Džeks Londons: SENČU ASIŅU balss

Naktīs, kad virs galvas auksti liesmoja ziemeļblāzma vai zvaigznes trizuļoja sala dejā, bet sniegainā līķauta klātā zeme gulēja stinga un sasalusi, varēja likties, ka šī suņu dziesma ir izaicinājums dzīvei, taču tā bija sa- balsota minora toņkārtā,'tajā skanēja gari vilktas žēlabu gaudas, gandrīz vai elsas, un tā vairāk izklausījās pēc pazemīga lūguma dzīvei, pēc skundēšanās par eksisten­ces mokām. Tā bija sensena dziesma, tik veca kā visu dziesmu pirmsākums, — viena no tikko tapušās pasaules pirmajām dziesmām, no tiem laikiem, kad visas dziesmas vēl bija skumīgas. Šajā dziesmā bija ieplūdušas neskai­tāmu paaudžu vaimanas, un šis sēru dziedājums Baku dīvaini saviļņoja. Līdz ar citiem viņš kunkstēdams izrau- dāja savas ciešanas, gluži tāpat kā jau kopš sirmās se­natnes viņa mežos mītošie senči bija apraudājuši savu ciešanu pilno dzīvi, un viņu tāpat mocīja šausmas un bailes no sala un tumsas noslēpuma, kā tās bija mocīju- jušas viņa senčus. Baka dziļais saviļņojums, ko izraisīja šīs dziesmas, tikai liecināja, cik pilnīga ir viņa atgriešanās cauri gadu simteņiem, kas pavadīti pie ugunskura un pajumtē, līdz pat dzīves skarbajai sākotnei, līdz laik­posmam, kad dzimušas šīs gaudas.

Septiņas dienas pēc ierašanās Dausonā viņi no jauna devās lejup pa stāvo krauju gar Kazarmām uz Jukonas trasi, lai dotos atce|ā uz Daiju un Sāļajiem Ūdeņiem. Pero veda sūtījumus, kas bija pat vēl steidzamāki par tiem, ko viņš nogādāja šurp, bez tam, ceļotāja lepnuma aizrauts, viņš bija nolēmis veikt šā gada rekorda pārgā­jienu. Vairāki apstākļi šķita šim pasākumam labvēlīgi. Pēc nedēļas atpūtas suņi bija atguvuši spēkus un tagad bija ļoti labā stāvoklī. Taku, ko viņi pirmie iemina cauri visam novadam, vēlākie ceļotāji bija iebraukuši cietu un gludu. Bez tam policija divās vai trijās vietās pa ceļam bija iekārtojusi suņu un cilvēku pārtikas noliktavas, tā ka Pero varēja braukt ar vieglu kravu.

Pirmajā dienā viņi nokļuva Sešdesmitajā Jūdzē — un tas bija piecdesmit jūdžu brauciens, bet otrajā dienā, strauji traukdamies pa Jukonu, jau tuvojās Petlijai. Taču šāds izcils ātrums Fransuā maksāja daudz pūliņu un raižu. Baka ievadītā slepenā dumpošanās bija sašķēlusi pajūga vienotību. Suņi vairs netecēja iejūgā saskaņoti, it kā viss pajūgs būtu viens vienīgs suns. Tā kā Baks ne- klaušas allaž aizstāvēja, tie iedūšināti atļāvās visdažādā­kās vaļības. No Spica kā pajūga vadoņa neviens vairs sevišķi nebaidījās. Agrākā bijība bija zudusi, un nu arī citi suņi, tāpat kā Baks, vairs negribēja pakļauties viņa autoritātei. Paiks kādu vakaru nospēra Spicam pusi zivs un, Baka aizstāvēts, aprija to vienā guldzienā. Citu va­karu Dabs ar Džo kopīgi uzklupa Spicam, tā aizsteig­damies priekšā kāvienam, ko bija pelnījuši paši. Pat lab­sirdīgais Billijs vairs nebija tik labsirdīgs un nesmilkstēja tik žēlabaini kā agrāk. Bet Baks. satikdams Špicu, ikreiz draudīgi rūca un bozās. Taisnību sakot, viņš uzvedās gandrīz kā huligāns un labprāt plātīgi dižojās Spicam gar pašu degungalu.

Disciplīnas sairums ietekmēja arī suņu savstarpējās attiecības. Nekad vēl viņi nebija tik bieži ņerījušies un plēsušies, un dažbrīd apmetnē valdīja tāds jūklis kā tra- konamā. Vienīgi Deivs un Sollekss nemainīja izturēšanos, taču arī viņi bija kļuvuši nervozi no pastāvīgās plūkša­nās visapkārt. Fransuā lamājās visnešķīstākajiem vār­diem, bezspēcīgās dusmās spārdīja kājām sniegu un plēsa sev matus. Viņa pātaga nepārtraukti svilpoja pār suņu baru, bet tas maz ko līdzēja. Nebija viņš vēl muguru pa­griezis, kad atkal gāja vaļā kautiņš. Viņš ar savu pātagu aizstāvēja špicu, bet Baks aizstāvēja visus pārējos pa­jūga suņus. Fransuā zināja, ka visu nepatikšanu cēlonis ir Baks, un Baks zināja, ka dzinējam tas ir zināms, taču viņš bija pārāk gudrs, lai vēl kādreiz ļautu sevi pieķert nozieguma vietā. Iejūgā viņš strādāja dūšīgi, jo darbs uz takas viņam sagādāja prieku, bet vēl vairāk viņš priecā­jās, ja varēja izgudrēm saērcināt kautiņam savus bied­rus un pēc tam sajaukt pēdas.

