Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Dažreiz, tā guļot un domīgi blenžot ugunī, viņam sāka likties, ka tās ir kāda cita gunskura liesmas, ka viņš sa­ritinājies guļ pie šī cita gunskura un redz kādu citu cil­vēku, kas nemaz nelīdzinās metisam — pavāram viņa priekšā, šim otram cilvēkam ir īsākas kājas un garākas rokas, kuru muskuļi šķiet stiegraini un mezglaini, nevis gludi un apaļīgi. Mati tam ir gari un savēlušies, bet piere slīpi tiecas atpakaļ no acīm līdz matu saknēm. Šis cilvēks izrunā dīvainas skaņas un šķiet ļoti baidāmies no tumsas, jo nepārtraukti blenž tajā, žņaudzīdams rokā, kas šūpojas starp celi un pēdu, nūju ar galā piesietu ak­meni. Viņš ir gandrīz kails, tikai sadriskāta, uguns apsvi­lināta zvērāda karājas viņam pār plecu, toties uz ķer­meņa aug daudz matu. Dažviet — uz krūtīm, pleciem, roku delmu ārpusē un plaukstu virspusē — tie biezi sa­vēlušies tikpat kā zvērāda. Viņš nestāv gluži taisni, bet gurnos sveras mazliet uz priekšu, un kājas cejgalos ir saliektas. Visā ķermenī jaušams neparasts spriegums vai atsperīgums, gluži kā kaķim, un modra piesardzība kā būtnei, kam jādzīvo mūžīgās bailēs no kaut kā redzama vai neredzama.

Citreiz šis matiem noaugušais vīrs savilcies tup pie

ugunskura, galvu iespiedis starp ceļiem, un snauž. Tādās reizēs viņa elkoņi balstās uz ceļgaliem, bet rokas sa­ņemtas virs galvas, it kā sargājoties no lietus, kam jāno- tek pa spalvainajiem delmiem. Bet aiz šī ugunskura ap­kārtējā tumsībā Baks redz kvēlojam daudzas oglītes, ik pa divām, arvien ik pa divām, un zina, ka tās ir milzīgu plēsoņu acis. Tumsā viņš dzird to šņākuļošanu un zaru brīkšķus, smagajiem ķermeņiem spraucoties caur krū­miem. Kamēr Baks te, Jukonas krastā, tā sapņoja, laiski vērdamies ugunī, šīs no citas pasaules nākušās balsis un nopūtas lika sabozties viņa spalvai uz pleciem un skausta, un viņš klusi, apspiesti iesmilkstējās vai_ dobji ieņurdē­jās, bet metiss pavārs viņam uzkliedza: «Ei, Bak, mosties augšā!» Tad šī otrā pasaule izzuda, un viņa acu priekšā atkal iznira īstenība; Baks piecēlās, nožāvājās un izstai­pījās, it kā tiešām būtu bijis aizmidzis.

Šis brauciens ar pasta kravu nartās bija ļoti grūts, un smagais darbs suņus nomocīja. Pēdīgi nonākuši Dau­sonā, tie bija galīgi novājējuši un izkritušies miesās, un tiem būtu vajadzējis dienas desmit vai vismaz nedēļu at­pūsties. Taču jau pēc divām dienām viņi pie Kazarmām nobrauca lejā pa Jukonas krasta krauju, vilkdami nartas ar vēstuļu saiņiem ārpasaulei. Suņi bija noguruši, dzinēji īgni, un, kā par spīti, piedevām vēl katru dienu sniga. Tas nozīmēja irdenu taku, aplipušas slieces un suņiem smagu vilkšanu. Taču, par laimi, dzinēji bija goda vīri' un rūpējās par dzīvniekiem, cik labi vien spēja.

Katru vakaru suņus apkopa pašus pirmos. Tos paba­roja, pirms vēl dzinēji paši bija paēduši, un neviens dzi­nējs neielīda guļammaisā, iepriekš nepārbaudījis savu suņu ķepas. Tomēr spēki tiem gāja mazumā. Kopš zie­mas sākuma tie jau bija nostaigājuši tūkstoš astoņsimt jūdžu, pie tam visu grūto ceļu vilkdami piekrautas nartas; un tūkstoš astoņsimt jūdžu var gan ietekmēt veselību pat visspēcīgākajiem suņiem. Baks gan vēl turējās, spieda strādāt arī citus sava pajūga suņus un gādāja par dis­ciplīnu, taču arī viņš bija ļoti noguris. Billijs katru nakti pa miegam kauca un smilkstēja. Džo bija tik nikns un ērcīgs kā vēl nekad, un Solleksam vairs nedrīkstēja tuvo­ties ne no aklās, ne no redzīgās acs puses.

