Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Vēl labu laiku pēc izglābšanās Baks nelabprāt izlaida Torntonu no sava redzes loka. Tiklīdz saimnieks iznāca no telts, Baks sekoja tam cieši pa pēdām, līdz saimnieks atkal iegāja teltī. Kopš ierašanās Ziemeļzemē Bakam vai­rākkārt bija mainījušies saimnieki, tālab viņš domāja, ka saimnieki nav pastāvīgi. Viņš baiļojās, ka Torntons var pazust no viņa dzīves tāpat, kā bija pazuduši Pero un Fransuā, un skotu metiss. Šīs bailes viņu vajāja pat naktīs pa sapņiem. Tādās reizēs suns nopurināja miegu, izlīda no migas aukstumā, aizlavījās līdz telts ieejai un ilgi stāvēja tur, ieklausīdamies saimnieka elpas vilcienos.

Kaut gan suņa sirds loloja kvēlu mīlestību pret Džonu Torntonu un varētu likties, ka tieši tā viņu virzīs uz pak|aušanos civilizācijas ietekmei, pirmatnības dziņa, kādu Ziemeļzeme bija viņā atmodinājusi, nenoslāpa un nenotrula. Viņš gan pazina uzticību un padevību — īpašības, kas dzimst tikai cilvēka pajumtē pie uguns­kura, tomēr saglabāja arī meža zvēra viltību. Viņš vai­rāk bija zvērs, kas no mūžameža ieradies pasēdēt pie Džona Torntona ugunskura, nekā maigās Dienvidzemes suns, ko apzīmogojusi daudzu paaudžu civilizācija. Šo cilvēku Baks mīlēja, tāpēc zagt kaut ko no viņa ne­spēja, taču no citiem cilvēkiem citās apmetnēs viņš zaga bez mazākās kautrēšanās, pie tam tik izmanīgi, ka vien­mēr izspruka sveikā.

Baka purnu un ķermeni bija saskrambājuši daudzu suņu zobi, un viņš kāvās tikpat neganti kā agrāk, tikai vēl atjautīgāk. Skīta un Nigs bija pārāk labsirdīgi, lai ar tiem ķīvētos, bez tam tie piederēja Džonam Torntonam, bet ikviens svešs suns — vienalga, kādas sugas, vienalga, cik stiprs, — bija spiests tūdaļ atzīt Baka virskundzību vai arī tam bija uz dzīvību un nāvi jācīnās ar bīstamu pretinieku. Un žēlastību Baks nepazina. Viņš bija labi iegaumējis rungas un ilkņa likumu, nekad nepameta ne­izmantotu kādu priekšrocību, nekad nepalaida vaļā ienaidnieku, pirms nebija to galīgi nobeidzis. To viņš bija mācījies no Spica, kā arī no kauslīgajiem policijas un pasta suņiem, viņš zināja, ka vidusceļa nav. Vai nu uzvarēt, vai krist; izrādīt žēlsirdību — tā ir vājība. Pir­matnējā dzīvē žēlsirdība neeksistēja. Tur to uzskatīja par gļēvumu, bet gļēvums varēja beigties tikai ar nāvi. No­kauj — vai nokaus tevi; ēd — vai arī tu tiksi apēsts — tāds ir likums, un Baks pakļāvās šim likumam, kas bija nonācis līdz viņam no tālu laiku dzīlēm.

Viņš bija vecāks nekā dienas, ko pieredzējis, nekā dvaša, ko elpoja. Pagātne viņā apvienojās ar tagadni, un sen pagājusi mūžība pulsēja viņa dzīslās varenā ritmā — kā paisums un bēgums, kā gadalaiku maiņas. Baks sēdēja pie Džona Torntona ugunskura — suns ar platām krū­tīm, baltiem ilkņiem un garu spalvu, bet aiz viņa guma visdažādāko senču ēnas — suņi, kas jau bija pusvilki, un vēl tālāk īsti meža vilki, tie gumdīja un skubināja viņu, tie baudīja viņa ēstās gaļas garšu un remdēja slāpes ar viņa dzerto ūdeni, līdz ar viņu tie ievilka nāsīs vēja dvesmas, ausījās, ieklausīdamies dažādajos pirmat­nējā meža trokšņos un skaidrodami to nozīmi, tie iedvesa viņam savas noskaņas, virzīja viņa rīcību, nolikās gulēt kopā ar viņu, sapņoja kopā ar viņu un sapņoja par daudz senākiem notikumiem, un paši kļuva par viņa sapņu tēliem.

Un tik pavēlniecisks bija šo ēnu aicinājums, ka dienu no dienas cilvēki un cilvēku pretenzijas aizvirzījās arvien tālāk no Baka apziņas. Tālu meža dzīlēs skanēja sau­ciens, un ikreiz, kad Baks dzirdēja šo saucienu, noslēpu­maini satraucošu un vilinošu, viņš juta neatvairāmu dziņu pamest ugunskuru un nomīņātās zemes strēmeli ap to, traukties mežā arvien dziļāk un dziļāk, pats nezinot, kurp vai kālab; viņš arī neprātoja, kurp vai kālab, jo meža dzīlēs skanošajam saucienam nebija iespējams pre­toties. Taču ikreiz, kad Baks jau bija sasniedzis mīksto, cilvēka kāju neskarto zemes joslu un zaļo meža pavēni, mīlestība uz Džonu Torntonu atgrieza viņu atpakaļ pie ugunskura.