Kādu vakaru pēc vakariņām Dabs pie Tehkīnas ietekas iztramdīja sniegkurpju trusīti, taču notūļājās un nepa­guva to noķert. Nākamajā mirklī visi pajūga suņi rie­dami metās tam pakaļ. Jardus simt tālāk atradās Zie­meļrietumu policijas novietne ar kādiem piecdesmit su­ņiem — tie visi bija ziemeļu laikas un arī pievienojās medībām. Trusītis drāzās lejup pa upi un tad iegriezās šaura strautiņa ietekā, līkumodams pa tā sasalušo gultni. Trusītis viegli skrēja pār kupenām, kamēr smagie suņi ik uz soļa iebruka sniegā. Baks lēkšoja pa priekšu ba­ram — kādiem sešdesmit suņiem —, līkumu pēc līkuma sekodams trusītim, taču noķert to nejaudāja. Viņš skrēja zemu pieplacis, medību kaismē smilkstēdams, viņa krāš­ņais stāvs drāzās uz priekšu, ik pie lēciena noplaiksnīda- mies palsajā mēnesnīcas mirgā. Bet sniegkurpju trusītis, gluži kā blāvs aukstuma rēgs, tāpat lēcieniem vien allaž mirgoja priekšā.

Tie paši senie, satraucošie instinkti, kuru vilināti cil­vēki zināmos gadalaikos steidzas ārā no trokšņainajām pilsētām, lai mežos un laukos ar mākslīgi vadītām svina bumbiņām nogalinātu dzīvus radījumus, asinskāre, nāvē­šanas tīksme — visas šīs izjūtas pārpārēm pildīja Baku, tikai viņam tas viss bija nesalīdzināmi dabiskāk. Zvēru bara priekšgalā Baks dzina medījumu — dzīvu gaļu, viņš kāroja to notriekt, pats saviem zobiem nokost un līdz pat acīm iegrūst purnu karstajās asinīs.

Ir tāda ekstāze, kas iezīmē dzīves virsotni, visu dzīvī­bas spēku augstako kāpinājumu. Bet — tāds ir dzīves paradokss — šī ekstāze, likdama izjust visdziļāko dzīves piepildījumu, tai pašā laikā sniedz pilnīgu sevis aizmir­šanu. Šī ekstāze, šī aizmirstība, ka tu vispār dzīvo, pār­ņem iedvesmas uguns kveldinātu mākslinieku, tā pārņem karavīru kaujas laukā, kad viņš, karošanas kaismes ap­reibināts, cīnās, nežēlodams ne sevi, ne citus, un tā bija pārņēmusi arī Baku, kad tas traucās bara priekšgalā, kaukdams seno vilka kaucienu, kāri tiekdamies pēc dzī­vās ēsmas, kas zibenīgi bēga no viņa blāvajā mēnesnīcā. Šī ekstāze bija izaugusi no viņa dabas dzīlēm, kas snie­dzās dziļāk par apziņu un aizveda atpakaļ līdz pat visu laiku šūpulim. Viņu apskaloja pats dzīves bangojurns, esamības paisums, viņš jūsmīgi izjuta, ka viņa dzīvo ikviens muskulis, cīpsla un dzīsliņa, ka viss viņa ķermenī pulsē un spriegi darbojas, — šī dzīvība salējās kustībā, un Baks līksmi lidot lidoja auļojumā zem zvaigznēm pa nedzīvo, nekustīgo zemi.

Bet špics, vēss aprēķinātājs pat kūsājoša azarta brī­žos, atšķīries no bara, devās šķērsām pāri šaurai zemes strēmelei, ap kuru strauts meta garu likumu. Baks to pat nepamanīja, un, apliecis strauta līkumu, sekodams trusītim, kas kā sala rēgs slīdēja pa priekšu, viņš ierau­dzīja otru — lielāku sala rēgu nolecam no pārkaru krasta tieši trusītim ceļā. Tas bija Špics. Trusītis nepaspēja ap­griezties, un, kad suņa baltie zobi vēl gaisā iecirtās dzīv­nieciņa mugurā, tas iebrēcās tik skaļi, kā kliedz ievai­nots cilvēks. Tur kliedza Dzīve, no dzīvības kalngaliem ienirdama Nāves skavās, un viss suņu bars, kas sekoja Bakam uz papēžiem, šo skaņu izdzirdis, iekaucās elliš­ķīgā sajūsmā.

Klusēja vienīgi Baks. Ne brīdi nevilcinājies, viņš gāzās špicam virsū, taču straujumā pielēca plecu pie pleca un nepaguva sagrābt to aiz rīkles. Kūleņu kūleņiem abi suņi aizvēlās pa irdeno sniegu. Špics atkal bija kājās tik žigli, it kā nemaz nebūtu pakritis, iekoda Bakam plecā un atlēca drošā attālumā. Divreiz viņš sacirta zobus gluži kā lamatu tērauda žokļus un pakāpās atpakaļ, lai labāk varētu atsperties, sarauktās, plānās lūpas raustījās, un viņš atņirdzies rēca.