Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Baks neskaidri nojauta, ka uz šiem diviem vīriešiem un sievieti paļauties nevar. Viņi neko nezināja un neko neprata, un, dienām paejot, bija skaidri redzams, ka arī iemācīties viņi neko nespēj. Visās lietās viņi bija ļoti nolaidīgi, nepazina ne kārtību, ne disciplīnu. Puse va­kara viņiem pagāja, šā tā nevīžīgi ierīkojot apmetni, un puse rīta cēliena bija pagalam, kamēr to atkal nojauca un mantas sakravāja nartās, taču tas tika darīts tik pa­virši, ka pārējo dienas daļu aizpildīja pieturas, lai pār­krautu pusizjukušos saiņus. Dažu labu dienu tie neno­brauca pat desmit jūdzes. Bija dienas, kad viņi vispār nespēja savīkšties ceļā. Bet nebija dienas, kad tie būtu veikuši vairāk nekā pusi distances, kādu ceļotāji pie­ņem par pamatu, aprēķinot suņu vajadzībām līdzņemamo barības daudzumu.

Bija skaidrāks par skaidru, ka suņiem barības nepie­tiks. Taču piedevām vēl ceļotāji baroja suņus pārāk de­vīgi, tādējādi pasteidzinādami tās dienas iestāšanos, kad barības pietrūks pavisam. Ievestie suņi, kuru gremošanas orgānus regulāra badošanās nebija ietrenējusi iztikt ar mazumu, rija kā negauši. Tā kā arī izvārdzinātie eski­mosu suņi nartas vilka slābi, Hels nosprieda, ka parastā barības norma esot par mazu. Viņš to dubultoja. Un visu vēl vainagoja Mersedesa — ja viņa ar asarām skaista­jās acīs un guldzošām trīsām balsī nespēja pielabināt Helu, lai taču dodot sunīšiem vēl vairāk, tad čiepa zivis no maisa un baroja tos paslepšus. Taču ne jau barības trūka Bakam un pārējiem suņiem — tiem trūka atpūtas. Kaut arī viņi vilkās uz priekšu loti lēnām, tomēr pārlieku smagi piekrautā vezuma stiepšana nežēlīgi grāva viņu spēkus.

Un tad bija klāt pārtikas trūkums. Hels kādu rītu pa­modies konstatēja, ka no suņu barības atlikusi puse, bet no ceļa noieta tikai ceturtā daļa; bez tam izrādījās, ka papildināt suņu ēdmaņas krājumu nav iespējams ne par naudu, ne par skaistām acīm. Tad nu viņš apcirpa barī­bas devu pat zem pieņemtās normas un centās palielināt dienā noieto jūdžu skaitu. Hela māsa un svainis bija ar viņu pilnīgi vienis prātis, taču visus plānus izjauca pār mēru smagā bagāža un pašu nemākulība. Dot suņiem ma­zāk ēst — tas bija vieglāk par vieglu, bet neiespējami bija piespiest tos soļot ātrāk, turklāt cilvēki paši neat- ģidās no rītiem iztuntuļoties laikus ceļā un līdz ar to zau­dēja daudzas stundas. Viņi ne tikai neprata pareizi no­darbināt suņus, bet nejēdza pareizi strādāt arī paši.

Pirmais krita par upuri Dabs. Kaut arī nabaga neveik­smīgs zaglēns, ko arvien pieķēra un piekaustīja, viņš to­mēr bija centīgs pajūga vilcējs. Viņa izmežģītā lāpstiņa, kas netika nekādi kopta, ne arī atpūtināta, iekaisa arvien vairāk, līdz pēdīgi Hels bija spiests viņu nošaut ar lielo Kolta revolveri. Ziemeļu novados valda uzskats, ka ieves­tie suņi visi aiziet bojā, ja tiem jāpārtiek no eskimosu laiku barības devas, un arī Baka vadītajam sešiniekam neatlika nekas cits kā nosprāgt, kad tie dabūja vairs tikai pusi no vietējo suņu porcijas. Ņūfaundlendietis no­beidzās pirmais, tam sekoja visi trīs īsspalvas pointeri; vissīkstāk pie dzīvības turējās abi kvankšķi, taču pēdīgi atstiepās arī tie.

šai laikā visi trīs cilvēki jau bija atmetuši ar roku jeb­kādām dienvidnieku laipnības un sirsnības izpausmēm. Ceļojums pa Arktiku, galīgi zaudējis romantisko valdzi­nājumu, bija kļuvis par tiešamību — pārāk skarbu kā viņu vīrišķībai, tā sievišķībai. Mersedesa vairs neraudāja par sunīšiem, jo viņu pārāk nodarbināja raudāšana pašai par sevi un ķīviņi ar vīru un brāli. Vienīgi ķildoties viņi nepiekusa nekad. Aiz pastāvīgām klizmām viņi bija kļuvuši viegli aizkaitināmi, nākot arvien jaunām nedie­nām, šī ērcība auga augumā, līdz pārspēja visas citas nelaimes. Abi vīrieši un sievietes nepazina tālajās takās iegūstamo brīnumaino pacietību, kādu iemācījušies cil­vēki prot grūti strādāt un smagi ciest, tomēr nezaudē rāmu garu un laipnu valodu. Šiem ļaudīm trūka pat no­jausmas par šādu pacietību. Viņi bija pārmocījušies stīvi, viņiem sāpēja muskuļi, sāpēja kauli un sāpēja arī sirdis, tālab valoda bija skabargaina un nikni vārdi bira par viņu lūpām pirmie no rīta un pēdējie vakarā.

