Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Tuvu rada šīm matiem apaugušā cilvēka vīzijām bija sauciens, kas visu laiku skanēja mūžameža dzīlēs. Tas piestrāvoja Baku ar milzu nemieru un dīvainām ilgām, rosīja viņā vāru, tīksmīgu laimes sajūtu un nenosakāmas, traukmainas skumjas nezin par ko. Dažreiz viņš centās sekot šim saucienam un ieklīda dziji mežā, raudzīdamies apkārt it kā cerībā saskatīt kādu tveramu būtni, maigi ieķiukstēdamies vai nikni ieriedamies, kāds nu kuro reizi bija garastāvoklis. Viņš bāza purnu vēsajā pameža sūnā vai melnajā augsnē, kur auga gara zāle, un sajūsmā ieel­poja zemes leknās smaržas vai arī stundām ilgi it kā slēp­damies gulēja pieplacis aiz krituša koka piepjainā stumbra, ar platām acīm un saslietām ausīm ieskatīdamies un ieklausīdamies kustībās un skaņās visapkārt. Viss var būt, ka, tā gulēdams, viņš cerēja kādreiz pārsteigt šo neizpro­tamo saucienu. Tomēr pats viņš nezināja, kālab visu to dara. Viņš juta dziņu tā rīkoties un nemaz neprātoja par to.

Viņš bija neatvairāma dzinuļa varā. Gulēdams apmetnē un laiski snauduļodams pusdienas tveicē, viņš reizēm pēk­šņi pacēla galvu un saslietām ausīm cieši ieklausījās, tad uzlēca kājās un aizdrāzās — skrēja stundām ilgi arvien tik uz priekšu un priekšu, cauri mūžameža koku ailēm un pari klajumiem, kur kupli ceroja tumšziedu puķes. Viņam patika tecēt pa izsīkušu strautu gultnēm un, klusu pie­lienot, slepus vērot putnu rosīšanos kokos. Pat veselu dienu no vietas viņš spēja nogulēt brikšņos, kur varēja noskatīties Virdžīnijas paipalas dobji bungojam un lepni pastaigājamies. Visvairāk viņam patika skriet vasaras nakšu dūmakainajā mijkrēslī, klausoties miegainā meža apslāpētajā murdoņā, lasot zīmes un skaņas tikpat skaidri, ka cilvēks lasa grāmatu, un meklējot šo noslēpumaino kaut ko, kura balss viņu sauca, — gan nomodā, gan miegā ik mīļu brīdi viņš dzirdēja šo saucienu aicinām, lai nāk.

Kādu nakti viņš trauksmaini uztrūkās no miega — acis modri gailēja, nāsis ostīdamas drebēja, krēpes bozdamās viļņiem pludoja pār skaustu. No meža atskanēja sauciens (vai arī tikai vienīga no tā balsīm, jo balsis saucienam bija visdažādākās) tik skaidri un noteikti kā vēl nekad: gari stiepts kauciens — it kā līdzīgs un atkal nepavisam ne līdzīgs indiāņu suņu kaukšanai. Un viņš to pazina — viņš bija to dzirdējis sensenos laikos, tas bija tuvs viņa sirdij. Baks izlēkšoja cauri miegā dusošajai apmetnei un ātriem, klusiem lēcieniem aizjoņoja pa krūmāju. Jo vairāk viņš tuvojās šai balsij, jo gausāka kļuva gaita, jo piesar­dzīgākas kustības, līdz pēdīgi Baks sasniedza klajurniņu starp kokiem un, palūkojies pa stumbru starpu, ieraudzīja garu, kalsenu meža vilku, kas sēdēja uz gurniem, pacēlis purnu pret debesīm.

Baks nebija sacēlis ne mazāko troksnīti, taču vilks pār­trauca gaudas, ošņaja un klausījās, lūkodams izdibināt, kas tuvojas. Baks iznāca klajumā, pa pusei pieplacis, ar saspringtu ķermeni un taisnu, stīvu asti, ķepas tīri ne­viļus likdams uzmanīgi. Ikviena viņa kustība lika manīt reizē gan piesardzīgus draudus, gan vēlēšanos draudzīgi tuvināties. Tas bija draudpilnais pamiers, kas arvien pa­vada plēsīgo meža zvēru sastapšanos. Taču vilks, viņu ieraudzījis, metās bēgt. Baks mežonīgos lēcienos sekoja, degdams kaismē bēgošo panākt. Vilks iespruka aklā spraugā — šaura strauta gultnē, kur ceļu aizžogoja kri­tušu koku blīva. Vilks apsviedās apkārt, apgriezdamies uz pakaļkājām, tieši tāpat, kā to mēdza darīt Džo un citi eskimosu suņi, kad bija iedzīti strupceļā; viņš rūca un bozās, nepārtraukti un ļoti ātri kņadzinādams zobus.

Baks neuzbruka, bet staigāja viņam apkārt un gar priekšu, mēģinādams draudzīgi tuvoties. Vilks bija aiz­domu un baiļu pilns, jo Baks bija reizes trīs par viņu smagāks, bet vilka galva sniedzās Bakam tikai līdz ple­ciem. Izdevīgā brīdī viņš kā bulta aizšāvās projām, un vajāšana atkal atsākās. Ik pa laiciņam izdevās vilku iedzīt kādā strupceļā, un tad visa spēlīte atkārtojās no jauna; vilks bija novārdzis, citādi jau Bakam nebūtu tik viegli to panākt. Vilks arvien tikai skrēja un skrēja, līdz kamēr Baka galva tuvojās viņa sāniem, tad bezizejas izmisumā cirtās apkārt, lai pirmajā izdevīgajā brīdī atkal muktu projām.

