Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Baks acumirklī saprata. Šis brīdis ir klāt. Cīņa uz dzī­vību un nāvi. Kad abi suņi rūkdami, ausis piemieguši, riņķoja viens ap otru, nogaidīdami īsto brīdi uzbruku­mam, Bakam šī aina likās sen pazīstama. Viņam šķita, ka atceras ko sen piedzīvotu — baltos mežus un zemi, mēnesnīcu, cīņas kaismi. Baltajā klusumā jautās rēgains miers. Gaisā nemanīja ne pūsmiņas, nekustējās itin ne­kas, nešūpojās neviens zariņš, tikai suņu sasalusi dvaša

gausi kāpa un ilgi turējās ledaini aukstajā gaisā. Ar sniegkurpju trusīti šie suņi, īstenībā vāji piejaucēti vilki, bija tikuši galā īsi un aši, un tagad tie nogaidīdami sa« tupās lokā. Ari suņi bija pavisam klusi, vienīgi acis tiem gailēja un elpa lēnām cēlās augšup. Bakam šī senlaiku aina nelikās nekas svešs vai nezināms. Šķita, tā tas ir bijis vienmēr, tā ir visu lietu parastā gaita.

Spics bija pieredzējis cīnītājs. Savā ceļā no Špicberge- nas pa Arktiku, cauri Kanādai un Tukšajai Zemei viņš bija cīnījies ar visādu sugu suņiem un tos visus pie- veicis. Viņa niknums bija zvērīgs, bet nekad tas nebija akls. Tvīkdams kārē saplosīt un iznīcināt, viņš ne mirkli neaizmirsa, ka arī ienaidnieks tvīkst kārē saplosīt un iz­nīcināt. Viņš nekad nelēca virsū pretiniekam, nebūdams sagatavojies, ka tas lēks pretī, nekad neuzbruka, iepriekš neparūpējies, lai uzbrukums izdotos.

Velti Baks centās iecirst zobus lielā, baltā suņa kaklā. Lai kur viņa ilkņi meklēja mīkstu miesu, visur tie atdū­rās pret Špica ilkņiem. Ilkņi klakšķēdami sitās kopā, suņu lūpas bija sakostas un asiņoja, taču Bakam nekādi neizdevās pārraut ienaidnieka aizsardzību. Tad viņš iekarsa un kā viesulis klupa Spicam virsū no visām pu­sēm. Atkal un atkal viņa zobi tiecās pēc sniegbaltās vil­nas segtās rīkles, kur dzīvība burbuļo tik tuvu virspusei, bet ikreiz un vienmēr Spics atkodās un atlēca. Tad Baks izmēģināja uzbrukumu, it kā lēktu pie rīkles, bet pēkšņi pacirta galvu atpakaļ un, sagriezies sāniski, grūda plecu pret Spica plecu, gribēdams viņu taranēt. Tomēr ikreiz Baka plecs tika pārkosts, bet Špics veikli palēcās sānis.

Špicam vēl nebija nevienas brūces, kamēr Baks asi­ņoja vairākās vietās un smagi elsoja. Cīniņš kļuva izmi­sīgs. Un visu laiku klusējošo vilku aplis gaidīja, lai šo cīniņu pabeigtu, vienalga, kurš pretinieks būs gar zemi. Kad Baks jau bija aizkusis, Špics sāka uzbrukumus, un Baks grīļojās vien, cenzdamies noturēties uz kājām. Reiz Baks krita, un aplī visi sešdesmit suņi pietrūkās kājās, taču Baks sasprindza spēkus vēl kritiena laikā un notu­rējās nenogāzies, bet skatītāji lokā atkal sagula, lai gai­dītu.

Taču Bakam piemita īpašība, kas ikvienu dzīvu būtni dara diženu, — iztēles spēja. Viņš gan cīnījās instin­ktīvi, bet prata cīnīties arī ar galvu. Viņš uzbruka, it kā atkārtodams iepriekšējo paņēmienu — taranēt ar plecu, bet pēdējā mirklī cieši pieplaka sniegā. Viņa zobi sa­kampa Špica kreiso priekškāju. Nokrakšķēja lūstošs kauls, un baltais suns stāvēja viņam pretī uz trim kājām. Baks vēl trīsreiz izmēģināja pretinieku nogāzt, tad atkārtoja veiksmīgo paņēmienu un pārkoda špicam labo priekš­kāju. Par spīti sāpēm un nevarībai, Špics cīnījās kā traks, cenzdamies noturēties uz kājām. Viņš redzēja aplī tupam klusējošos suņus ar kvēlošām acīm un izkārtām mēlēm, kamēr sudrabaini dvašas mākulīši lēnām cēlās augšup; suņi blīvējās arvien ciešāk un tuvāk, kā Špics pagājušajos laikos jau daudzkārt bija redzējis tos tuvoja­mies uzvarētajam pretiniekam. Taču šoreiz uzvarētais bija viņš pats.

