Džeks Londons: Smouks Belju

Nākamajā rītā, kad vētra bija norimusi, Smouks izlīda laukā, lai paskatītos apkārt. Nebija nekādu šaubu, ka ce- turtdaļjūdzi zemāk atrodas aizsalis, ar sniegu klāts ezers. Tam pāri visās pusēs slējās robotas kalnu virsotnes. Tas atbilda aprakstam. Viņš nejauši bija atradis Pārsteigumu ezeru.

— Trāpīgi nosaukts, — Smouks nomurmināja, pēc kā­das stundas nokāpis pie ezera. Vecu egļu skupsna te bija vienīgie koki. Ceļā uz ezeru Smouks uzdūrās trijām sniegā ieputinātāin kapu kopiņām, kuru pašdarinātajos pieminek­ļos bija iecirsti nesalasāmi uzraksti. Koku pudura malā stāvēja maza, pussagruvusi būdiņa. Smouks atgrūda aiz­šaujamo un iegāja iekšā. Stūrī, kur kādreiz bija atradušās egļu zaru cisas, gulēja galīgi sapuvušās ādās ievīstīts skelets. «Pēdējais Pārsteigumu ezera apmeklētājs,» seci­nāja Smouks, paceldams zelta gabalu, kas bija divu viņa dūru lielumā. Blakus tīrradnim stāvēja pipartrauks, pilns ar tīrradņiem, kas bija valrieksta lielumā un izskatījās ne­mazgāti.

Viss tik lielā mērā atbilda nostāstiem, ka Smouks ne mirkli nešaubījās, ka šie zelta gabali atrasti ezera dibenā. Tā kā vairākas pēdas biezais ledus padarīja ezeru nepie­ejamu, Smoukam neatlika nekas cits kā dienas vidū no augstās kraujas uzmest atvadu skatienu savam atradu­mam.

— Lieliski, mister Ezer, — viņš teica. — Tikai palie­ciet tepat. Es atgriezīšos, lai nosusinātu jūs, ja vien mani nepiemeklēs nelaime. Es nezinu, kā esmu šeit nokļuvis, bet es to uzzināšu, iedams atpakaļ.

Pēc četrām dienām nelielā ielejā aizsaluša strauta mala zem viesmīlīgām eglēm Smouks sakūra uguni. Kaut kur tur, baltajā anarhijā viņam aiz muguras, atradās Pārstei­gumu ezers — kaut kur, bet viņš nezināja, kur īsti, jo, simts stundu lauzdamies uz priekšu cauri sniegam, kas ķepēja ciet acis, bija pazaudējis ceļu un vairs nezināja, kāds virziens ir aizmugurē. Smouks jutās kā no murgaina miega pamodies. Viņš nevarēja skaidri pateikt, vai pagā­jušas četras dienas vai nedēļa. Viņš bija gulējis kopā ar suņiem, lauzis ceļu pāri neskaitāmām pārejām, bridis pa dīvainām spirāliskām ielejām, kas izbeidzās ieplakās, di­vas reizes sakūris uguni un atkausējis brieža gaļu. Un te nu viņš bija kārtīgi paēdis un ierīkojis kārtīgu nometni. Vētra bija norimusi, laiks kļuva skaidrs un auksts. Zeme atkal izskatījās prātīga. Strauts, pie kura Smouks bija ap­meties, izskatījās kā jau strauts un, kā jau tam jābūt, te­cēja uz dienvidrietumiem. Bet Pārsteigumu ezers viņam bija pazudis tāpat, kā bija pazudis visiem līdzšinējiem meklētājiem.

Pusdienu gājis lejup pa straumi, Smouks nonāca ielejā, kurā tecēja kāds lielāks strauts; viņš nosprieda, ka tam jābūt Makveščenas strautam. Te viņš nošāva briedi, un atkal katram sunim vajadzēja nest uz muguras piecdesmit mārciņas gaļas. Iedams lejup pa Makveščenu, Smouks uz­dūrās kamanu ceļam. Pēdējais sniegs bija to aizputinājis, bet apakšā taka bija pamatīgi nomīdīta. Viņš secināja, ka pie Makveščenas ierīkotas divas nometnes un ka šis ceļš savieno tās. Acīmredzot viņš bija atradis Divas Būdas, un tā bija viszemākā nometne, tāpēc Smouks gāja uz leju gar strautu. _

Bija četrdesmit grādu zem nulles, kad Smouks tovakar ierīkoja nometni, un iemigdams viņš domāja par cilvēkiem, kuri bija atklājuši Divas Būdas, un par to, vai nākamajā dienā izdosies aizkļūt līdz tām. Jau mazā gaismiņā viņš bija ceļā un vieglā solī gāja pa pusaizputinātajām pēdām, ar plēvainajām slēpēm pieplacinādams svaigo sniegu, lai suņi negrimtu tajā.

