Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Un tad pēkšņi bez kāda brīdinājuma, izgrūzdams ne­artikulētu kliedzienu, kas vairāk atgādināja dzīvnieka brēcienu, Džons Torntons metās virsū cilvēkam, kas vi­cināja rungu. Hels novēlās augšpēdus, it kā viņu būtu nogāzis krītošs koks. Mersedesa iespiedzās. Čārlzs bēdīgi pacēla skatienu, izslaucīja asarainās acis, bet aiz stīvuma nejaudāja piecelties.

Džons Torntons stāvēja līdzās Bakam un centās sa­valdīties, jo niknums viņā vārījās tā, ka viņš nevarēja parunāt.

— Ja tu vēlreiz iesitīsi sunim, es tevi nogalināšu, — viņš pēdīgi izgrūda aizžņaugtā balsī.

— Tas ir mans suns, — Hels attrauca, sliedamies augšā un slaucīdams asinis no mutes. — Vācies nost no kājām, vai arī es noduršu tevi uz vietas! Mēs braucam uz Dausonu.

Torntons stāvēja starp Helu un Baku un pat negrasī- jās vākties nost no kājām. Hels izrāva savu garo medību dunci. Mersedesa krita histērijā — viņa ķērca, raudāja un smējās pilnā kaklā. Torntons viegli iesita ar cirvja kātu pa Hela pirkstu krumšļiem, un duncis izkrita zemē. Kad liels gribēja to pacelt, viņš atkal saņēma paukšķi pa krumšļiem. Tad Torntons noliecās, pats pacēla dunci un ar diviem vēzieniem pārcirta Baka aizjūga atsaites.

Helam bija pārgājusi patika cīnīties. Bez tam viņam bija pilnas rokas darba, jo Mersedesa bija iezvēlusies brāļa apkampienos, un Baks jau tik un tā bija pusbeigts, tas vairs nebūs nartu vilcējs. Pēc dažām minūtēm pajūgs nobrauca no krasta un attālinājās pa upi. Baks dzirdēja viņus aizbraucam un pacēla galvu, lai paskatītos. Paiks bija pajūga vadonis, Sollekss — stūres suns, bet Džo un Tiks iejūgti pa vidu. Visi suņi kliboja un grīļojās. Mer­sedesa sēdēja pašā galā uz piekrautajām nartām. Hels virzīja vadāmo kārti, bet Čārlzs klunkuroja nopakaļ.

Kamēr Baks skatījās pakaļ aizejošajiem, Torntons, no­meties ceļos tam blakus, ar raupjām, bet saudzīgām ro­kām aptaustīja, vai nav lauzts kāds kauls. Kad Torntons bija izmeklēšanu pabeidzis, konstatēdams vienīgi daudzus pušumus un šausmīgu novājējumu, nartas bija nobrau­kušas kādu ceturtdaļjūdzi. Suns un cilvēks vēroja, kā tās lēnām šļūc pa ledus virsu. Piepeši viņi ieraudzīja, ka nartu pakaļgals iegrimst it kā bedrē, bet priekšgals līdz ar vadāmo kārti, pie kuras pieķēries Hels, uzšaujas gaisā. Līdz viņu ausīm atlidoja Mersedesas griezīgais kliedziens. Viņi redzēja Čārlzu pagriežamies un paspe­ram soli atpakaļ, bet tad vesels ledus gabals nogrima un tam līdzi zem ūdens pazuda suņi un cilvēki. Palika re­dzams vienīgi liels lāsmenis — vairāk nekas. Takas di­bens bija ielūzis.

Džons Torntons un Baks saskatījās.

— Ak tu, nabadziņš, — teica Džons Torntons, un Baks nolaizīja viņam roku.

Kad Džons Torntons pagājušajā decembrī bija apsaldē­jis kājas, biedri viņu iekārtoja cik iespējams ērtāk, atstāja apmetnē veseļoties un paši devās pa upi augšup, lai sietu plostā zāģbaļķus pludināšanai uz Dausonu. Tai laikā, kad Torntons izglāba Baku, viņš vēl viegli piekliboja, bet, laikam pieturoties siltam, arī šis niecīgais klibums pārgāja. Un te nu, aug^s garas pavasara dienas gulē­dams upes krastā, vērodams plūstošos ūdeņus un laiski ausīdamies, kā dzied putni un kā visapkārt san un dūc, Baks lēnām atguva spēkus.

Pēc tam kad nostaigātas trīstūkstoš jūdzes, atpūta šķiet īpaši tīkama, un jāatzīst, tai laikā, kad Baka brūces bija sadzijušas, muskuļi noapaļojušies un miesa atkal apse- gusi kaulus, viņš arvien vairāk sāka palaisties slinkumā. Tiesa gan, te laiskojās visi — Baks, Džons Torntons, kā arī Skīta un Nigs, jo gaidīja plostu, kas viņus aizvestu uz Dausonu. Skīta, neliela īru seteru sugas kucīte, jau pašā sākumā bija taisījusies lielos draugos ar Baku, bet tas, būdams uz nāvi slims, nejaudāja atvairīt viņas laip­nības pierādījumus. Viņai bija īpaša dziedināšanas maka, kāda piemīt dažiem suņiem, un, tāpat kā kaķene nemitīgi laiza savus kaķēnus, tā viņa laizīja un tīrīja Baka brū­ces. Ik rītus, tiklīdz Baks bija paēdis brokastis, Skīta kārtīgi nodevās labprātīgi izraudzītajam pienākumam, līdz pēdīgi Baks sāka gaidīt viņas pakalpojumus tikpat pateicīgi kā Torntona rūpēšanos. Nigs — milzīgs, melns dzinējsuņa un kurta krustojums — arī bija ļoti drau­dzīgs, tikai savaldīgāks, viņam bija jautras acis un bez­gala lādzīgs raksturs.

