Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Kādu rītu Pellijā, kad suņus pašlaik jūdza aizjūgā, Dollija, kuras uzvedībā līdz šim nekas aizdomīgs nebija novērots, pēkšņi kļuva traka. Par savu stāvokli viņa pa­vēstīja ar garu, sirdi plosošu vilka kaucienu, no kā vi­siem suņiem šausmās spalva saslējās stāvus, un tad lēca tieši virsū Bakam. Viņš nekad nebija redzējis suni kļūstam traku, ne arī viņam bija kāds iemesls baidīties no tāda, tomēr viņš apjauta, ka te draud briesmas, un panikā metās bēgt. Baks drāzās taisni uz priekšu, bet Dollija, smagi elsodama un putas no mutes šļakstīdama, turējās no viņa lēciena attālumā; viņa nespēja Baku pa­nākt, jo tas bija šausmīgi pārbijies, ne arī Baks spēja aizmukt, jo Dollijas trakums bija pārāk negants. Baks izlauzās cauri saliņas biezajiem brikšņiem un nokļuva tās zemākajā galā, pārbrida ar ledus smalkni pildītu at­teku un izrāpās uz otras saliņas, pēc tam uz trešās, ap­metis līkumu, atgriezās pie upes galvenās teces un izmi­sumā metas auļot tai šķērsām pāri. Visu laiku, kaut arī atpakaļ neskatījās, Baks dzirdēja Dollijas rēcienus viena lēciena atstatumā. Noskrējis kādu ceturtdaļjūdzi, viņš iz­dzirda Fransuā saucienus un cirtās atpakaļ, — Dollija lē­ciena garumā aiz viņa, — elsdams, ar mokām vilkdams elpu, viņš metās pie Fransuā, cerēdams, ka vienīgi tas viņu vēl varētu izglābt. Suņu dzinējs turēja roka paceltu cirvi, un, tiklīdz Baks bija aizdrāzies garam, cirvis krak- šķēdams iebelza trakumsērgas apsēstajai Dollijai pa galvu.

Baks ar pūlēm vilkās uz nartu pusi pārmocījies, noku­sis, tik tikko elpu dvesdams. Sī nu bija īstā reize Spi- cam. Tas metās uz Baku un, saplosīdams miesu līdz kau­lam, divreiz iecirta zobus sānos ienaidniekam, kas nejau­dāja pretoties. Tad nosvilpa Fransuā pātaga — un Baks gandarīts varēja noskatīties, ka Spics saņem tik negantu kūlienu, kādu vēl nebija izbaudījis neviens no pajūga suņiem.

— īstais velns tas Spics! — Pero piezīmēja. — Kādu dienu viņš Baku nomiegs.

— Bakā sēž divi velni, — Fransuā attrauca. — Es Baku vēroju visu laiku un zinu to labi. Liec aiz auss: kādā jaukā dienā viņš tā pārskaitīsies, ka sagrauzīs tavu Špicu smalkos gabaliņos un izspļaudīs pa sniegu. Tas ir droši. Es zinu labāk.

Kopš tā laika abu suņu starpā valdīja karastāvoklis. Spics, būdams pajūga vadonis un pieredzējis vilcējsuns, nojauta, ka šis dīvainais Dienvidzemes suns apdraud viņa virskundzību. Bet Baks viņam tiešām šķita dīvains, jo no daudzajiem Dienvidzemes suņiem, ko viņš kādreiz sa­ticis, neviens nebija pratis tā piemēroties dzīvei apmet­nēs un darbam uz takas. Tie visi bija pārāk izlutuši, tie cits pēc cita apmira aiz pārmocīšanās, aiz sala un aiz bada. Baks bija izņēmums. Viņš vienīgais spēja to visu pārciest un pat veiksmīgi iedzīvojās apstākļos, neatpa- likdams no eskimosu laikām ne izturībā, ne mežonībā, ne viltībā. Jo Baks bija valdītkārs suns, un par bīstamu pretinieku viņu darīja apstāklis, ka cilvēks sarkanajā svī­terī ar savu rungu bija izdauzījis no viņa agrāko aklo pārdrošību un neapdomīgo karstasinību, kas būtu tikai traucējums viņa dziņā pēc virskundzības. Viņš bija ne­iedomājami viltīgs un prata nogaidīt īsto brīdi ar pacie­tību, kādu pazīst vienīgi meža zvēri.

