Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Bet Torntons bija nokritis ceļos līdzās Bakam. Galvu pie galvas — tā viņš šūpoja suni uz priekšu un atpakaļ.

Tie, kas bija piesteigusies tuvāk, dzirdēja viņu lamājam Baku — viņš lamāja ilgi un kaismīgi, maigi un sirsnīgi.

— Dievs sodi, ser! Tas tik ir suns, ser! — burkšķēja Skūkuma Sēkla atradņu karalis. — Es dodu jums, ser, tūkstoti par viņu — tūkstoti un divus simtus, ser!

Torntons piecēlās kājās. Acis viņam bija valgas. Asaras neslēptas lāsoja lejup pa vaigiem.

— Ser, — viņš teica Skūkuma Sēkļa atradņu karalim, — nē, ser! Varat iet pie visiem velniem, ser. Vairāk es jūsu labā neko nevaru darīt, ser.

Baks saņēma Torntona roku zobos. Torntons šūpoja viņu uz priekšu un atpakaļ. Kopējas izjūtas skubināti, ska­tītāji atkāpās godbijīgā attālumā, un neradās vairs ne­viena tik netaktiska, kas būtu lūkojis pārtraukt šo sarunu.

Baks, piecās minūtēs nopelnījis Džonam Torntonam tūk­stoš seši simti dolāru, deva savam saimniekam iespēju nomaksāt šādus tādus parādus un kopā ar biedriem doties ceļojumā uz Austrumiem meklēt kādas teiksmainas, sen pazudušas zelta atradnes, par kurām leģendas bija tikpat vecas kā visa šī novada vēsture. Daudzi bija tās meklē­juši, tikai nedaudzi atraduši, bet krietni liels vairums ne­kad vairs neatgriezās no meklējumiem. Sīs pazudušās atradnes slīga traģēdijās un tinās noslēpumos. Neviens nezināja, kurš pirmais tās uzgājis. Vissenākie vēstījumi pārtrūka, līdz šim pirmajam tā arī nenonākuši. No nemi­namiem laikiem kaut kur tur stāvot veca, pussabrukusi būdiņa. Cilvēki uz nāves cisām bija to apzvērējuši un arī to, ka šī būdiņa iezīmējot atradņu vietu. Savas liecības apstiprināšanai viņi bija rādījuši tīrradņus, kuriem līdzīgu nebija visos Ziemeļos.

Taču no tiem, kuru rokas grābušas šajā dārgumu krā­tuvē, dzīvs vairs nebija neviens, bet mirušie ir miruši; tālab nu Džons Torntons ar Pītu un Hansu, ar Baku un vēl sešiem suņiem devās uz Austrumiem pa nezināmu taku, lai sameklētu to, ko citi vīri un citi suņi, ne sliktāki par viņiem, nebija sasnieguši. Viņi nobrauca septiņdesmit jūdžu augšup pa Jukonu, nogriezās uz kreiso pusi pa Stjūartas upi, pagāja garām Majo un Makveščonas apmet­nēm un turpināja ceļu līdz tai vietai, kur pati Stjuarta kā sīka urdziņa vijas starp klinšu krāvumiem kalnu grēdā, kas bija visa kontinenta mugurkauls.

Džona Torntona prasības no cilvēkiem un dabas bija mazas. No mežonīgām, vientuļām vietām viņš nebaidījās. Ar saujiņu sāls kabatā un šauteni rokā viņš devās iekšā mūžamežā, klaiņodams, kur vien patika un cik ilgi patika. Nekad nekur nesteigdamies, tāpat kā indiāņi, viņš pa visu dienu ceļā samedīja sev pārtiku, bet, ja arī nelaimējās neko sadabūt, gāja vien tālāk, gluži kā indiānis paļauda­mies uz apziņu, ka agrāk vai vēlāk jau kaut ko nomedīs. Tā arī šajā lielajā ceļojumā uz Austrumiem ēdienu kartē bija paredzēti pašu medījumi, nartu kravu sastādīja gal­venokārt patronas un darba rīki, bet laika plānojums snie­dzās neierobežotā nākotnē.

Bakam tā bija neizmērojama izprieca — šī medīšana, zvejošana un bezgalīgā klejošana pa svešiem novadiem. Nedēļām no vietas viņi diendienā virzījās uz priekšu un tad atkal uz vairākām nedēļām apmetās šur vai tur, suņi klaiņoja dīkā, bet cilvēki raka bedres sasalušajās dūņās vai grantī un ugunskura kvēles karstumā skaloja neskaitāmas plātis ar smiltīm. Dažreiz viņi staigāja izsalkuši, dažreiz dzīroja bez mēra un jēgas — atkarībā no tā, cik daudz bija medījuma un cik veiksmīgas medības. Pienāca va­sara, un suņi un cilvēki, saiņiem apkrauti, ar plostiem cēlās pār ziliem kalnu ezeriem un slaidās laivās, kas iz­zāģētas no augošiem kokiem, brauca augšup vai lejup pa nezināmām upēm.

