Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

— Man tepat ārā stāv nartas ar divdesmit miltu mai­siem, katrā pa piecdesmit mārciņu, — Metjūsons turpināja nežēlīgi un uzstājīgi, — tā ka šinī ziņā kavēkļu nav.

Torntons neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko teikt. Viņa acis izklaidīgi virzījās no sejas pie sejas kā cilvē­kam, kurš zaudējis domāšanas spēju un tagad cenšas saskatīt kaut ko, kas viņu atkal ierosinātu domāt. Torn­tona skatiens apstājās pie Mastodonas raktuvju karaļa — viņa kādreizējā biedra Džima O'Braiena sejas. It kā at- grūdienu dabūjis, Torntons pēkšņi izšķīrās par rīcību, kāda viņam ne sapņos nebūtu rādījusies.

— Vai vari aizdot man tūkstoti? — viņš gandrīz čuk­stus pajautāja.

— Protams, — O'Braiens atteica, ar būkšķi nokrau­dams vai līdz plīšanai pieblīvētu maišeli blakus Metjūsona likmei. — Kauču ticība man maza, Džon, ka tas suņaga- bals šito joku var dabūt gatavu.

Visi, kas bija sēdējuši «Eldorado», izbira uz ielas no­skatīties pārbaudi. Galdiņi telpās palika vientuļi, un kāršu spēlmaņi un derību turētāji spiedās uz priekšu, lai neko

nepalaistu garām neredzētu un ari paši izmēģinātu roku derībās. Vairāki simti cilvēku kažokādas ģērbos un dūrai- ņos blīvā gūzmā sastājās ap nartām nelielā atstatumā. Metjūsona nartas, piekrautas ar tūkstoš mārciņām miltu, bija stāvējušas savas pāris stundas, un spalgajā salā (termometrs rādīja sešdesmit grādus zem nulles) slieces bija cieši piesalušas pie kloni nomīdītā sniega. Vīri jau piedāvāja derības — divi pret vienu —, ka Baks šīs raga­vas nespēs izkustināt no vietas. Izcēlās strīdiņš par vārdu «izlauzt» vai «izkustināt» nozīmi. O'Braiens uzskatīja, ka Torntonam esot tiesības atdauzīt piesalušās slieces, lai tad Baks pats nartas «izkustinātu» no vietas. Metjūsons pastāvēja pie tā, ka jēdziens «izkustināt» ietverot arī slieču atlaušanu no ciešā ledus tvēriena. Vairākums no derību lieciniekiem izšķīrās viņa labā, un derību likmju piedāvā­jums pret Baku nu jau sakāpa uz trim pret vienu.

Taču neatradās neviens, kas gribētu šādas derības pie­ņemt. Neviens pats neticēja, ka Baks spēj tādu spēka nu­muru paveikt. Torntons bija ticis ierauts derībās, pats stipri vien šaubīdamies par iznākumu, un tagad, ar paša acīm skatot derību konkrēto priekšmetu — nartas, kuru priekšā, sniegā saritinājušies, gulēja šādai kravai paredzētais pa­jūgs — desmit suņi, uzdevums viņam šķita neizpildāms. Metjūsons jau sāka līksmot.

— Trīs pret vienu! — viņš paziņoja. — Tornton, ar šādiem noteikumiem es lieku vēl otru tūkstoti. Iet tā lieta?

Torntona sejā skaidri atspoguļojās šaubas, taču viņā bija pamodies cīņas gars — tas cīņas gars, kas iet pāri visām derībām, neatšķir iespējamo no neiespējamā, ir kurls pret visu pasauli un sadzird tikai kaujas saucienus. Viņš pieaicināja pie sevis Hansu un Pītu. To zelta smilšu maisiņi bija plāni, tāpat kā viņējais, un par visiem trim izdevās sagrabināt tikai divsimt dolāru. Patlaban veiksme bija uzgriezusi viņiem muguru, un šī summa bija viss viņu kopējais kapitāls, taču viņi nevilcinādamies lika to pret Metjūsona sešsimt dolāriem.

Desmit suņu aizjūgu atsprādzēja vaļā no streņģēm un to vietā pie nartām piejūdza Baku viņa paša iejūgā. Ari viņam bija pielipis apkārtējais satraukums, un suns juta, ka viņam kaut kādā veidā jāveic svarīgs darbs saimnieka labā. Pūli pāršalca apbrīna murdoņa par suņa krāšņo ārieni. Baks bija lieliskā stāvoklī, nevienas liekas unces mīkstuma, un viņa svars — simt piecdesmit mārciņu — sastāvēja tikai no spēka un izturības. Biezais kažoks lās- moja zīda spožumā. Skaustu un plecus sedza kuplas krē­pes, kas pat miera stāvoklī turējās pacilu, bet, sunim pakustoties, viļņot viļņojās, it kā aiz enerģijas pārpilnības dzīvotu un darbotos katra atsevišķa spalviņa. Platās krū­tis un smagās priekšķetnas bija tieši samērīgas ar pārējo ķermeni, kur zem ādas blīvos, garenos kamolos iezīmējās muskuļi. Vīri pataustīja šos muskuļus un apliecināja, ķa tie esot cieti kā tērauds, un derību likmes piedāvājumi saruka uz divi pret vienu.