Sadursmei, kurā izšķirtos virskundzības jautājums, ne­novēršami bija jānotiek. Baks alktin alka pēc tās. Viņš alka tāpēc, ka tāds bija viņa raksturs, un tāpēc, ka viņu bija pārņēmis tas vārdā nenosaucamais, neizprotamais sniega takas lepnums, kas suņiem liek turēties uz grūta ceļa līdz pēdējam elpas vilcienam, kas liek tiem ar prie­cīgu prātu nomirt iejūgā un salauž tiem sirdi, ja tos pa­dzen no pajūga. Šis lepnums piemita Deivarn, kas bija stūres suns, un Solleksarn, kas arvien vilka, cik tikai jau­dāja. Šis lepnums darīja suņus mundrus, tiklīdz sāka nojaukt apmetni, un pārvērta ķildīgos, īgnos dzīvniekus par centīgiem, dedzīgiem, godkāriem radījumiem; šis lep- nums tiem lika augu dienu traukties pa taku un atslāba tikai vakaros, kad tika ierīkota apmetne, un tad suņus mocīja drūms nemiers un neapmierinātība. Šis lepnums urdīja špicu pārmācīt vilcējsuņus, kas rīkojās aplam, cen­tās izvairīties no siksnu vilkšanas vai rītos, kad tuvojās iejūgšanas brīdis, lavīties projām, šis lepnums ari lika viņam baidīties, ka tikai Baks nek|ūtu par pajūga va­doni. Lūk, šāds lepnums bija pārņēmis Baku.

Viņš gluži atklāti centās izvirzīties vadoņa vietā. Viņš mēdza spraukties starp Špicu un sliņķi, ko tas centās pārmācīt. To viņš darīja tīšuprāt. Kādu nakti bija sa­snidzis dziļš sniegs, un no rīta Paiks, kas arvien mēdza izlikties slims, neieradās pie nartām. Viņš bija droši pa­slēpies savā migā zem pēdu biezās sniega kārtas. Fran­suā viņu velti izsaukājās un izmeklējās, špics ārdījās aiz dusmām. Kā traks viņš skraidelēja pa apmetni, ošņādams un kašņādams ikvienu aizdomīgu vietiņu, un rēca tik nikni, ka Paiks, to padzirdis, drebēja savā slēptuvē.

Taču, kad vaininieks pēdīgi bija izvilkts no kupenas un Spics metās to pārmācīt, Baks tikpat nikni drāzās tiem starpā. Lēciens bija tik negaidīts un gudri izplānots, ka Spics atsprāga atpakaļ un nogāzās no kājām. Gļēvi trī­cošais Paiks sadūšojās, ieraudzījis šo atklāto dumpoša- nos, un lēca virsū savam pieveiktajam vadonim. Arī Baks, kas sen jau bija atmetis godīgas cīņas noteikumu ievē­rošanu, savukārt klupa Spicam klāt. Tomēr Fransuā, kaut gan šis starpgadījums viņu uzjautrināja, turēja par savii pienākumu likt valdīt taisnībai un sparīgi uzšāva Bakam ar pātagu. Kad ar to nepietika, lai atrautu Baku no zemē notriektā pretinieka, suņu dzinējs laida darbā pātagas kātu. Sitiens Baku attrieca atpakaļ gluži apdullušu, un nu pātaga dancoja pa viņa muguru, bet špics pa to laiku pienācīgi sadeva daudzkārtējam grēciniekam Paikam.

Turpmākajās dienās, kas viņus veda arvien tuvāk un tuvāk Dausonai, Baks visu laiku nemitīgi jaucās pa vidu, kad Špics izrēķinājās ar kādu vaininieku, taču nu viņš to darīja izmanīgāk — kad Fransuā nebija tuvumā. Baka slepenā dumpošanās izraisīja nepaklausības uzplūdus visā pajūgā, un tie auga augumā. Vienīgi Deivs un Sol­lekss strādāja kārtīgi, bet pārējie suņi uzvedās arvien sliktāk un sliktāk. Disciplīnas vairs nebija nekādas. Ķī­viņi un plūkšanās negribēja rimties. Ik bridi gadījās kā­das nepatikšanas, un aiz visa tā slēpās Baks. Viņa dēļ Fransuā vairs nepazina miera, jo ik brīdi bažījās, ka nu­pat starp abiem sāncenšiem var sākties cīniņš uz dzīvību un nāvi; viņš zināja, ka agri vai vēlu tam jānotiek. Ne vienu nakti vien suņu dzinējs bija spiests rāpties ārā no guļammaisa, jo, sadzirdējis kaut kur suņu kautiņu un jezgu, skrēja skatīties, vai tur necīkstas Baks ar špicu.

Taču izdevīgs gadījums divcīņai neradās, un, kad viņi kādā mākuļainā pēcpusdienā iebrauca Dausonā, lielā cīņa vēl bija priekšā. Dausonā bija daudz cilvēku un milzums suņu, un Baks ievēroja, ka tie visi strādā. Acīm redzami tāda bija dzīves kārtība, ka suņiem jāstrādā. Augu dienu pa galveno ielu gan uz vienu, gan otru pusi auļoja gari suņu aizjūgi, un arī naktī nerimās džinkstēt pajūgu zvār­gulīši. Suņi vilka būvkokus un malku, kas jānogādā rak­tuvēs, un darīja visus darbus, kādus Santaklaras ielejā veica zirgi. Sur tur Baks pamanīja arī kādu Dienvidze­mes suni, bet lielais vairums bija ziemeļu laikas — vilku cilts pēcteči. Ik nakti ap pulksten deviņiem, divpadsmi­tiem un trijiem suņi pacēla balsis savam naksnīgajam dzie­dājumam — šim noslēpumainas baismas modinoša­jam stieptu kaucienu korim, kam Baks ar sajūsmu pie­vienojās.