Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Vēlāk, tā paša gada rudenī, Baks izglāba Džonam Torntonam dzīvību pavisam citādā veidā. Visi trīs biedri tolaik dzina garu un šauru stumjamo laivu lejup pa stipri krāčainu posmu Četrdesmitās Jūdzes strautā. Hanss un Pīts gāja gar krastu, bremzēdami laivu ar tievu ka­ņepāju virvi, ko apmeta ap kokiem, bet Torntons stāvēja laivā, vadīdams tās gaitu ar kārti un saukdams uz krastu norādījumus par virzienu. Baks arī rikšoja gar krastu, ļoti noraizējies un uztraucies arvien turējās tieši pretī laivai un nenolaida acu no saimnieka.

Kādā sevišķi bīstamā vietā, kur upi šķērsoja pa pusei ūdens segts kailu klinšu rifs, Hanss, kārtējo reizi atrai­sījis virvi no koka, tās galu rokā turēdams, skrēja pa krastu, lai atkal nobremzētu laivu, kad tā būs tikusi rifam pāri, bet Torntons ar kārti virzīja laivu ūdenstecei pa vidu. Izlavējusi caur klinšu atradzēm, laiva aizšāvās pa straumi, kas te brāzās tik ātri kā pār dzirnavu ratu, un Hanss to strauji nobremzēja, apmetis virvi ap koka stum­bru, taču rāviens bija pārāk spējš. Laiva apsviedās uz mutes un, virves rauta, ar dibenu augšup tuvojās kras­tam, bet Torntonu, kas stāvu bija izgāzies no laivas, straume nesa tieši uz pašu negantāko krāču posmu, kur ūdens vērpetēs neviens peldētājs nevarēja cerēt palikt dzīvs.

Baks acumirklī bija ielēcis ūdenī un, nopeldējis trīs­simt jardus pa trako ūdens virpuli, panāca Torntonu. Sa­jutis, ka Torntons pieķeras tam pie astes, Baks pagriezās uz krasta pusi un peldēja, likdams lietā visu savu va­reno spēku. Taču krastam viņi tuvojās ļoti lēni, toties drausmīgā ātrumā slīdēja pa straumi lejup. Priekšā jau dārdēja nelaimi vēstoša rēkoņa — tur mežonīgā krāce auļoja vēl negantāk, šļakatas un putu šaltis pa gaisu šķiezdama, tā virpuļoja starp klintsradzēm, kas rēgojās virs ūdens kā milzu ķemmes zobi. Pašās krāces beigās straume gāzās kraujā gravā, raudamās ar tik šausmīgu spēku, ka Torntons zināja — krastu sasniegt nav nekādas iespējas. Viņš jau bija saskrambājies pret vienu klints- radzi, apdauzījies pret otru un ar apdullinošu triecienu atsitās pret trešo. Te Torntons atlaida vaļā Baka asti, abām rokām apķēra radzes slideno virsotni un, cenzda­mies pārkliegt putās sakultā ūdens šalkoņu, kliedza:

— Prom, Bak! Prom!

Baks nespēja apstāties, straume viņu rāva lejup, kaut gan viņš izmisīgā piepūlē airējās ar ķepām, cenzdamies peldēt atpakaļ. Izdzirdis divreiz atkārtoto Torntona pavēli, viņš, paslējies virs ūdens, atgāza galvu, it kā vēl gribētu uzmest pēdējo skatienu saimniekam, tad paklausīgi sāka virzīties uz krasta pusi. Viņš peldēja, nežēlodams savus varenos spēkus, un Hansam ar Pītu izdevās viņu izvilkt krastā tieši tajā brīdī, kad viņš peldēt vairs nejaudāja un sāka grimt.

Abi vīri zināja, ka cilvēks tikai nedaudzas minūtes spēj noturēties pie slideni glumas klintsradzes putojošas krā­ces vidū, tāpēc skrēja, cik jaudas, augšup gar krastu uz kādu iekāri labu gabalu no tās vietas, kur karājās Torn­tons. Tur tie apsēja laivas bremzēšanai lietoto virvi Ba­kam ap skaustu un pleciem, rūpīgi pieskatīdami, lai tā nežņaugtu un arī netraucētu peldēšanu, pēc tam iegrūda suni ūdenī. Baks peldēja varonīgi, taču nevirzījās tieši šķērsām straumes galvenajai tecei. Savu kļūdu viņš at­skārta par vēlu, kad bija jau Torntonam blakus un būtu varējis to aizsniegt ar dažiem ķepu vēzieniem, tomēr straume, par spīti viņa pūliņiem, aizrāva Baku saimnie­kam garām.

Hanss tūdaļ sāka vilkt aiz virves, itin kā Baks būtu laiva. Virvei tik negaidīti sažņaudzoties un virzot viņu pretēji straumes brāzmām, Baks tika parauts zem ūdens, un zem ūdens viņš arī palika, līdz kamēr ķermenis atsitās pret krastu un abi vīri to izvilka malā. Suns bija jau gan­drīz noslīcis, un Hanss ar Pītu metās viņu elpināt, cenzda­mies izspiest sarīto ūdeni. Baks uztrausās kājās un atkal pakrita. Līdz viņu aušām atlidoja tikko sadzirdamas Torn­tona balss skaņas, un, kaut gan vārdus saklausīt nevarēja, viņi saprata, ka Torntona spēki ir galā. Saimnieka balss ietriecās Bakā tikpat kā elektriskā strāva. Suns pielēca kājās un pa priekšu cilvēkiem aizdrāzās gar krastu uz to vietu, no kuras pirmīt bija sācis peldējumu.