Pēdīgi Baks guva atalgojumu par savu neatlaidību, jo galu galā vilks, redzēdams, ka neko ļaunu viņam nedara, saostījās ar Baku. Līdz ar to draudzība bija nodibināta, un abi sāka rotaļāties — bikli un pa pusei kautrīgi, kā plē­sīgie zvēri to mēdz darīt, it kā slēpdami savu plēsīgumu. Pēc kāda laiciņa vilks viegliem rikšiem sāka virzīties pro­jām, ar savu gaitu nepārprotami rādīdams, ka notieši dodas uz kādu zināmu vietu. Viņš lika Bakam saprast, ka arī tam jānāk, un abi blakām viņi miglainajā mijkrēslī aizrikšoja augšup pa gultni līdz aizai, kur bija strauta sākums, un tad pāri kailajai pakalnu virknei tās visaug­stākajā vietā.

Ūdensšķirtnes pretējā nogāzē viņi nonāca jaukā no­vadā, pa kuru stiepās platas meža joslas un daudzas upes, un pa šīm meža joslām viņi nu nenoguruši rikšoja stundu pēc stundas, kamēr saule kāpa augstāk un diena metās siltāka. Baks bija mežonīgi laimīgs. Viņš saprata, ka nu pēdīgi viņš atbild aicinošajam saucienam, līdzās brālim no meža dzīlēm dodamies turp, no kurienes skanējis sauciens. Senās atceres strauji atdzīvojās Bakā, un viņš tām pakļā­vās tāpat, kā tajos tālajos laikos bija pakļāvies tiešamībai, ko šīs atceres tagad atblāzmoja. Šo visu Baks jau kādreiz bija piedzīvojis tajā otrajā pasaulē, ko neskaidri glabāja viņa atmiņas, un tieši to pašu viņš piedzīvoja pašreiz: viņš skrēja savā vaļā, zem kājām neskarta zeme un pār galvu plašās debesis.

Pie strauja strautiņa abi apstājās padzerties, un apstā­jies Baks pēkšņi atcerējās Džonu Torntonu. Viņš aptupās. Vilks sāka skriet tālāk — droši vien turp, no kurienes skanēja sauciens, tad atgriezās pie Baka, piedūra degunu viņa purnam un visādi mēģināja viņu iedrosmināt. Taču Baks apgriezās un gausi devās atceļā. Tepat vai stundu brālis no meža dzīlēm tecēja viņam līdzās, klusu smilkstē­dams. Pēdīgi tas apstājās, pacēla purnu augšup un iegau­dojās. Šīs sērās gaudas Baks, kas nenovērsdamies rikšoja atpakaļ, dzirdēja vēl ilgi — tās kļuva klusākas un klusā­kas, līdz pēdīgi izdzisa tālē.

Džons Torntons patlaban ēda pusdienas, kad Baks iedrāzās apmetnē un pāri plūstošā mīlestībā metās pie saimnieka, notrieca to gar zemi, pats uzmetās tam virsū, laizīja seju un kodīja roku, — vārdu sakot, «ārdījās pēc dulla», kā Džons Torntons to apzīmēja, kad savukārt šūpoja Baku uz priekšu un atpakaļ, maigi apbērdams viņu lamām.

Divas dienas un divas naktis Baks neatstāja apmetni un ne uz brīdi neizlaida Torntonu no acīm. Viņš sekoja saimniekam, kur tas strādāja, vēroja to mielojamies, no­skatījās, kā tas vakarā ietinas segās un rītā pieceļas no guļvietas. Taču pēc šīm divām dienām sauciens mežā saka skanēt tik pavēloši kā vēl nekad. Baks atkal kļuva nemier­pilns, viņu neatlaidīgi vajāja atmiņas par brāli no meža dzīlēm, viņš atcerējās piemīlīgo novadu aiz pakalnu grē­das un skrējienu plecu pie pleca cauri plašajām meža joslām. Viņš atkal sāka klaidot pa biezokņiem, taču brālis no meža dzīlēm vairs nerādījās, un, kaut gan Baks vērīgi ausījās augām naktīm, sērīgās gaudas viņš vairs ne reizi nesaklausīja.

Viņš pasāka dienām ilgi pazust no apmetnes, pārnak­šņodams, kur pagadījās, un reiz pat pārgāja pār uzkalnu grēdu strauta augštecē, tālu aizklīzdams biržu un upju novadā. Kādu nedēļu viņš tur klaiņoja, veltīgi meklēdams svaigas pēdas, ko būtu atstājis brālis no meža dzīlēm. Baks pārtika no tā, ko pa ceļam samedīja, un arvien skrēja gariem, atsperīgiem lēcieniem, kas šķita viņu nekad nenogurdinām. Viņš ķēra lašus platā upē, kas, jādomā, kaut kur tālienē ieplūda jūrā, un pie šīs upes pieveica arī lielu, melnu lāci, kurš tepat bija ķēris zivis; acīs salīdušie moskītu pūļi to bija padarījuši gandrīz vai aklu, un tagad tas drāzās pa mežu — briesmīgs savās bezpalīdzīgajās mokās. Tomēr arī ar nomocīto pretinieku cīniņš bija grūts un lika Bakā uzbangot vispēdīgajām snaudošā zvēris- kuma lāsītēm. Kad viņš pēc divām dienām atgriezās pie sava medījuma un atrada kādus desmit tiņus plūcamies ap šo laupījumu, viņš tos izpaisīja kā pelavu maisus; citi aizmuka, bet divi palika uz vietas, lai nekad vairs neplūktos.