Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Fransuā apsēdās sniegā un pakasīja pakausi. Pero pa­skatījās pulkstenī un nolamājās. Laiks steidzās, un viņiem jau kādu stundu vajadzēja būt ceļā. Fransuā atkal kasīja pakausi. Nogrozījis galvu, viņš ar stulbu sejas izteiksmi paskatījās kurjerā, bet tas paraustīja plecus par zīmi, ka atzīst abus par sakautiem. Tad Fransuā aizgāja pie vie­tas, kur stāvēja iejūgtais Sollekss, un sauca Baku. Baks pasmējās, kā suņi mēdz smieties, taču turējās pa ga­balu. Fransuā atsprādzēja Solleksa iejūga siksnas un aizveda viņu atpakaļ vecajā vietā. Nu pajūga suņi stā­vēja nepārtrauktā virtenē nartu priekšā, gatavi brauk­šanai. Bakam vairs cita vieta neatlika kā vien priekšgalā. Fransuā sauca vēlreiz, bet Baks vēlreiz pasmējās un klāt nenāca.

— Met nost rungu, — Pero aizrādīja.

Fransuā paklausīja, un Baks tūdaļ, uzvaroši smieda­mies, pierikšoja klāt un nostājās pajūga priekšgalā. Sik­snas tika sasprādzētas, iesalušās nartas izkustinātas no vietas, abi vīri uz slēpēm skrēja tām pakaļ, un viņi iz­brauca uz upes trases.

Kaut gan suņu dzinējs bija augstu novērtējis Baku, aizrādīdams, ka viņā sēž divi velni, diena vēl nebija pusē, kad viņam jau nācās atzīt šo vērtējumu par nepilnīgu. Ar vienu rāvienu Baks bija iejuties vadoņa pienākumos; kur vien vajadzēja spriest taisnu tiesu, aši izšķirties un aši rīkoties, Baks parādīja sevi pat pārāku par Spiču, ku­ram līdzīgu pajūga vadoņa amatā Fransuā vēl nebija re- dzejis.

It īpaši izcilas bija Baka spējas ieviest likumību un piespiest savus biedrus tai pakļauties. Deivs un Sollekss neko neiebilda pret vadības maiņu. Tā nebija viņu darī­šana. Viņu darīšana bija sparīgi gulties siksnās un vilkt nartas. Kamēr neviens tos netraucēja darbā, tie laida gar ausīm visu notiekošo. Viņu dēļ par vadoni varēja iejūgt kaut vai labsirdīgo Billiju, ja tikai tas gādātu par kār­tību. Taču pārējie pajūga suņi, pa pēdējām Spica valdī­šanas dienām galīgi izlaidušies, bija ļoti pārsteigti par Baka dedzību kārtības ieviešanā.

Paiks, kas iejūgā gāja aiz Baka un nekad nemēģināja krūšu siksnu savilkt stingrāk, nekā tieši nepieciešams, vairākkārt tika aši un pamatīgi iekaustīts par slinkošanu, un pirmā diena vēl nebija vakarā, kad viņš jau vilka tik sparīgi kā vēl nekad savā mūžā. Pirmo vakaru nometnē kašķīgais Džo dabūja pamatīgu brāzienu — Špicam tas nekad nebija izdevies. Baks viņu vienkārši notrieca zemē ar sava smaguma pārsvaru un tad pluinīja tikām, kamēr suns pārstāja kosties pretī un smilkstēdams lūdza žēlas­tību.

Visa pajūga kopējais noskaņojums tūdaļ sāka uzlabo­ties. Drīz pajūgs atguva agrāko laiku saskaņotību, un suņu vērze atkal drāzās uz priekšu, it kā aizjūgā skrietu viens vienīgs suns. Pie Slīdošajām krācēm iegādājās un pievienoja pajūgam divas Kanādas laikas — Tīku un Kūnu, un Baks jaunos suņus izdresēja tik ātri, ka Fran­suā muti vien paplēta.

— Nudien nav otra tāda suņa kā Baks! — viņš izsau­cās. — Nav gan! Dievs sodi, viņš ir tūkstoš dolāru vērts! Vai ne? Ko tu saki, Pero?

Un Pero palocīja galvu. Tobrīd viņš jau bija pārspējis citus braucējus un ik dienas vēl uzlaboja savus rādītā­jus. Ceļš bija lielisks — labi iebraukts un ciets, nebija arī svaigi sniguša sniega, ar kuru tik grūti cīnīties. Auk­stums pieturējās ne pārāk liels. Temperatūra, kā noslīdē­jusi piecdesmit grādu zem nulles, tā arī turējās visu ce­ļojuma laiku. Abi vīri pārmaiņus gan brauca nartās, gan kāpa uz slēpēm un suņus spieda auļot, cik jaudas, apstā­joties atpūsties tikai uz mazu brītiņu.