Špicam vairs nebija nekādu izredžu. Baks bija nepie­lūdzams. Žēlsirdība ir jūtas, kas paredzētas maigāka kli­mata joslām. Viņš gatavojās izšķirīgajam triecienam. Loks bija saslēdzies tik cieši, ka Baks juta suņu elpu sev uz sāniem. Viņš tos ari redzēja gan pāri Špicam, gan abās pusēs — tie bija puspieplakuši lēcienam un neno­laida no viņa acis. Iestājās pauze. Ikviens dzīvnieks stā­vēja nekustīgi, gluži kā pārakmeņojies. Vienīgi špics trī­cēja un bozās, grīļodamies šurp un turp, un rēca tik ne­ganti, it kā gribētu atbaidīt nenovēršamo nāvi. Tad Baks lēca uz priekšu un tūdaļ atpakaļ, bet, izlēcis uz priekšu, viņš ar plecu pēdējo reizi bija spēcīgi pagrūdis pretinieka plecu. Tumšais suņu aplis saplūda vienā lielā plankumā uz mēness apmirdzētā sniega, un Špics pazuda skatie­nam. Baks stāvēja un noraudzījās — Baks, veiksmīgais uzvarētājs, virskundzību guvušais pirmatnējais zvērs, kas bija nonāvējis savu pretinieku un atzina šo rīcību par labu.

— Nu? Vai es neteicu? Taisnība bija, ka Bakā sēž divi velni.

Tie bija Fransuā vārdi nākamajā rītā, kad viņš atklāja, ka Špica trūkst, bet Baks saplēsts vienās brūcēs. Viņš pievilka suni pie ugunskura un liesmu atblāzmā apska­tīja tā ievainojumus.

— Spics ir cīnījies kā pats nelabais, — Pero piezīmēja, vērodams vaļējās brūces un saplosīto miesu.

— Un Baks ir cīnījies kā divi nelabie, — Fransuā at­cirta. — Bet nu mums būs labāk. Spica vairs nav, nebūs arī kautiņu, tas ir droši.

Kamēr Pero saiņoja apmetnes mantību un piekrāva nartas, dzinējs stājās pie suņu jūgšanas. Baks aizsoļoja pie vietas, ko, būdams pajūga vadonis, bija ieņēmis Spics, taču Fransuā, nelikdamies par viņu ne zinis, atveda Sol­leksu un novietoja šajā kārotajā pozīcijā. Pēc viņa uz­skatiem, no atlikušajiem suņiem Sollekss bija visvairāk piemērots vadoņa amatam. Baks pārskaities uzklupa Sol- leksam, aizdzina to un pats nostājās viņa vietā.

— Kas tad tas? — Fransuā izsaucās, sajūsmā uzsiz­dams sev pa gurniem. — Nu paskat tik to Baku! Nožmie- dzis Spiču, viņš grib ieņemt šā amatu.

Ej nost, nejēga! — viņš uzbrēca Bakam, bet tas pat nedomāja klausīt.

Tad Fransuā saķēra Baku aiz skausta un, neklausīda­mies suņa draudīgajos ņurdienos, atvilka to sānis, bet Solleksu atveda iepriekšējā vietā. Vecajam sunim tas ne­maz nepatika, un viņš klaji lika saprast, ka baidās no Baka. Fransuā tiepīgi palika pie sava, bet, tiklīdz viņš aizgriezās, Baks jau atkal aiztrieca Solleksu, kas atstāja šo vietu ļoti labprātīgi.

Fransuā noskaitās.

— Nu, dievs sodi, es tev gan parādīšu! — viņš izsau­cās un nāca atpakaļ ar smagu rungu rokā.

Baks atcerējās cilvēku sarkanajā svīterī un gausi at­kāpās, vairs arī nemēģinādams iejaukties, kad Solleksu vēlreiz aizveda priekšgalā. Taču viņš, sarūgtinājumā nīgri ņurdēdams, meta lokus tepat vien apkārt — tieši tādā atstatumā, kur rungas vēziens nesniedz, pie tam piesar­dzīgi vēroja rungu, lai spētu izvairīties, ja Fransuā ar to sviestu, jo par rungu lietošanas paņēmieniem viņš bija pamatīgi izmācīts.

Dzinējs turpināja jūgt suņus citu pēc cita un pasauca arī Baku, kad bija nonācis pie viņa vecās vietas pa­jūgā — priekšā Deivam. Baks pakāpās dažus soļus atpa­kaļ. Fransuā gāja tam klāt, bet Baks atkāpās vēl tālāk. Kādu bridi izmēģinājies, Fransuā nosvieda rungu, domā­dams, ka Baks baidās kūliena. Taču Baks bija pieteicis atklātu dumpi. Viņš nevis sargājās no rungas, bet gribēja

kļūt pajūga vadonis. Tās ir viņa tiesības. Viņš to ir no­pelnījis un ne ar ko mazāku nesamierināsies.

Pero nāca palīgā. Par abiem viņi tvarstīja Baku gan­drīz vai stundu. Viņi svieda tam ar rungām. Suns izvai­rījās. Abi vīri lādēja Baku, viņa māti un vecmāmiņu, tēvu un vectēvu, visus viņa pēcnākamos līdz vistālākajām pa­audzēm, katru spalviņu viņa kažokā un asins lāsīti viņa dzīslās, taču Baks lāstiem atbildēja ar rūcienu un turējās drošā attālumā. Viņš nemaz nemēģināja aizbēgt, bet klimta turpat vien pa apmetni, ar savu izturēšanos lik­dams skaidri saprast: kad viņa vēlēšanās būs apmieri­nāta, viņš nāks atpakaļ un būs rātns.