Džeks Londons - SENČU ASIŅU balss

Taču Deivs izturēja tik ilgi, līdz sasniedza apmetnes vietu, un tur dzinējs viņam sačubināja migu pie uguns­kura. No rīta suns jau vairs nebija vilcējs. Jūgšanas laikā viņš mēģināja aizrāptics līdz dzinējam. Izmisīgā piepūlē viņš uztrausās kājās, taču sagrīļojās un nokrita. Tad Deivs uz vēdera lēnām rausās turp, kur viņa biedrus jūdza streņģēs. Pastiepis priekškājas, viņš ar rāvienu pie­vilka ķermeni par kādu collu uz priekšu, tad atkal pa­stiepa priekšķepas un atkal pavilkās pāris collu tālāk. Tad spēki Deivu galīgi pameta — un pajūga biedri viņu pēdējo reizi redzēja elsājošu guļam sniegā un žēli ska­tāmies tiem pakaļ. Viņa gaudpilnās vaimanas tie vēl dzirdēja tikām, kamēr nozuda skatienam aiz piekrastes koku skupsnas.

Tur nartu karavānu apturēja. Skotu metiss lēnām aiz­gāja pa pēdām atpakaļ līdz apmetnes vietai. Pārējie vīri pārtrauca sarunas un palika klusu. Norībēja revolvera šāviens. Dzinējs steigšus nāca atpakaļ. Pātagas noplīk­šķēja, zvārgulīši jautri iedžinkstējās, un nartu virkne, sniega putekļus sijādama, aizbrauca pa taku. Taču Baks zināja — un visi suņi zināja —, kas bija noticis tur aiz piekrastes koku skupsnas.

Trīsdesmit dienas pēc izbraukšanas no Dausonas Sāļo Odeņu pasta transports ar Baka vadīto pajūgu priekšgalā sasniedza Skagveju. Suņi bija pārmocīti, novārguši un slimi. Baka svars no simt četrdesmit mārciņām bija sa­rucis uz simt piecpadsmit. Pārējie pajūga suņi, kaut gan netik smagi, salīdzinājumā bija zaudējuši vēl vairāk svara nekā Baks. Simulants Paiks, kas savos spēka lai­kos bieži vien ar panākumiem bija izlicies, ka tam sa­vainota kāja, tagad kliboja no tiesas. Kliboja arī Sol­lekss, bet Dabs bija izmežģījis plecu.

Ķepas visiem suņiem bija noberztas jēlas. Kājas vairs nebija ne atsperīgas, ne lokanas. Tās stīvi un smagi k rita pret zemi, tā ka suņu ķermeņi ikreiz sakratījās, tāpēc suņi pārgājienā nogura divtik ātri. īstenībā tiem cits ne­kas nekaitēja, tikai visi bija nāvīgi paguruši. Tas nebija nogurums pēc pārmērīga, bet īsa pūliņa — no tāda var atpūsties dažās stundās; tas bija nāvīgs pārgurums, kas sakrājies no lēna, nemitīga spēku pārtēriņa mēnešiem ilgā grūtā darbā. Suņiem vairs nebija nekādu spēka re­zervju, nekādu iespēju tās atjaunot. Spēki bija izsīkuši galīgi un pavisam, līdz pēdējai kripatiņai. Ikviens mus­kulis, ik šķiedriņa, ik audu šūna bija noguruši, nāvīgi noguruši. Un bija jau arī iemesls. Nepilnos piecos mē­nešos suņi bija nogājuši divi tūkstoši piecsimt jūdžu, pie tam pēdējo tūkstoš astoņsimt jūdžu ceļā tikai piecas die­nas atpūtušies. Kad pajūgs sasniedza Skagveju, bija acīm redzams, ka suņi bezmaz gāžas no kājām. Tie tikko jau­dāja sastiept streņģes un slīpumos ar pūlēm izvairījās, lai nartas tiem neuzskrietu virsū.

— Pateciet nu vēl, mani nabaga klibkājīši, — dzinējs tos mudināja, kad suņi grīļodamies vilkās pa Skagvejas galveno ielu. — Tas nu ir pēdējais gājiens. Tad mēs varēsim ilgi atpūsties. Jā, jā, no tiesas. Putīsimies ilgi un dikti.

Braucēji tik tiešām bija pārliecināti, ka te nu bus ilgāka pakavēšanās. Arī paši viņi bija cejojuši tūkstoš divsimt jūdžu ar divu dienu atpūtu un pēc tiesas un taisnības godīgi nopelnījuši pavaJas brīdi. Taču Klon- daikā bija saskrējuši tik daudz vīriešu — un tiem bija tik daudz draudzenīšu, sievu un bērneļu, kas nebija šurp atskrējuši, ka pārblīvēto pasta maisu blāķi sasniedza vai Alpu kalnu augstumu. Bija sakrājies arī lērums valdības norīkojumu. Ceļam vairs nederīgo suņu vietā bija sagā­dāta tikko iepirktu Hudzona līča suņu partija. No nederī­gajiem kaut kā vajadzēja tikt vaļā, un, tā kā dolāri ir vērtīgāki par suņiem, tad suņus nolēma pārdot.