— Dievs sodi, ser! Tas tik ir suns, ser! — murmulēja kāds no visjaunākās dinastijas — Skūkuma Sēkļa atradņu karalis. — Piedāvāju jums, ser, par viņu astoņus simtus vēl pirms pārbaudes, ser; astoņus simtus — tā, kā viņš te stāv.

Torntons pakratīja galvu un piegāja pie Baka.

— Jūs nedrīkstat stāvēt viņam klāt, — Metjūsons pro­testēja. — Dodiet viņam pilnu vaļu un plašu vietu!

Pūlis palika klusu; tikai šur tur dzirdēja kāda azartista balsi veltīgi piedāvājam divus pret vienu. Ikviens atzina, ka Baks ir apbrīnojams dzīvnieks, bet divdesmit miltu maisi, pa piecdesmit mārciņām katrā, — šis vezums viņu acu priekšā tomēr bija pārāk liels, lai viņi riskētu atraisīt makus.

Torntons nometās ceļos pie Baka. Viņš saņēma tā galvu abās rokās un piespieda savu vaigu pie suņa vaiga. Viņš Baku rotaļīgi nešūpoja, kā bija paradis, un nemurmināja arī sirsnīgos lamu vārdus, viņš tikai čukstēja Bakam ausī. «Tāpēc ka tu mani mīli, Bak. Tu taču mani mīli,» — tādi bija viņa čukstētie vārdi. Baks, tikko valdīdams nepacie­tību, iesmilkstējās.

Apkārtstāvošie ziņkārīgi vēroja. Sī rīcība jau vērtās no­slēpumaina. Izskatījās gluži pēc buršanās. Kad Torntons piecēlās, Baks satvēra starp žokļiem viņa dūrainī ģērbto roku, saspieda zobus un tad gausi, gandrīz vai negribīgi atlaida tos. Tā bija atbilde — ne vārdos izteikta, bet mī­lestības pausta. Torntons labu gabalu atkāpās.

— Nu, Bak! — viņš teica.

Baks savilka streņģes stingri un tad atlaida tās par da­žām collām vaļīgāk. Sādu paņēmienu viņš bija iemācījies.

— Rauj! — Torntona balss spalgi pāršķēla saspringto klusumu.

Baks pasitās pa labi, izdarīja spēju izrāvienu, sasprieg­dams vaļīgās siksnas, un ar pēkšņu grūdienu uz vietas apturēja sava ķermeņa simt piecdesmit mārciņu masu. Vezums nodrebēja, un zem sliecēm kaut kas sprēgādams nokrakšķēja.

— Vēlreiz! — Torntons komandēja.

Baks atkārtoja savu manevru šoreiz uz kreiso pusi. Krakšķēšana izvērtās brīkšķos, nartas pagriezās uz vietas, un slieces čīkstēdamas paslīdēja vairākas collas sānis. Nartas bija izlauztas. Cilvēki, paši to nemanīdami, aiz­turēja elpu.

— Nu — maš!

Torntona pavēle norībēja kā pistoles šāviens. Baks gā­zās uz priekšu, ar sparīgu izrāvienu sastiepdams streņģes. Viss ķermenis saspringtās pūlēs savilkās kamolā, muskuļi kā dzīvi locījās un mezglojās zem zīdainā kažoka. Platās krūtis gandrīz skāra zemi, pastieptā galva nodurta lejup, bet kājas darbojās trakā ātrumā, tā ka nagainās ķepas cieti noblietētajā sniegā izkašāja divas paralēlas gropes. Nartas šūpojās un drebēja, un gandrīz, gandrīz jau pade­vās uz priekšu. Viena kāja sunim paslīdēja, un kāds cil­vēks skaļi novaidējās. Tad nartas sāka ļodzīties uz priekšu tādiem kā ātriem, sīkiem rāvieniem, kaut gan īstenībā ne uz mirkli vairs neapstājās pavisam… puscollu… collu… divas collas… Rāvieni kļuva arvien mazāk manāmi, un, kad nartas pēdīgi bija jau ieguvušas inerci, Baks to uz­tvēra un turpināja kustību, līdz kamanas sāka slīdēt vien­mērīgi. ,

Cilvēki nopūtās un atkal sāka elpot, pat neatskārzdami, ka uz brīdi bija elpošanu pārtraukuši. Torntons skieja nopakaļ, mudinādams Baku ar īsiem, jautriem uzsaucie­niem. Distance bija izmērīta jau iepriekš, un, kad Baks tuvojās malkas grēdai, kas iezīmēja simt jardu atstatuma gala punktu, sāka skanēt jūsmīgi saucieni, kas auga un auga, līdz izvērtās sajūsmas rēkoņā, kad suns pagāja ga­rām malkas grēdai un pēc komandas apstājās. Visi auroja kā negudri, pat Metjūsons. Cepures un dūraiņi lidoja gaisā. Cilvēki kratīja cits citam roku, pat nevērodami, ku­ram, un visapkārt murdēja balsis, saplūzdamas vienā vie­nīgā nesakarīgā klaigoņā.