Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Bakā pamodinātā asinskāre pieņēmās tik spēcīga kā vēl nekad. Viņš bija plēsoņa, kas pārtiek no laupījuma; lai dzīvotu, viņš nonāvēja dzīvos. Gluži viens, bez jebkāda atbalsta, paļaudamies tikai pats uz savu spēku un drosmi, Baks valdonīgi pieveica naidīgo dabu un izdzīvoja tur, kur izdzīvot spēj tikai stiprais. Šī apziņa viņu pildīja ar

lielu pašlepnumu, kas apzīmogoja arī viņa ārieni. Tas iz­paudās viņa kustībās, bija jaušams ikviena muskuļa sa- vilcienā, skaidri apliecināja sevi visā viņa iznesībā un lika pat krāšņajam kažokam laistīties vēl spožāk, ja vien tas iespējams. Ja nebijis brūno plankumu uz purna virs acīm, kā ari baltās spalvu svēdras krūšu viducī, viņu va­rētu noturēt par milzu vilku, vislielāko no savas sugas. No tēva — sanbernāra Baks bija mantojis apjomu un svaru, bet māte — aitusuns šim apjomam un svaram bija piešķīrusi savu veidolu. Viņa purns bija garais vilka purns, tikai daudz prāvāks nekā jebkuram vilkam, un viņa galva, kaut gan platāka un masīvāka, tomēr bija īsta vilka galva.

Bakam piemita vilka izmanība un meža zvēra viltība, kā arī aitusuņa un sanbernāra apķērīgā gudrība; tai vēl pie­vienojās paša pieredze, kas iegūta visnežēlīgākajā no sko­lām, un tā Baks bija izvērties par neuzveicamu radījumu, briesmīgāko no visiem zvēriem, kādi vien klaiņoja pa pir­matnējiem mežiem. Būdams gaļēdājs dzīvnieks un pārlik­dams tikai no stingras gaļas diētas, viņš nu bija sasniedzis pilnbriedu, dzīves plaukumu, spars un spēks viņā kūsāt kūsāja. Kad Torntons glāstot pārlaida roku pār suņa mu­guru, kažoks aiz rokas tā vien sprakstēja un dzirksteļoja, ik spalviņa no pieskāriena izlādēja savu spriego magnē­tismu. Ikviena ķermeņa šūniņa — smadzenēs un musku­ļos, nervos un cīpslās — bija saspriegota visvēlamākajā pakāpē, un visas ķermeņa daļas dzīvoja vispilnīgākajā līdzsvarā un saskaņotībā- Baka atbildes reakcija ik kustī­bai, skaņai vai rīcībai bija aša kā zibens. Eskimosu laikas aizstāvēdamās vai uzbrukdamas lēca strauji, taču Baks spēja lēkt divreiz straujāk. Viņš pamanīja kustību vai skaņu un atbildēja uz to tik aši, ka citi suņi šai laikā bija paspējuši vēl tikai aptvert ieraudzīto vai saklausīto. Ievē­rot, izlemt un reaģēt — to visu Baks paveica vienā mirklī, īstenībā šīs trīs darbības norisinājās secīgi, taču laika intervāli starp tām bija tik netverami niecīgi, ka Bakā tās visas šķita notiekam reizē. Viņa muskuļi bija piesā­tināti ar enerģiju un saspriega acumirklī, gluži kā tērauda atsperes. Līksma un nevaldāma dzīvība varenā bangojumā kūsāja visā Baka būtībā, un tā vien šķita — nupat tā sprieguma pārpilnībā saraustīs viņu gabalgabalos, izlauzīsies uz āru un pārplūdinās visu plašo pasauli.

— Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, — kādu dienu teica

Džons Torntons, kopā ar biedriem noraudzldamies, kā Baks stalti aizsoļo no apmetnes.

— Jā, kad viņu atlēja, tad veidne, jādomā, sasprāga, — Pīts piebilda.

— Dievs sodi! Man ar tā liekas, — Hanss apliecināja.

Biedri redzēja suni aizejam no apmetnes, bet tie nere­dzēja, cik aši un drausmīgi viņš pārvērtās, tiklīdz bija nokļuvis meža aizsega. Viņš vairs nesoļoja stalti. Acu­mirklī kļuvis par mežonīgās pirmatnības sastāvdaļu, viņš zagās uz priekšu nemanāmām kustībām, klusītiņām, kā uz kaķa ķepiņām, kā ēna pavīdēdams un izgaisdams starp citām ēnām. Viņš prata likt lietā ikvienu aizsegu, līst uz vēdera kā čūska un kā čūska arī izšauties un dot belzienu. Viņš mācēja izvilkt irbi no ligzdas, nokost aizmigušu tru­sīti un gaisā notvert lecošu burunduku, kas sekundi par vēlu traucās paglābties kokā. Zivis plašajos dīķos nebija tik žiglas, lai spētu izbēgt no viņa, un bebrus, kas laboja savus dambjus, nepaglāba nekāda modrība. Baks nonā­vēja ēšanai, nevis aiz untuma, bet viņam patika ēst tikai to, ko nomedījis pats. Viņa rīcībā reizēm izpaudās arī slēpta humora izjūta, un viņam sagādāja patiku piezagties vāverēm tik tuvu, ka atliek tikai saņemt ciet, bet tad ļaut tām, nāves bailēs čakstinot, uzsprukt koka galotnē.