Pagāja trīs dienas, bet šajā laikā Baks ar pajūga biedriem tikai spēja atģist, cik tie īstenībā gurdi un vārgi. Tad, ceturtās dienas rītā, uzradās divi amerikāņi no Savienotajām Valstīm un tikpat kā par sviestmaizi nopirka suņus līdz ar iejūgu un visu pārējo. Sie cilvēki uzrunāja viens otru par Helu un Čārlzu. Čārlzs bija vīrs vidējos gados, ar pelēcīgi bālu seju, tuvredzīgām, asaro­jošām acīm un braši saskrullētām ūsām, kas nomaskēja gļēvi atkārušās lūpas. Helu, gadus deviņpadsmit vai div­desmit vecu jaunekli, cieši apjoza ar patronām līdz plī­šanai piestūkāta josta, pie kuras kuļājās milzīgs Kolta revolveris un medību duncis. Šī josta bija viņa personas visizcilākā sastāvdaļa. Tā apliecināja, ka tās īpašnieks ir pienapuika — galīgs un neiedomājami zaļš piena­puika. Bija skaidrs kā uz delnas, ka šiem abiem cilvē­kiem te nepavisam nav vietas, bet, kāpēc šādi tipi riskē doties uz Ziemeļiem, tas ir un paliek cilvēka prātam ne­izdibināms noslēpums.

Baks noklausījās kaulēšanos, noskatījās, ka nauda pār­iet no šā vīra rokas valdības aģenta rokā, un saprata, ka skotu metiss un pasta transporta suņu dzinējs ir aiz­gājuši no viņu dzīves gluži tāpat kā Pero un Fransuā, un visi citi pirms tam. Līdz ar pārējiem suņiem aizvests uz jaunā īpašnieka apmetnes vietu, Baks visapkārt ierau­dzīja nevīžību un nolaidību: telts pusnojaukta, trauki ne­mazgāti, visādas mantas vāļājās, kur pagadās. Bez tam viņš tur ieraudzīja sievieti. Vīrieši viņu sauca par Mer­sedesu. Tā bija Čārlza sieva un Hela māsa, - tātad īsts ģimenes izbraukums.

Baks ar bažām vēroja, kā viņi nojauc telti un pie­krauj nartas. Viņi varen rosījās un pūlējās, bet lielas jēgas no tā nebija. Telti savīkstīja nejēdzīgā murskulī — trīsreiz lielākā, nekā jābūt salocītai teltij. Alvas bļodiņas iesaiņoja nemazgātas. Mersedesa visu laiku maisījās vī­riešiem pa kājām un nepārtraukti tarkšķēja gan nopa­ļādama, gan pamācīdama. Kad vīri drēbju maisu gribēja novietot nartu priekšgalā, viņa aizrādīja, ka tam jābūt pakaļgalā, bet, kad tas bija iekārtots pakaļgalā un ap­krauts ar vairākām citām paunām, viņa pamanīja kādus piemirstus drēbju gabalus, kas ievietojami tieši tanī maisā un nekur citur, tā ka nartas atkal vajadzēja pār­kravāt.

No kaimiņu telts izlīda trīs vīri un sāka vērot šo kņadu smīnēdami un samirkšķinādamies.

— Jums gan ir vesela grēda mantības, — viens no tiem ieminējās. — Nav mana darīšana jūs mācīt, bet es, būdams jūsu vietā, telti līdzi nestaipītu.

— Kaut kas nedzirdēts! — Mersedesa izsaucās, koķe- tīgās šausmās paceldama rokas. — Kā es varētu iztikt bez telts?

— Pavasaris ir klāt, un sala vairs nebūs, — virs at­teica.

Mersedesa noraidoši papurināja galvu, un Čārlzs ar Helu vēl sasvieda pēdējās pindeles mantu kalna vir­sotnē.

— Vai domājat, ka pavilks? — kāds no tiem trim ieminējās.

— Kāpēc ne? — Čārlzs strupi atcirta.

— Labi jau, labi, — vaicātājs steidza mīkstināt iz­teikto. — Es tik tā nodomāju, es jau neko. Vezums šķiet tā kā maķenīt par augstu.

Čārlzs pagrieza tiem muguru un sāka savilkt saiņoja­mās siksnas, cik labi prazdams, taču nekas labs tur ne­sanāca.

— Pats par sevi saprotams, — otrais skatītājs aplieci­nāja, — ar šitādu būvējumu aizmugurē suņi var skriet cauru dienu.

— Protams, — Hels atteica ledaini laipnā tonī un, saņēmis nartu vadāmo kārti vienā rokā, ar otru pavici­nāja pātagu. — Maš! — viņš uzbrēca. — Uz priekšu!

Suņi strauji iegula krūšu siksnās, kādu brīdi sparīgi pūlējās, bet tad atlaidās. Nebija viņu spēkos pakustināt nartas.