Vienīgi Torntons Baku atturēja. Pārējie cilvēki viņam nekā nenozīmēja. Garāmbraucoši ceļinieki viņu reizēm pa­slavēja vai noglaudīja, bet Baks palika vienaldzīgs, un, ja cilvēks kļuva pārāk uzbāzīgs, suns piecēlās un aiz­gāja. Kad pēdīgi ieradās sen gaidītais plosts ar Torntona kompanjoniem Hansu un Pītu, Baks sākumā nelikās par tiem ne zinis, bet vēlāk, atskārtis, ka tie ir Torntonam tuvi cilvēki, vienkārši pacieta viņu klātbūtni, pieņemdams viņu laipnības ar tādu izskatu, it kā pats tā parādītu vi­giem laipnību. Hanss un Pīts bija tāda paša kaluma cil­vēki kā Torntons — augstsirdīgi, dabai tuvi, ar vien­kāršām domām un skaidru skatienu, un plosts vēl nebija iegriezies plašajā vērpetē pie Dausonas kokzāģētavas, kad viņi jau bija iepazinuši Baku un tā paražas un pat ne­centās panākt, lai suns viņiem pieķertos tikpat sirsnīgi kā Skīta un Nigs.

Pret Torntonu Baka mīlestība auga augumā. Vienīgi viņš vasaras pārgājienu laikā drīkstēja uzsiet Bakam uz muguras nesamo. Nebija nekā tāda, ko Baks nebūtu ar mieru darīt, ja to pavēlētu Torntons. Kādu dienu (par ieņēmumiem no pārdotajiem plosta baļķiem viņi bija sa- pirkušies pārtiku un atstājuši Dausonu, lai dotos uz aug­šējo Tananu) cilvēki un suņi sēdēja klints korē, un zem viņu kājām trīssimt pēdu augstā klintssiena krita tieši lejup, uz izžuvušu, akmeņainu upes gultni. Džons Torn­tons sēdēja uz pašas kraujas, bet Baks viņam pie pleca.

Torntonam iešāvās prātā neprātīgi untumaina iedoma, un viņš pavēstīja Hansam ar Pītu, ka gribot izdarīt ekspe­rimentu.

— Lec, Bak! — viņš pavēlēja, paceldams roku uz priekšu pāri bezdibenim. Nākamajā mirklī viņš jau cīnī­jās ar Baku uz pašas aizas malas, kamēr Hanss un Pīts centās abus atvilkt atpakaļ drošā atstatumā.

— Tas ir pārdabiski, — noteica Pīts, kad viss jau bija galā un vīri tiktāl atelsušies, ka spēja parunāt.

Torntons pakratīja galvu.

— Nē, tas ir brīnišķīgi, bet reizē arī baismīgi. Zināt, man brīžam pat bail sametas.

— Negribētu vis būt tā cilvēka ādā, kurš uzdrīkstētos piedurt tev pirkstu, ja šis te ir tuvumā, — Pīts nobei­dza, pamezdams ar galvu pret Baku.

— Visu velnu vārdā, — Hanss pievienojās. — Es arī ne.

Gads vēl nebija galā, kad Pīta nojautas piepildījās;

tas notika Sērklsitijā. Melnais Bartons, ļaunprātīgs un nelietīgs cilvēks, bārā bija uzsācis ķildoties ar kādu jau- nuli, bet Torntons savā labsirdībā gribēja abus salabināt. Baks pa savai paražai gulēja kaktā, galvu nolicis uz ķe­pām, un vērīgi sekoja ikvienai saimnieka kustībai. Bar­tons sita bez kāda brīdinājuma, atvēzējis roku visā ga­rumā. Torntons virpuliski atsprāga sānis un noturējās stāvus, tikai pieķerdamies pie bāra letes margām.

Tie, kas šo scēnu noskatījās, sadzirda ne īsti rējienu, ne īsti ņurdienu, bet visdrīzāk gan ko līdzīgu īsam rēcie­nam un ieraudzīja Baka ķermeni no grīdas uzlidojam gaisā, kad viņš lēca Bartonam pie rīkles. Tas instinktīvi pasita priekšā roku un tikai tā paglāba savu dzīvību, taču nogāzās augšpēdu uz grīdas, un Baks uzvēlās viņam virsū. Baks tūdaļ atrāva zobus no viņa rokas un atkal meklējās pēc rīkles. Šoreiz Bartonam izdevās aizsegties tikai pa pusei — un Baks pārplēsa viņam kaklu. Tūdaļ arī cilvēki barā metās Bakam klāt un atgrūda viņu nost, bet visu laiku, kamēr ārsts centās apturēt asiņošanu, suns, nikni ņurdēdams, ložņāja -turpat apkārt, arvien no jauna lūkodams uzklupt ienaidniekam, un tikai vesels mežs niknu rungu spēja viņu atturēt. Turpat uz vietas sasauktā «zeltraču sapulce» izsprieda, ka sunim bijis pie­tiekams iemesls uzbrukumam, un Baks tika attaisnots. Bet viņa reputācija nu bija nodibināta, un kopš tās die­nas viņa vārdu daudzināja pa visām Aļaskas apmetnēm.