Trīsdesmitjūdžu upi visgarām klāja ledus, un augšup pa upi viņi vienā dienā nogāja ceļa gabalu, kuram šurp- ceļā bija vajadzīgas desmit dienas. Vienā pārgājienā viņi veica sešdesmit jūdžu garu gabalu no Lebārža ezera pie­krastes līdz Baltā Zirga krācēm. Pāri Māršām, Tagišam un Benetam (septiņdesmit jūdžu pa ezeriem) tie pārdrā- zās tik ātri, ka vīram, kura kārta bija skriet ar slēpēm, vajadzēja turēties aiz virves, kam gals bija piesiets pie nartām. Un otrās nedēļas pēdējā vakarā viņi pārgāja pār Balto pāreju un sāka laisties lejup pa nogāzi uz jūras pusi, kur viņiem pie kājām mirgoja Skagvejas un trans- portkuģu ugunis.

Tas bija rekorda brauciens. Divu nedēļu laikā viņi ik dienas caurmērā bija nobraukuši četrdesmit jūdžu. Trīs dienas Pero un Fransuā, krūtis izgāzuši, pastaigājās pa Skagvejas galveno ielu, un no visām pusēm birtin bira uzaicinājumi nākt iemest pa malciņam, bet aizjūgu pa to laiku nepārtraukti lenca apbrīnotāju bars — gan izcilu suņu cienītāji, gan braucamo suņu pircēji. Pēc tam kādi trīs četri rietumu bandīti mēģināja aplaupīt pilsētiņu, taču par saviem pūliņiem tika saurbināti ar lodēm vienos cau­rumos, gluži kā piparnīcas, un publikas interese pievēr­sās jauniem elkiem. Tad kurjers saņēma oficiālu norīko­jumu. Fransuā piesauca Baku sev klāt, apkampa abām rokām un noraudājās. Tā bija Baka pēdējā tikšanās ar Fransuā un Pero. Tāpat kā citi cilvēki, arī šie pazuda no Baka dzīves uz visiem laikiem.

Baku un viņa aizjūga biedrus nodeva kādam skotu metisam, un kopā ar duci citu suņu pajūgu viņi atkal pa to pašu grūtību pilno trasi devās uz Dausonu. Šoreiz tā bija nevis viegla skriešanās vai dzīšanās pēc rekorda ātrumiem, bet gan smags diendienas darbs, velkot smagi piekrautus vezumus, jo šis bija pasta transports, kas veda vēstules no visām pasaules malām tiem cilvēkiem, kuri meklēja zeltu Ziemeļpola paēnā.

Bakam tas nepatika, bet viņš strādāja uzcītīgi, lepoda­mies ar savu darbu tāpat kā Deivs un Sollekss, un pie- raudzīja, lai arī citi suņi, vai nu tie izjuta lepnumu vai ne, darītu visu, kas to spēkos. Tā bija vienmuļa dzīve, kas ritēja tikpat regulāri kā iedarbināta mašīna. Viena diena līdzinājās otrai. Ik ritu noteiktā stundā parādījās pavāri, tika iekurti ugunskuri un paēstas brokastis. Tad daži vīri jauca nost apmetni, citi jūdza suņus, un ceļā viņi devās kādu stundu pirms tam, kad tumsa sāk bālēt, vēstot rīt­ausmas tuvošanos. Vakarā atkal ierīkoja apmetni. Citi cēla teltis, citi cirta malku un priežu zarus guļvietām, vel citi nesa ūdeni vai ledus gabalus pavāriem. Pēc tam pa­baroja suņus. Tiem šis bija dienas vispatīkamākais brīdis, kaut gan nebija slikti arī pēc tam, kad zivs apēsta, kādu stundiņu paklaiņot dīkā starp citiem suņiem, kuru te bija vairāk nekā simts. To vidū atradās ari zvērīgi cīk­stoņi, taču trīs cīniņi ar pašiem negantākajiem nodibināja Baka autoritāti, tā ka turpmāk viņam vajadzēja tikai sa­bozties un atņirgt zobus, lai visi dotu viņam ceļu.

Taču laikam gan vairāk par visu Bakam patika gulēt pie ugunskura — pakaļķepas pievilcis sev apakšā, priekš- ķepas pastiepis, galvu pacēlis, viņš, acis blisinādams, sapņaini vērās liesmās. Dažbrīd viņš domāja par tiesneša Millera lielo māju saules apmirdzētajā Santaklaras ielejā, par cementa peldbaseinu, par meksikāņu bezspalvas ku­cīti Isabelu un japāņu mopšeli Tūtsu, taču daudz biežāk viņš atcerējās vīru sarkanajā svīterī, Kārlijas bojā eju, lielo cīņu ar špicu, kā ari visādus gardumus, ko kādreiz ēdis vai labprāt vēlētos nobaudīt. Viņš neilgojās pēc mājām. Saulainā zeme tam šķita tāla un neskaidra, un šīm atmiņām nebija nekādas varas. Daudz dzīvīgākas bija no senčiem pārmantotās atmiņas, kuru ietekmē vi­ņam šķita tuvs un pazīstams daudz kas tāds, ko viņš nekad nebija skatījis; agrāk notrulušie instinkti (tie taču arī ir tikai viņa senču atmiņas, kas vēlāk kļuvušas par ieradumu) tagad sarosījās un atdzīvojās.