Tiklīdz Mersedesa atstāja Čārlzu un Helu mierā, viņi tūdaļ sāka ecēties paši savā starpā. Katrs sevī loloja pār­liecību, ka no kopīgi veicamā darba padarot vairāk, nekā viņam pienāktos, un nepalaida garām nevienu izdevību klaji izteikt šo pārliecību. Reizēm Mersedesa turējās vīra, reizēm brāļa pusē. Gala iznākumā valdīja nepārtraukts ģimenes ķīviņš. Strīds kaut vai par to, kuram šoreiz jā­saskalda pāris malkas šķilu ugunskuram (šis strīds at­tiecās tikai uz Čārlzu un Helu), parasti pletās plašumā, pēdīgi apņemdams visu radu saimi — tēvus un mātes, tēvočus un brālēnus tūkstošiem jūdžu tālumā un citus pat jau apakš zemes. Nav iespējams izskaidrot, kādā ziņā Hela ieskatiem mākslas jautājumos vai viņa mātesbrāļa sarakstīto lugu sociālajai tendencei varētu būt sakars ar žagaru ciršanu ugunskuram, taču tie tika iepīti ķīviņos tikpat bieži kā, piemēram, Čārlza politiskie aizspriedumi. Un vienīgi Mersedesai bija skaidrs, kāda Čārlza māsas pļāpīgajai mēlei var būt saistība ar ugunskura iekuršanu Jukonas krastā, taču par šo tematu viņa spēja izteikties gari un plaši, piedevām neaizmirsdama pieminēt arī citu Čārlza radagabalu netīkamās rakstura īpašības. Bet pa to laiku ugunskurs palika neiekurts, telts tikai pa pusei uzslieta un suņi nebaroti.

Mersedesai bija vēl savas īpašas — tīri sievišķīgas dabas sūdzības. Viņa bija glīta un izlutināta, visu mūžu radināta pie bruņnieciskas aplidošanas. Taču šobrīd vīra un brāļa izturēšanās pret viņu bija tālu no bruņniecis- kuma. Mersedesa bija pieradusi būt bezpalīdzīga. Čārlzs ar Helu protestēja. Taču Mersedesa padarīja abu dzīvi neciešamu, tiklīdz kaut mazlietiņ tika apšaubīts tas, ko viņa uzskatīja par sava dzimuma galveno priekšrocību. Suņus viņa vairs nežēloja itin nemaz un, juzdamās vārga un nogurusi, katrā ziņā gribēja sēdēt nartās. Glīta un maiga jau viņa bija, tomēr svēra simt divdesmit mār­ciņu — šis pēdējais salmiņš uz novārgušo, izbadējušos suņu vilktā vezuma bija krietni prāvs. Mersedesa mēdza vizināties augām dienām, līdz kamēr suņi pakrita aizjūgā un nartas apstājās. Čārlzs ar Helu centās viņu pierunāt, izlūdzās gan ar labu, gan ar ļaunu, lai taču kāpj nost no nartām un stājas uz slēpēm, bet viņa tikai šņukstēja un žēlojās pret debesīm, bezgalīgā vārdu birumā uzskai­tīdama tām visu, kas viņai nodarīts pāri.

Vienreiz abi vīrieši ar varu norāva Mersedesu no nar­tām. Otrreiz viņi to vairs nemēģināja. Mersedesa sāka klibot kā gražīgs bērns un pēdīgi apsēdās sniegā tieši uz takas. Vīrieši aizbrauca tālāk, bet viņa pat nedomāja kustēties. Nobraukuši jūdzes trīs, tie bija spiesti izkraut vezumu, griezties atpakaļ un ar varītēm atkal iecelt viņu nartās.

Aiz pašu posta dienu pārmērības viņi kļuva nejūtīgi pret savu jūga vilcēju ciešanām. Hels uzskatīja, ka ne­pieciešama norūdīšanās, taču šo teoriju arvien centās piemērot citiem. Viņš vispirms izmēģinājās sprediķot par to māsai un svainim, bet, cietis neveiksmi, ar rungu lūkoja iedauzīt to suņiem. Pie Piecu Pirkstu krācēm suņu barība izbeidzās pavisam, un kāda veca, bezzobaina skvo piedāvājas iemainīt dažas mārciņas sasalušas zirgādas pret Kolta revolveri, kas lielā medību dunča sabiedrībā dižojās Helam pie gūžas. Sī āda gan bija tikai nožēlo­jams barības aizstājējs, jo pirms pusgada bija nodīrāta kāda lopu dzinēja badā nosprāgušajam zirgam. Sasalusi tā vairāk atgādināja skārda loksni, un, ja ari sunim iz­devās iemurdzīt kādu strēmeli vēderā, tad atkususi tā pārvērtās par plānu, nesagremojami ādainu cīpsliņu ņu­dzekli un īsu spalviņu jūkli, kas tikai kairināja kuņģi, bet nedeva sāta.