Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Kopš šā brīža Baks ne dienu, ne nakti neatkāpās no sava medījuma, ne mirklīti neļaudams tam atpūsties, ne arī pagrauzties koku lapas vai jauno bērziņu un kārklu atvases. Viņš arī nedeva ievainotajam alnim iespēju dze­sēt dedzinošās slāpes urdzošajos strautiņos, kam viņi brida pāri. Šad un tad alnis savā izmisumā meklēja glābiņu bēgšanā, noauļodams lielus attālumus. Šādās reizēs Baks pat nemēģināja to atturēt, bet viegliem lēkšiem sekoja tam uz papēžiem, ļoti apmierināts ar šādu medību pavērsienu; viņš atgulās, kad vecais vadonis apstājās, bet, tiklīdz tas grasījās paganīties vai padzerties, Baks tam mežonīgi uz­klupa.

Aļņa milzīgā galva zem ragu krūmāja slīga zemāk un zemāk, bet smagnējie soļi kļuva arvien ļodzīgāki. Nu jau viņš reizēm ilgāku laiku palika stāvam uz vietas, nodūris purnu pie zemes un gurdi nokāris ausis, tā ka Bakam atlika vairāk laika, lai atpūstos un sameklētu, kur padzer­ties. šādos brīžos, kamēr Baks atlaidies gulēja un, mēli izkāris, elsoja, nenolaizdams acis no milzīgā aļņa, viņain sāka likties, ka apkārtnē kaut kas pārmainījies. Visā dabā viņš juta kādu jaunu — citādu kustību. Līdz ar aļņu at­nākšanu novadā bija uzradusies jauna veida dzīvība. Mežs, upes un gaiss šķita pulsēt pulsējam no tās. Par šo jauno Baks neuzzināja ar redzi, dzirdi vai ožu, to viņam pavēstīja kādi citi — daudz smalkāki jutekļi. Viņš neko nesaskatīja un nesaklausīja, taču nojauta apkārtnē kādu pārmaiņu, juta dīvainas būtnes kaut kur ložņājam un trokšņojam un nolēma izpētīt šo parādību, tiklīdz būs ticis galā ar pašreizējo pasākumu.

Ceturtās dienas beigās Baks pēdīgi pievārēja milzīgo alni. Visu dienu un nākamo nakti viņš palika pie sava medījuma, pārmaiņus te ēzdams, te gulēdams. Tad atpū­ties, atkopies un sastiprinājies viņš devās ceļā uz apmetni pie Džona Torntona. Viņš auļoja slaidiem, viegliem lēk­šiem nemitīgi, stundu pēc stundas, ne mirkli nešaubīda­mies samudžinātajās takās, drāzdamies taisni vien cauri svešajam novadam ar tādu virziena apjautu, kas atstāja kaunā cilvēku ar visu viņa magnētisko adatu.

Atceļā Baks arvien vairāk pārliecinājās, ka apkārt uz­radies jauns plūsmojums. Te uzturējās jauna veida dzī­vība, atšķirīga no tās, kas bija pildījusi novadu augu vasaru. Nu jau šī apziņa Bakam vairs nebija tikai ne­skaidra, noslēpumaina nojausma. Par to čivināja putni, par to čakstināja vāveres, pat vēja pūsmas viņam to čuk­stēja ausīs. Reizi pa reizei Baks apstājās un dziļiem vil­cieniem ieelpoja svaigo rīta gaisu, tā nolasīdams vēsti, kas lika viņam traukties uz priekšu vēl lielākā steigā. Viņu māca nojauta par nelaimi, kam jānotiek, ja tikai šī nelaime nav jau notikusi, un, pārskrējis pār pēdējo ūdens­šķirtnes pakalnu virkni, pa nogāzi uz nometnes pusi Baks virzījās jau ļoti piesardzīgi.

Pēc jūdzēm trim viņš uzdūrās svaigām pēdām, no ku­rām spalva uz skausta viņam sabozās un sāka viļņoties. Pēdas veda tieši uz apmetni pie Džona Torntona. Baks traucās tālāk žigli un klusiņām, ikviens nervs viņam sa­springumā trīsēja, uztverdams neskaitāmas pazīmes, kas pauda par notikumu gaitu, tikai iznākums vēl nebija skaidrs. Deguns viņam pavēstīja daudz ko par dzīvajām būtnēm, pa kuru pēdām viņš sekoja. Viņš ievēroja, ka mežā valda ļaunu vēstošs klusums. Putni bija aizlaidu­šies. Vāveres salīdušas slēptuvēs. Baks pamanīja vienu vienīgu vāveri — spožu, pelēku dzīvnieciņu, pieplakušu pie pelēka, nokaltuša zara, tā ka šķita ar to pilnīgi saplūs- tam — koka žuburs, izaudzis no paša koka.

Baks zagšus slīdēja pa mežu kā neskaidra ēna, kad viņa deguns tik pēkšņi parāvās sānis, it kā kāds spēks to būtu satvēris un pagriezis. Viņš sekoja šai jaunajai smaržai, kas veda biezoknī, un atrada Nigu. Suns gulēja uz sāniem, nokritis beigts tai vietā, līdz kurai bija atvilcies, un no viņa ķermeņa rēgojās ārā bulta abās pusēs — vienā pusē smaile, otrā spalvojums.