Rudenim tuvojoties, saradās arvien vairāk aļņu, kas gausām kustībām virzījās lejup pa nogāzēm, lai ziemu pārlaistu ielejās, kur klimats maigāks. Baks jau reiz bija pieveicis noklīdušu pusaudzi alnēnu, bet viņam gauži kā­rojās lielāka un grūtāk pievārējama upura, un kādu dienu viņš to sastapa ūdensšķirtnes pakalnos pie strauta iztekas. Bars aļņu — kādi divdesmit dzīvnieki — bija pārnācis pār uzkalniem no biržu un upju novada, un vadonis bija milzīgs tēviņš. Tas bija jau sakaitināts, pie tam pēdas sešas augsts, tā ka grūtāk pieveicamu pretinieku Baks nemaz nevarēja vēlēties. Alnis mētāja uz visām pusēm pēdas septiņas platos žuburoto lāpstu ragus, kuriem bija četrpadsmit smailes. Ieraudzījis Baku, viņš dusmās iebau- rojās un viņa mazajās ačelēs iegailējās niknas, jaunas liesmiņas.

Aļņa sānos netālu no krūtīm rēgojās apspalvots bultas gals, kas arī ļava izskaidrot dzīvnieka sīvo niknumu. Baks, ko vadīja no pirmatnējās pasaules senajām medību dienām pārmantotais instinkts, centās tēviņu atšķirt no bara. Tas nebija viegls uzdevums. Suns riedams lēkāja alnim gar priekšu, turēdamies tik tālu, lai to nesniegtu lielo ragu smailes un šķeltie nagi, — viena nagu trieciena pietiktu, lai izdzēstu suņa dzīvību. Nespēdams pagriezt muguru ilkņotajam briesmonim un doties projām, alnis šausmīgi niknojās. Ik pa brīdim viņš centās uzklupt Ba­kam, kas viltīgi atkāpās un, medījumu vilinādams, izlikās, ka nespēj aizbēgt. Tomēr, tiklīdz alnis bija atšķīries no pārējiem biedriem, divi vai trīs no jaunākajiem tēviņiem sāka uzbrukt Bakam, tādējādi dodami iespēju ievainota­jam atgriezties pie bara.

Dzīvniekiem piemīt milzīga pacietība — stūrgalvīga, nenogurdināma, neatslābstoša, gluži kā pati dzīve, — šī pacietība ļauj zirneklim stundām ilgi nekustīgi kvernēt savā tīklā, čūskai gulēt gredzenu rituļos vai panterai tupēt slēpnī, šāda pacietība ir nepieciešama ikvienai dzīvai radī­bai, kas medī sev citu dzīvu radību uzturam, un tāda pie­mita arī Bakam — viņš neatlaidīgi turējās līdzās ajņu baram, kavēja tā virzīšanos uz priekšu, kaitināja jaunos tēviņus, biedēja aļņu mātes ar pusauga telēniem un ietracināja ievainoto tēviņu bezpalīdzīgā niknumā. Tā tas tur­pinājās pusi dienas, šķita, ka Baks gluži vai daudzkār- šojas — viņš uzbruka baram no visām pusēm, apjoza to it kā ar nepārtrauktu draudu viesuli, ikreiz atkal izdzī­dams savu upuri no pulka, tiklīdz alnis bija paguvis tam pievienoties, un tā izvezdams no pacietības aplenktos aļ­ņus, jo dzīvniekiem, kurus medī, pacietība mēdz būt ma­zāka nekā tiem, kas tos medī.

Mokpilnajai dienai slīgstot uz vakarpusi un saulei lai­žoties tuvāk savai guļvietai ziemeļrietumu pusē (tumsa atkal bija atgriezusies, un rudens naktis jau ilga sešas stundas), jaunie aļņu tēviņi arvien negribīgāk griezās atpakaļ palīdzēt savam apdraudētajam vadonim. Tuvīnā ziema steidzinaja aļņus doties uz lejākiem novadiem, bet šis nenogurdināmais uzbrucējs tos aizkavēja, un no viņa nekādi nevarēja atkratīties. Galu galā ienaidnieks jau ne­apdraudēja ne pašu baru, ne arī jaunos dzīvniekus. Viņš kāroja tikai pēc viena vienīga bara locekļa, bet tā dzīvība nebija tik svarīga kā visu pārējo dzīvības, un pēdīgi jau­nie tēviņi bija ar mieru maksāt šos meslus.

Mijkrēslim uznākot, vadonis palika stāvam un, galvu nodūris, noskatījās pakaļ saviem biedriem — tur dziesto­šajā dienas gaismā pa krauju nogāzi smagnēji aizsoļoja aļņumātes, kas viņam bijušas tuvas, telēni, kas bija viņa bērni, un jaunie tēviņi, pār kuriem viņš valdījis. Vecais alnis nevarēja tiem sekot, jo viņam gar degunu lēkāja šis nežēlīgais, ilkņotais briesmonis, kas neļāva nekur aiziet. Alnis svēra vairāk nekā pustonnas, viņš bija nodzīvojis garu, raženu mūžu, bagātu ar kaujām un cīniņiem, un nu pēdīgi viņš sastapās ar nāvi, kas uzglūnēja viņam no šā radījuma zobiem, — bet šim dzīvniekam galva sniedzās tikko līdz vecā aļņa platajiem, mezglainajiem ceļgaliem.