Bakam par lielu izbrīnu šie suņi nebija itin nemaz greizsirdīgi uz viņu. Šķiet, tie bija pārņēmuši Džona Torntona laipnību un augstsirdību. Baka spēkiem nostip­rinoties, tie sāka vilināt viņu uz dažādām jautrām rota­ļām, un pat Torntons reizēm nevarēja atturēties tajās ne­piedalījies, tā Baks gandrīz vai rotaļādamies atveseļojās un uzsāka jaunu dzīvi. Pirmo reizi viņš iepazina mīles­tību — īstu, kaismīgu mīlestību. Tādu viņš nekad nebija izjutis tiesneša Millera mājā saules apmirdzētajā San- taklaras ielejā. Ar tiesneša dēliem viņš gāja medībās un klaiņojumos — starp viņiem valdīja lietišķs biedriskums; pret tiesneša mazbērniem viņa jūtas atgādināja tādu kā augstprātīgu aizgādnieciskumu, bet ar tiesnesi pašu viņu saistīja cēlsirdīga un pašcieņas pilna draudzība. Taču drudžaini kvēlu mīlestību, neprātam līdzīgu pielūgsmi — to viņa sirdī bija lemts modināt vienīgi Džonam Tornto- nam.

Sis cilvēks bija izglābis viņam dzīvību — jau tas vien kaut ko nozīmēja; bet vēl bez tam — viņš bija ideāls saimnieks sunim. Citi cilvēki mēdz gādāt par savu suņu labklājību aiz pienākuma vai arī tāpēc, ka tas izdevīgi viņu pasākumiem; Džons Torntons rūpējās par suņiem kā par paša bērniem — viņš citādi nespēja. Un ne tikai tas vien. Viņš nekad neaizmirsa laipni apsveicināt suņus vai uzsaukt tiem jautru vārdiņu, viņš pat mēdza apsēsties, lai brīdi ar tiem parunātos («patērgātu», kā viņš to ap­zīmēja), — un tas viņam pašam sagādāja ne mazāku prieku kā suņiem. Viņam bija paradums satvert Baka galvu savās raupjajās plaukstās, piespiest vaigu pie suņa vaiga un tad šūpot suni uz priekšu un atpakaļ, apsaukā­jot viņu dažādos lamu vārdos, kas Bakam nozīmēja glāstu vārdus. Baks nepazina lielākas laimes par šo raupjo apskāvienu un. maigi murminātajām lamām, un ik pie šūpojiena sunim šķita, ka sirds viņam aiz sajūs­mas vai izlēks no krūtīm. Tiklīdz saimnieks suni bija at­laidis vaļā, tas pielēca kājās un palika nekustīgi stāvam, pavēris muti it kā smaidā, bet acis tam runāja un rīklē drebēja neizdvestas skaņas. Džons Torntons tad mēdza ar cieņu piebilst: «Ak kungs! Tev taču tikai valodas vien trūkst!»

Baka mīlestības izpausmes paņēmiens bija diezgan sā­pīgs. Viņš mēdza sakampt mutē Torntona roku un tik dedzīgi saspiest, ka zobu dobulīši miesā bija redzami vēl labu laiku. Bet Baka sirdī lamas atbalsojās kā vismīļākie vārdi, un tāpat viņa saimnieks šo kodienu prata uztvert par glāstu.

Visbiežāk tomēr Baka mīlestība izpaudās klusā pie­lūgsmē. Kaut gan Baks kļuva vai negudrs aiz laimes, ja Torntons viņu aizskāra vai uzrunāja, viņš tomēr pats glāstus nelūdza. Ne tā kā Skīta, kas bija paradusi iebāzt purniņu Torntonam saujā un tad bikstīja un bikstīja tikām, kamēr tika noglāstīta, vai arī Nigs, kurš mēdza pienākt pie saimnieka un uzlikt savu lielo galvu viņam uz ceļgala, — Baks bija apmierināts, dievinādams saim­nieku iztālēm. Viņš vai stundu varēja nogulēt pie Torn­tona kājām un sasprindzinātā uzmanībā raudzīties viņam sejā, aplūkot, pētīt to, ar modru ziņkāri vērojot tās iz­teiksmi, uztverot ikvienu vaibstu rotaļu. Dažreiz atkal Baks atgulās tālāk nost, sānis vai aizmugurē, un tad vēroja cilvēka auguma aprises un kustības. Šādās reizēs bieži gadījās — tik cieša bija abu tuvība —, ka Baka spriegais skatiens lika Džonam Torntonam pagriezt galvu un atbildēt šim skatienam; viņš neteica ne vārda, tikai acīs bija lasāms viss, ko runā sirds, un tāpat Baka acīs atspoguļojās viņa sirds valoda.