Jardus simt tālāk Baks uzgāja vienu no vilcējsuņiem, ko Torntons bija pircis Dausonā. Suns svaidījās nāves agonijā tieši uz takas, un Baks paskrēja tam garām pat neapstājies. No apmetnes puses tikko dzirdami skanēja daudzu balsu dūkoņa, kas cēlās un plaka vienmuļā dzie- >J« 'dējumā. Uz vēdera pielīdis pie klajotnes malas, Baks ieraudzīja Hansu guļam uz mutes, un spalvotās bultas

klāja viņa muguru kā adatas dzeloņcūku. Acumirklī Baks caur zariem pavērās turp, kur bija atradusies egļu zaru būda, un tas, ko viņš redzēja, lika spalvai uz muguras un skausta saslieties stāvus. Viņu pāršalca bezgalīga nik­numa brāzma. Viņš pat nemanīja, ka rēc, bet rēca skaļi un šaušalīgi nikni. Pēdējo reizi mūžā Baks ļāva kvēlām jū­tām ņemt pārsvaru pār viltīgu gudrību un saprātu, viņš galīgi zaudēja galvu — un tikai aiz dziļas mīlestības pret Džonu Torntonu.

Jīhetu cilts indiāņi patlaban dejoja ap egļu zaru būdas paliekām, kad viņi sadzirda šausmīgu rēcienu un ierau­dzīja drāžamies virsū dzīvnieku, kādu vēl nekad nebija redzējuši. Tas bija Baks, dzīvs niknuma orkāns, kas, iznī­cināšanas trakumā iesvēlies, metās uz indiāņiem. Viņš uzklupa tuvākajam, kas gadījās priekšā (tas bija jīhetu vadonis), un ar zobiem pārplēsa tam rīkli tā, ka asinis platā šaltī šļācās no vēnas. Viņš pat nepakavējās paplosīt ienaidnieku, bet brāzās garām un jau ar nākamo lēcienu plaši pārrāva otrā upura rīkli. Viņam pretī turēties nebija iespējams. Viņš, šausmas sēdams, ienira pašā pūļa biežņā un, nepārtraukti šaudīdamies šurp un turp, plēsa, šķai­dīja, koda, tā ka indiāņu šautās bultas viņu nemaz ne­skāra. Viņa lēcieni bija tik neaprēķināmi strauji un indiāņi sablīvējušies tik cieši, ka ar savām bultām tie īstenībā ap­šāva cits citu, un kāds jauns mednieks, sviezdams šķēpu Bakam lēcienā, trāpīja citam medniekam tieši krūtīs ar tādu sparu, ka smaile pāršķēla muguras ādu un izsprau­cās ārpusē. Tad jīhetus pārņēma panika, viņi šausmās bēga uz mežu un skriedami klaigāja par Ļaunā gara at- nākšanu.

Un Baks tik tiešām kā pats sātana iemiesojums trako­dams brāzās tiem pa pēdām, kad tie šaudījās starp ko­kiem, un gāza tos gar zemi kā briežus. Jīhetiem tā bija liktenīga diena. Viņi izklīda pa malu malām, izkaisījās tālu pa novadu, un tikai pēc nedēļas pēdējie no tiem, kas bija palikuši dzīvi, sapulcējās kādā lejienes ielejā un pār­skaitīja savus zaudējumus. Bet Baks, pārguris no vajāša­nas, atgriezās izpostītajā apmetnē. Tur viņš atrada Pītu, kas bija negaidīti pārsteigts guļvietā un tāpat zem segām arī nogalināts. Par Torntona izmisīgo cīņu liecināja svai­gas, zemē atstātas pēdas, un Baks ar degunu izpētīja ik­vienu Šā cīniņa detaļu, sekodams pēdām līdz pat dziļam dīķim. Krastmalā gulēja Skīts ar galvu un priekšķepam ūdeni — uzticams līdz pēdējam. Pats dīķis, dūņains un skalojamo dragu saduļķots, cieši glabāja savos dziļumos slēpto, bet dīķa dziļumos gulēja Džons Torntons, jo Baks bija izsekojis viņa pēdām līdz pat ūdenim, no kura pēdas nekur ārā vairs neveda.

Augu dienu Baks drūmi kvernēja dīķa malā vai arī ne­mierpilns klīda pa apmetni. Viņš zināja, kas ir nāve, — tad dzīva būtne vairs nekustas, tā ir aizgājusi un pazūd no citu dzīvo vidus, — un viņš zināja, ka Džons Torntons ir miris. Viņā uzradās dziļa tukšuma sajūta, kas līdzinājās badainam izsalkumam, taču šis tukšums nemitīgi smel- dza un sāpēja, un ar barību to nevarēja piepildīt. Brīžam, kad viņš savās gaitās apstājās pavērot jīhetu līķus, šīs sāpes piemirsās, šādos mirkļos Baks juta sevī augam lielu pašlepnumu — tik dziļu lepnumu, kādu viņš vēl nekad nebija izbaudījis. Viņš bija nonāvējis cilvēku, viscildenāko medījumu, un nonāvējis to, par spīti rungas un ilkņa liku­mam. Baks ziņkārīgi apošņāja mirušo ķermeņus. Izrādījās, ka cilvēki ir tik viegli nokaujami. Daudz grūtāk ir nonā­vēt eskimosu laiku nekā šos te. Tie viņam vispār nav ne­kādi pretinieki, ja vien tiem nebūtu bultu, šķēpu un rungu. Turpmāk viņš no tiem vairs nebaidīsies nemaz, ja tie ne­turēs rokās bultas, šķēpu un rungu.