Un tad kādā upes likumā ar viņu notikās kaut kas ne­gaidīts., Smoukam likās, ka viņš vienlaikus izdzird un sa­jūt. Labajā pusē nosprakstēja šautene, un lode, pleca aug­stumā izurbusies cauri viņa biezajai parkai un vilnas jakai, ar sava trieciena spēku lika viņam izdarīt pusapgrie- zienu. Viņš sagrīļojās uz slēpēm, lai noturētu līdzsvaru, un šajā mirklī izdzirdēja otru šāvienu. Šoreiz viņam netrā­pīja nemaz. Smouks vairs negaidīja: viņš pa sniegu me­tās uz simts pēdu attālo koku puduri, kas auga krastā un varēja noderēt par aizsegu. Šautene nosprakstēja vēlreiz un vēlreiz, un Smoukam radās nepatīkama sajūta, ka pa muguru tek kaut kas silts.

Viņš uzrāpās krastā un kopā ar suņiem, kas vīstījās no­pakaļ, paslēpās kokos un krūmos. Noņēmis slēpes, viņš paliecās uz priekšu un uzmanīgi paskatījās apkārt. Nekas nebija redzams. Šāvējs droši vien mierīgi gulēja starp ko­kiem pretējā krastā.

— Ja vēl kādu laiciņu nekas nenotiks, — viņš pēc pus­stundas teica sev, — es līdīšu ārā un sakuršu uguni, ci­tādi nosaldēšu sev kājas. Dzeltenģīmi, ko tu iesāktu, ja gulētu sniegā, juzdams, ka asinsriņķošana kļūst aizvien vārgāka, un kāds mēģinātu nolaist tevi no kātiem?

Viņš parāpās dažus jardus atpakaļ, pamīdīja sniegu, no­dejoja žigu, kas atdeva kājām asiņu siltumu, un tādējādi varēja izturēt vēl pusstundu. Šajā laikā viņš lejāk izdzir­dēja suņu zvārgulīšu šķindoņu., Palūkojies ārā, Smouks ieraudzīja upes līkumā parādāmies kamanas. Tajās sēdēja viens vienīgs cilvēks, kas turēja rokā šķeistu un nūjināja suņus. Pirmais iespaids bija satriecošs, tāpēc ka tā bija pirmā cilvēciskā būtne pēc trijām nedēļām, kopš Smouks bija izšķīries ar Mazo. Bet pēc tam viņam ienāca prātā iespējamais slepkava, kas bija paslēpies pretējā krastā.

Pats nerādīdamies, Smouks brīdinoši uzsvilpa. Cilvēks nedzirdēja un tikai traucās uz priekšu. Smouks uzsvilpa vēlreiz, tagad jau skaļāk. Cilvēks uzsauca suņiem, apstā­dināja tos un ieraudzīja Srnouku tieši tad, kad nosprak­stēja šautene. Pēc brīža Smouks izšāva uz skaņas pusi.

Cilvēkam uz upes bija trāpīts uzreiz. Stiprais trieciens lika viņam sagrīļoties. Viņš smagi atkrita kamanās un, jau krizdams, mēģināja noņemt no pleca šauteni. Pūlēda- m4eš'dāMt to pie pleca, svešais it kā pārlūza viduklī un lēnām noslīga kamanās sēdus. Pēkšņi viņš nemērķēdams izšāva un atmuguriski nogāzās šķērsām pāri kamanu stū­rim, tā ka Smouks varēja saredzēt tikai viņa kājas un vē­deru.

Lejā atkal bija dzirdama zvārgulīšu šķindoņa. Cil­vēks kamanās nekustējās. Līkumā parādījās trīs kamanas vairāku cilvēku pavadībā. Smouks brīdinoši iekliedzās, bet viņi jau bija redzējuši, kādā stāvoklī ir pirmās kamanas, un steidzās tām klāt. No pretējā krasta vairs nešāva, un Smouks, pasaucis suņus, izgāja no savas slēptuves. Nule atbraukušie iekliedzās, un divi no viņiem, novilkuši dū- ratņus no labās rokas, pavērsa pret Smouku savas šaute­nes.

— Nāc šurp, neģēlīgais slepkava! — pavēlēja viens no viņiem, vīrs ar melnu bārdu. — Un tūlīt met sniegā savu šauteni!

Smouks brīdi vilcinājās, tad nosvieda ieroci un gāja pretī svešajiem.

— Pieej pie viņa, Lūis, un paņem viņa ieroci, — meln­bārdis pavēlēja.

Lūiss, tāds pats Kanādas francūzis kā pārējie četri, tā nosprieda Smouks, paklausīja. Pārmeklējot atrada tikai mednieka nazi, ko Smoukam tūlīt atņēma.

— Nu, sveši niek, ko jūs sacīsiet sevis aizstāvēšanai, pirms es jūs nošauju? — jautāja melnbārdis.

— Ka jūs maldāties, uzskatīdami mani par šī cilvēka slepkavu, — Smouks atbildēja.

Viens no ceļiniekiem iekliedzās. Viņš bija pagājies gar takas malu un atradis Smouka pēdas, kas bija atstātas, meklējot glābiņu krastā. Cilvēks izskaidroja sava atra­duma jēgu.

— Kālab jūs nogalinājāt Džo Kineidu? — jautāja mcln- bārdainais.