Taču vairāk par visiem cieta Deivs. Ar viņu bija no­ticis kaut kas nelāgs. Viņš kļuva arvien īgnāks un ner­vozāks un vakaros apmetnē tūdaļ ielīda izkasītajā migā,

kur tad dzinējs nāca viņu barot. Tikko atbrīvojies no streņģēm un nolicies gar zemi, Deivs vairs kājās necēlās līdz pat rītam, kad atkal vajadzēja stāties aizjūgā. Dažu labu reizi, kad nartas, pēkšņi apturētas, stingri sarāva iejūga siksnas vai arī vajadzēja ar rāvienu izkustināt iesalušo vezumu, Deivs iekaucās aiz sāpēm. Dzinējs viņu vairākkārt pamatīgi aplūkoja, taču nekādu redzamu vainu atklāt nevarēja. Arī visi pārējie dzinēji ieinteresējās par šo gadījumu. Viņi to pārrunāja gan maltītes laikā, gan smēķēdami pēdējo pīpi pirms gulētiešanas, un kādu va­karu visi sarīkoja veselu konsultāciju. Deivu no migas atstiepa pie ugunskura un tikām spaidīja un bakstīja ar pirkstiem, līdz suns kauca vienā laidā. Kaut kas suņa iek­šās nebija tā, kā vajag, bet vīri nevarēja sataustīt ne­vienu lauztu kaulu un tā arī neko nenoskaidroja.

Kad viņi sasniedza Kasjāra sēkli, Deivs jau bija tik­tāl novārdzis, ka, aizjūgā iedams, klupa vienā laidā. Skotu metiss deva pavēli pieturēt un izjūdza suni, viņa vietā pie pašām nartām iejūgdams Solleksu. Viņš bija nodomājis Jaut Deivam atpūsties un tecēt brīvi nartām nopakaļ. Slimais Deivs, redzēdams, ka viņu grib atbrīvot no iejūga, jutās dziļi aizvainots un visu laiku, kamēr atsprādzēja siksnas, ņurdēja un ņerkstēja, bet, ieraudzī­jis Solleksu ievedām savā vietā, kurā tik ilgi bija godīgi kalpojis, suns sāka gaudīgi smilkstēt. Jo viņam piemita sniega takas un pajūga suņa lepnums, pat būdams uz nāvi slims, viņš nevarēja paciest, ka cits suns darītu viņa darbu.

Kad nartas sāka kustēties, Deivs klupdams krizdams steberēja pa mīksto sniegu blakus iemītajai takai, cenzda­mies ar zobiem aizsniegt Solleksu vai triekties tam sānos, lai nogāztu to irdenajā sniegā otrpus takas, mēģināja pats ielēkt starp streņģēm, lai iesprauktos starp Solleksu un nartām, un visu laiku rēja un kauca aiz sāpēm un žēlabām. Metiss raudzīja viņu patriekt nost ar pātagu, taču suns neņēma vērā svilinošos cirtienus, un dzinējs aiz līdzjūtības nedrīkstēja sist stiprāk. Deivs neparko negri­bēja mierīgi tecēt pa taku aiz nartām, kur iešana būtu vieglāka, bet visu laiku, stigdams kupenās, klumburoja gar takas malu, līdz spēki galīgi izsīka. Tad viņš no­krita un palika guļam, sēri gaudodams, kamēr visa garā nartu virtene, sniega mākuļus putinādama, aizbrauca ga­rām.

Sasprindzinot pēdējās spēka atliekas, Deivam tomēr izdevās piecelties, viņš streipuļoja nopakaļ, līdz kamēr nartu virtene vēlreiz apstājās, un tad aizklumzāja gar pā­rējām nartām līdz savējām, kur nostājās cieši blakus Solleksam. Viņa dzinējs brīdi pakavējās, lai iededzinātu savu pīpi pie aizmugures nartu dzinēja smēķa. Tad viņš atgriezās un paskubināja suņus. Tie rāvās uz priekšu un bez kādas piepūles paskrēja pāris soļu pa taku, tad ap­jukuši atskatījās un izbrīnā apstājās. Arī dzinējs nobrī­nījās vien: nartas nebija izkustējušās no vietas. Viņš pa­sauca biedrus, lai parādītu tiem, kas noticis. Deivs bija pārkodis abas Solleksa streņģes un nu stāvēja tieši nartu priekšgalā savā īstajā vietā.

Suņa acis lūgtin lūdzās, lai ļauj viņam tur palikt. Dzi­nējs bija galīgā neziņā. Biedri pārrunāja, ka suns varot gan nobeigties aiz bēdām, kad viņam neļauj darīt ierasto darbu, kaut tas viņu nodzinis līdz nāvei, un atcerējās dažādus piedzīvotus gadījumus, kad darbam pārāk vecie vai ievainotie suņi nomiruši tāpēc, ka padzīti no pajūga. Viņi nosprieda, ka žēlsirdīgāk būšot atstāt Deivu pajūgā, jo gals tam klāt tik un tā, tad jau labāk lai nomirstot streņģēs — ar vieglu sirdi un apmierināts. Tālab suni at­kal iejūdza — un viņš lepni vilka nartas tāpat kā agrāk, kaut gan bieži neviļus iekaucās aiz iekšējām sāpēm. Vai­rākkārt Deivs pakrita un siksnās tika vilkts pa zemi, un reiz nartas viņam uzdrāzās virsū, tā ka suns pēc tam kliboja ar abām pakaļkājām.