Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Tomēr, par spīti visam, Baks gluži kā murgos kliboja uz priekšu sava vadāmā pajūga priekšgalā. Kamēr vien spēja, viņš vilka; kad vairs nejaudāja, nogāzās gar zemi un palika guļam, līdz rungas vai pātagas sitiens viņu atkal uztrieca kājās. Viņa krāšņais, biezais kažoks vairs nebija ne kupls, ne spožs. Savazātās, saķepušās spalvas karājās lēkšķēm, vietvietām, kur Hela runga bija nobrā­zusi miesu, aplipušas sakaltušām asinīm. Muskuļi bija sarukuši par mezglainām cīpslām, bet miesas mīkstumi izzuduši, tā ka ikviena riba un kauls skaidri rēgojās zem vaļīgi pārkārtās ādas krokām. Te jau katrai sirdij va­jadzēja lūzt, tomēr Baka sirds nebija salaužama. To bija pierādījis vīrs sarkanajā svīterī.

Baka pajūga biedri bija uz mata tādi paši — staigājoši skeleti. Baku ieskaitot, bija atlikuši vairs tikai septiņi suņi. Pārmērīgās mocībās tie bija kļuvuši nejūtīgi pret pātagas siksnas dzēlieniem vai rungas belzieniem. Sitienu radītās sāpes šķita tālas un trulas, tāpat arī viss, ko viņu acis redzēja un ausis saklausīja, šķita tāls un neskaidrs. Viņi vairs nebija pat pa pusei dzīvi, pat ne pa ceturtai daļai. Tie vienkārši bija septiņi kaulu maisi, kuros vārgi līpinājās dzīvības dzirkstīte. Pieturas vietās suņi turpat streņģēs sakrita gar zemi kā beigti, un dzīvības dzirkstīte plēnēdama dziesnāja, līdz šķita izdzisusi pavisam. To­mēr, kad runga vai pātaga brāzās pār nokritušajiem, dzirkstīte atkal vāji ielāktījās, suņi grīļodamies trausās kājās un steberēja tālāk.

Tad pienāca diena, kad labsirdīgais Billijs pakrita un vairs nejaudāja piecelties. Savu revolveri Hels bija iztir­gojis, tāpēc paķēra cirvi un trieca ar to turpat aizjūgā guļošajam Billijam pa galvu, pēc tam pārcirta streņģes, izvilka suņa ķermeni ārā un nosvieda sānis. Baks noska­tījās, viņa pajūga biedri noskatījās, un visi zināja, ka šāds liktenis nav necik tālu arī viņiem. Nākamajā dienā nobeidzās Kūna, un tā palika pieci suņi. Džo — pārāk nodzīts, lai vēl būtu ēncīgs, Paiks — kropls un klibs, pa pusei jucis un visas blēdības aizmirsis, vienacis Sol­lekss — arvien vēl centīgs vilcējs pajūgā un nelaimīgs par to, ka spēka vilkšanai tik maz, Tīks, kas toziem ne­bija izstaigājis tik tālus ceļus kā pārējie, bet ko tagad dauzīja vairāk par citiem, jo viņš bija vismundrākais, un pēdīgi Baks, kurš arvien vēl soļoja pajūga priekšgalā, taču vairs nejaudāja gādāt par disciplīnu un arī necen­tās to darīt; aiz pārguruma viņš vairs lāgā neredzēja, tik tikko spēja saskatīt takas aprises un ceļu vairāk ieturēja, taustīdams ar kājām.

Bija iestājies brīnišķīgs pavasara laiks, bet ne suņi, ne cilvēki to nemanīja. Ar katru dienu saule uzlēca agrāk un norietēja vēlāk. Ausma blāzmoja jau trijos no rīta, bet dziesna kavējās līdz deviņiem vakarā. Visu garo dienu mirdzēja spoža saule. Ziemas spokaino klusumu bija aiztraukusi mostošās dzīvības pavasarīgā čala. Sī čala plūda no visas apkārtējās, dzīvības prieka pārpilnās zemes. Viss, kas garajos sala mēnešos bija stindzis ne- kustībā, gluži kā nāves skauts, tagad atdzīvojās un sāka kustēties. Sula kāpa pa priežu stumbriem. Vītoli un ap­ses briedināja jaunus pumpurus. Krūmi un vīteņaugi tērpās svaigā zaļumā. Pa naktīm čirpstināja sienāži, bet pa dienu piesaulē rāpoja un kņadēja visdažādākā dzīvā radība. Meža biezokņos dobji bungoja paipalas un klau­dzināja dzeņi, tarkšķēja vāveres, dziedāja sīkputniņi, bet virs galvas, atgriezdamies no dienvidiem, klaigāja meža zosis, šķeldamas gaisu prasmīgi izkārtotos kāšos.

No katra pakalna nogāzes čalodami plūda strautiņi, gaisā vibrēja neredzamu avotiņu urdzoņa. Apkārt viss kusa, plauka un locījās vējā. Jukona pūlējās uzlauzt le­dus bruņas un atbrīvoties no jūga. Upe irdināja ledus klāju no apakšas, bet saule — no virspuses. Veidojās āliņģi, plaisas sprēgādamas skrēja uz visām pusēm, un šur tur plāni vaļēja ledus gabali jau grima ūdenī. Un cauri šai plaukstošajai, pulsējošajai, pukstošajai dzīves atmodai kā nāves svētceļnieki kluburoja divi vīrieši, sie­viete un suņi.