Mēneši nāca un gāja, bet ceļotāji arvien vēl klaiņoja šurp un turp pa kartē nekad neatzīmētiem plašumiem, kur nebija neviena cilvēka un kur tomēr cilvēki kādreiz bija staigājuši, ja taisnība leģendai par Pazudušo būdu. Viņi kāpa pār ūdensšķirtņu grēdām, kur pat vasaru plosījās sniegputeņi, pusnakts saules staros drebinājās kailajos pakalnos starp mežu robežu un mūžīgajiem sniegiem, brida pa vasarīgām ielejām, gaiņadami odu un mušu niā- kuļus, un šļūdoņu paēnā lasīja tik sulīgas zemenes un pluča tik košas puķes, ar kādām pat Dienvidzeme varētu lepoties. Rudens nogalē viņi nonāca dīvainā ezeru novadā, drūmā un klusā, kur vasaru mitušas meža zosis, bet tagad vairs nebija nevienas dzīvas dvašas — pūta vienīgi auksti vēji, rāmos ielīčos čaukstēja ledus vižņi, bet gar vientu­ļām krastmalām skumīgi šļakstinājās viļņi.

Vēl vienu ziemu viņi klaidoja pa kādreiz te staigājušu cilvēku sen izgaisušam pēdām. Reiz mežā tie uzdūrās ta­kas vietai, kas bija apzīmēta ar iecirtumiem kokos, tā bija sena taka, un šķita, ka Pazudusī būda nu jau ir pavisam tuvu. Taču noslēpumainā taka nekur nesākās un nekur neaizveda, un noslēpumā tīti palika kā cilvēki, kas to iezīmējuši, tā arī iemesli, kālab tas darīts. Citreiz viņi uzgāja vējos un sniegā nopelēksnējušas mednieka telts atliekas, un starp satrunējušu segu skrandām Džons Torn­tons atrada garstobra krama šautenes aizslēgu. Viņš šā­das šautenes pazina — tās izlaida Hudzona līča sabiedrība tajās senajās dienās, kad ļaudis traucās uz Ziemeļrietu­miem, un toreiz šādas šautenes cena bija cieši sablīvētu bebrādu kaudze — tik augsta, cik gara pati šautene. Bet tas arī bija viss — ne mazākā norādījuma par cilvēku, kas uz­slējis šo telti un pametis starp segām savu šauteni.

Vēlreiz pienāca pavasaris, un tad pēdīgi pēc visiem kle­jojumiem viņi atrada — ne jau Pazudušo būdu, bet plašu ieleju ar zelta smilšu iegulām zemes virspusē, un skalo­jamās plāts dibenā gluži kā sviesta kārta vizmoja zelts. Tālāk viņi vairs nemeklēja. Katra nostrādātā diena ienesa gan zelta smiltis, gan tīrradņus par tūkstošiem dolāru, un strādāja viņi ik dienas. Zeltu sabēra aļņādas maisos, pa piecdesmit mārciņām katrā, un gluži kā malku nokrāva tos grēdiņā gar egļu zaru telti. Viņi pūlējās kā milži, diena pēc dienas aizslīdēja kā sapnī, bet viņi tikai krāva savus dārgumus kaudzē.

Suņiem nekas nebija darāms, tikai reizi pa reizei jāat­nes apmetnē kāds medījums, ko Torntons nošāvis, un Baks stundām gulēja pie ugunskura, klusās apcerēs gremdēda­mies. Tagad bezdarbībā viņa iztēlē arvien biežāk rādījās īskājainais, matiem apaugušais cilvēks, un, blisinādams acis uguns spožumā, Baks līdz ar šo cilvēku aizklaidoja tajā otrajā pasaulē, kas slēpās viņa atmiņu dzīlēs.

Visraksturīgākais šinī otrajā pasaulē šķita bailes. Vēro­dams matiem apaugušo vīru pie ugunskura tupam aizmi­gušu, ar galvu starp ceļiem un virs galvas sakļautām ro­kām, Baks redzēja, ka miegs tam ir nemierpilns, bieži tas satrūkdamies mostas augšā, bailēs ieplestām acīm skatās tumsā un steigšus piemet zarus ugunskuram. Ja viņi abi staigāja pa jūras krastu, kur matiem apaugušais cilvēks lasīja gliemjus, tos tūdaļ uz vietas apēzdams, tad viņa acis skraidīja uz visām pusēm, vērojot pēc slepenām briesmām, un kājas bija gatavas mukt vēja ātrumā, tikko tādas manītu. Pa meža biezokņiem viņi līda klusītiņām — un Baks turējās cilvēka pēdās; abi bija modri un piesar­dzīgi — ausis smailējās un ausījās, nāsis raustījās, jo šā cilvēka dzirde un oža bija tikpat smalka kā Bakam. Ma­tiem apaugušais cilvēks spēja ielēkt kokā un tur augšā skriet tikpat ātri kā pa zemi, ar rokām pārsviežoties no zara zarā, — reizēm desmit vai divpadsmit pēdu šķīra atlaisto koku no satvertā, bet nekad viņš nenokrita un nekad netvēra garām. Tiešām likās, ka kokos viņš jūtas tikpat ērti kā uz zemes, un Bakam atmiņā plaiksnījās nak­tis, kas pavadītas nomodā zem koka, kura zaros matiem apaugušais vīrs tupēja kā uz laktas, pa miegam cieši tu­rēdamies ar rokām.