Atkal Bakam apsēja virvi un iegrūda viņu ūdenī, un atkal Baks sāka peldēt vareniem vēzieniem, taču šoreiz tieši šķērsām straumei. Vienreiz viņš bija pārrēķinājies, otrreiz vairs nekļūdīsies. Hanss turēja virvi, to pa gabali­ņam pakāpeniski atlaizdams un pieraudzīdams, lai neat­slābinās, bet Pīts izbraucīja tai dzergzdes. Baks peldēja tikām, kamēr nokļuva straumē tieši virs Torntona, tad pagriezās ar galvu uz priekšu un ekspresvilciena ātrumā traucās lejup. Torntons redzēja viņu tuvojamies, un, kad

Baks, straumes nevaldāmā spēka triekts un rauts, gluži kā tarāns atsitās pret Torntonu, tas pastiepās un abam rokām cieši apķērās ap pinkaino kaklu. Hanss aptina virvi ap koku, un Baks līdz ar Torntonu tika parauti zem ūdens. Viņus žņaudza un smacēja, dažreiz viens iznira virs ūdens, dažreiz otrs, viņus rāva pa šķautnaino dibenu, trieca pret radzēm un siekstām — tā viņus aiz virves pēdīgi izvilka krastā.

Torntons nāca pie samaņas, gulēdams uz vēdera šķēr­sām pār palu izskalotu stumbru, kamēr Hanss ar Pītu visiem spēkiem cilāja viņa ķermeņa augšdaļu augšup un lejup. Torntona pirmais skatiens meklēja Baku, kurš šķie­tami nedzīvs ļengani gulēja zemē, bet Nigs, tupēdams tam blakus, sērīgi gaudoja, kamēr Skīta ņēmās laizīt Baka slapjo purnu un aizvērtās acis. Pats būdams savainots un no vienas vietas apdauzīts, Torntons, tikko spēja kustēties, rūpīgi aptaustīja Baku un atrada, ka lauztas trīs ribas.

— Tas visu izšķir, — viņš paziņoja. — Mēs apmetīsimies šeit pat.

Un viņi apmetās turpat un palika tik ilgi, kamēr Baka ribas sadzija un viņš varēja turpināt ceļojumu.

Toziem Dausonā Baks paveica vēl vienu ievērības cie­nīgu darbu — ne gluži tik varonīgu, toties tādu, kas viņa vārdu Aļaskas leģendu totēmu stabā [8] pacēla par vairā­kiem robiņiem augstāk. Bez tam šis veikums bija īpaši izdevīgs visiem trim biedriem, jo sagādāja viņiem tik ļoti nepieciešamo ekipējumu, tā ka viņi nu varēja doties sen kārotajā pārgājienā uz neskartajiem Austrumiem, kur zelt- rači līdz šim vēl nebija' apmetušies. Viss iesākās bārā «Eldorado» ar sarunu, kurā vīri iesvilās lielībā par saviem izcilajiem suņiem. Baks kādreizējā rekordbrauciena dēļ kļuva par mērķi visādiem uzbrukumiem, un Torntonam vajadzēja viņu sīvi aizstāvēt. Pēc pusstundas kāds vīrs paziņoja, ka viņa suns spējot izkustināt un pavilkt nartas ar piecsimt mārciņu kravu, cits palielījās, ka viņa suns velkot sešsimt mārciņu, trešais jau plātījās ar septiņsimt mārciņām.

— Tas viss ir nieks! — Džons Torntons iesaucās. — Baks spēj pavilkt tūkstoš mārciņu.

— Un izkustināt nartas, un aizvilkt vezumu simt jar­dus lielu gabalu? — uzstāja Metjūsons, Bonanzas raktuvju karalis, tas pats, kas bija plātījies ar septiņsimt mār­ciņām.

— Un izkustināt nartas, un aizvilkt vezumu simt jardus lielu gabalu, — Džons Torntons aukstasinīgi apgalvoja.

— Labs ir, — Metjūsons sacīja lēni un skaidri, lai visi varētu dzirdēt. — Es deru uz tūkstoš dolāriem, ka Baks to nespēj. Un te tie ir.

To teikdams, viņš smagi nometa uz letes zelta smilšu maisiņu Boloņas desas resnumā.

Neviens nebilda ne vārda. Torntona plātīgums — ja vien tas bija plātīgums — šķita atmaskots. Viņš juta seju karsti pietvīkstam. Paša mēle bija izspēlējusi ar viņu ļaunu joku. Ne jausmas viņam nebija, vai Baks spēj vai nespēj izkustināt tūkstoš mārciņu smagu vezumu. Puston- nas! Šis milzu svars viņu satrieca. Uz Baka spēkiem Torntons ļoti paļāvās un bieži bija iedomājies, ka laikam gan tas spētu pavilkt arī šādu kravu, bet ne reizi viņam nebija ienācis prātā to izmēģināt; nu tas bija jāpārbauda, jo vairāk nekā desmit acu pāru cieši raudzījās viņā un cilvēki klusēdami gaidīja. Pie tam viņam taču nebija tūk­stoš dolāru — un Hansam vai Pītam arī ne.