Suņi klupa vienā laidā, Mersedesa, nartās sēdēdama, raudāja, Hels nevarīgās dusmās lamājās, Čārlza bēdīgās acis asaroja — tādi viņi iesteberēja Džona Torntona ap­metnē pie Baltās upes ietekas. Tiklīdz pajūgs apstājās, suņi nogāzās gar zemi kā pēkšņas nāves nopļauti. Mer­sedesa noslaucīja asaras un paskatījās uz Džonu Torn- tonu. Čārlzs atsēdās uz baļķa atpūsties. Viņš sēdās ļoti gausi, sāpēs kunkstēdams, jo bija galīgi stīvs. Stāstītājs bija Hels. Džons Torntons patlaban beidza apdarināt cirvja kātu, ko bija izdrāzis no bērza stumbēna. Viņš drāza un klausījās, atbildēja īsi un, ja tika vaicāts, tikpat īsi deva padomus. Sito ļaužu sugu viņš pazina un, do­dams padomus, skaidri zināja, ka vērā ņemti tie netiks.

— Tur augšā jau arī mums stāstīja, ka takas vieta ledū drīz izkusīšot un ka mums labāk vajagot nogaidīt, — Hels atsaucās par atbildi Torntona brīdinājumam vairs neuzticēties izņidrējušam ledum. — Viņi teica, ka mēs nesasniegšot Balto upi, bet klāt mēs esam. — Pēdējā pie­bildē izskanēja ņirdzīgs uzvarētāja pārākums.

— Un viņi ir teikuši taisnību, — Džons Torntons atbil­dēja. — Takas dibens kuru katru bridi var iegrūt. Pa to izbraukt varēja vienīgi muļķi, jo muļķiem jau gadās akla laime. Es jums skaidri pasaku — es ar saviem kau­liem neriskētu doties uz šāda ledus pat ne par visu Aļas­kas zeltu.

— Nu jā, jūs jau neesat muļķis, — Hels atcirta. — Bet mēs tomēr turpināsim ceļu uz Dausonu. — Viņš atriti­nāja garo pātagas siksnu. — Augšā, Bak! Nu! Celies augšā! Maš — uz priekšu!

Torntons mierīgi turpināja drāšanu. Viņš zināja, ka veltas būtu cerības izmācīt muļķi; divi trīs stulbeņi vai­rāk vai mazāk — no tā pasaulē nekas nemainīsies.

Taču suņi pavēlei neklausīja un augšā necēlās. Tie jau sen bija sasnieguši tādu stāvokli, kad piecelt kājās tos iespējams vienīgi ar sitieniem. Pātaga žvlkstēja gan še, gan tur, veikdama savu nežēlīgo uzdevumu. Džons Torn­tons saknieba lūpas. Sollekss pirmais uztrausās kājās. Tīks cēlās nākamais, tad Džo, kas kauca aiz sāpēm. Paiks mocīdamies pūlējās, cik spēka. Divreiz viņš puspa- cēlies atšļuka atpakaļ, un tikai trešo reizi viņam izdevās uzslieties kājās. Baks pat nepūlējās. Viņš nekustīgi gu­lēja, kur nokritis. Pātaga viņu dzēla atkal un atkal, bet viņš pat neiesmilkstējās, pat nenoraustījās. Vairākkārt Torntons ievilka elpu, grasīdamies ierunāties, taču ikreiz noturējās. Acīs viņam sasūcās valgums, un, kad pātago- šana nemitējās, viņš piecēlās un, it kā nevarēdams izšķir­ties, pagājās uz priekšu un atpakaļ.

Sī bija pirmā reize, kad Baks atteicās paklausīt, — tas vien jau bija pietiekžms iemesls, lai satracinātu Helu. Viņš nometa pātagu un pakampa ierasto rungu. Arī run­gas smago sitienu krusa, kas nu brāzās pār Baku, neva­rēja piedabūt viņu pakustēties. Tāpat kā pārējie suņi, arī Baks ar pūlēm būtu jaudājis piecelties, tomēr pretēji pā­rējiem viņš bija nolēmis necelties. Viņam bija tāda kā priekšnojausma par draudošu bojā eju. Sī nojausma viņu pārņēma jau tad, kad viņš vilka nartas uz krastu, un nebija izgaisusi visu laiku. Augu dienu viņš bija jutis zem kājām plāno, izdēnējušo ledus kārtiņu un šķita no­jaušam tuvu nelaimi tur priekšā uz ledus klāja, kurp saimnieks viņu tagad pūlējās izdzīt. Baks atteicās kus­tēties. Viņš bija jau tik daudz izcietis un tik tālu nonācis, ka sitieni vairs gandrīz nedarīja sāpes. Sitieni tikai gā­zās un gāzās pār viņu, bet dzīvības dzirkstīte viņā līpinājās un dzisa. Tā bija jau gandrīz izdzisusi. Viņš bija kļuvis dīvaini bezjūtīgs. It kā no liela attāluma Baks ģida, ka tiek sists, bet sāpju sajūtas vairs nebija. Viņš vispār vairs nesajuta nekā, kaut gan pavisam vāji sa­klausīja rungu blīkšķam pret savu ķermeni. Taču tas vairs nebija viņa ķermenis — viņš šķitās tālu projām no tā.