. Te nu bija šis sauciens, kas runāja uz Baku nemaldīgā valodā. Baks tāpat apsēdās un sāka gaudot. Kad gaudošana beidzās, viņš iznāca no sava do­buma, un bars viņu cieši aplenca, apošņādams pa pusei draudzīgi, pa pusei naidīgi. Vadonis iekaucās, aicinādams baru cejā, un ielēkšoja mežā. Vilki, korī kaukdami, lēcie­niem sekoja viņam. Un Baks joņoja līdz ar viņiem, sānu pie sāna brālim no meža dzīlēm, un skriedams kauca tā­pat kā visi.

Te nu varētu nobeigt stāstu par Baku. Nepagāja ne daži gadi, kad jīheti ievēroja, ka meža vilku sugā notiek pār­maiņas, jo bija pamanīts viens otrs vilks ar brūniem plan­kumiem uz pieres un purna vai baltu spalvu svēdru gare­niski pār krūtīm. Taču visdīvainākais, tā stāsta jīheti, esot Spoku suns, kas skrienot bara priekšgalā. Visi viņi baidās no šā Spoku suņa, jo tas viltībā pārspējot cilvēkus, bar­gās ziemās apzogot viņu apmetnes, izlaupot lamatas, ap­kožot suņus un atstājot kaunā visizveicīgākos mednie­kus.

Stāsti ar laiku vērtās vēl briesmīgāki. Esot bijuši gadī­jumi, kad dažs mednieks vairs neatgriezies apmetnē, un citi gadījumi, kad ciltsbrāļi atraduši medniekus ar mežo­nīgi saplosītu rīkli, bet apkārt sniegs bijis nomīņāts vilka pēdām — tik lielām, kā vilkiem nemēdz būt. Rudeņos, kad jīheti seko aļņu bariem, kas pārvietojas, viņi nekad ne­iegriežas kādā zināmā ielejā. Un ir sievietes, kuras kļūst skumjas ikreiz, kad pie ugunskura tiek pieminēts noti­kums, kā Ļaunais gars izraudzījies šo ieleju par savu mājvietu.

Bet vasarās šajā ielejā tomēr mēdz ierasties kāds ap­meklētājs, par ko jīhetiem nekas nav zināms. Tas ir mil­zīgs vilks ar krāšņu kažoku, līdzīgs citiem vilkiem un tomēr atšķirīgs. Viņš atnāk viens pats no piemīlīgā biržu novada un nokāpj kādā klajotnē starp kokiem. Te no sa­trunējušiem aļņādas maisiem plūst dzeltena straumīte, kas izsīkst smiltīs, bet tai cauri spraucas gara zāle, sargā­dama tās dzelteno mirdzu no saules stariem. Te vilks kādu laiciņu pakavējas, tad, gari un drūmi nogaudojies, atkal aiziet.

Tomēr ne jau allaž viņš ir viens pats. Kad pienāk garās ziemas naktis un vilki, sekodami medījumam, parādās lejienes ielejās, šis vilks ir redzēts skrienam bara priekš­galā gan mēnesnīcas blāvajā vizmā, gan ziemeļblāzmas dzirkstošajā mirgā; viņš stalti auļo pa priekšu citiem vil­kiem, krietni pārsniegdams tos ar savu milzīgo augumu, un viņa spēcīgā balss skan kā dobjš zvans, kad viņš uz­sāk dziesmu no tiem laikiem, kad pasaule vēl bija jauna,— tā ir vilku bara dziesma.