Džeks Londons - Smouks Belju

— Jaunais cilvēk, kāda jēga jums tā zvērēt par savu nevainību? Jūs tikai tērējat dārgo laiku. Jums, protams, ir tiesības melot, lai glābtu savu kaklu, bet mums nav nekādas patikas klausīties tādas muļķības. Šautene, mu­nīcija un lode, kas nogalinājusi Džo Kineidu, liecina pret jums ,,, Kas tur notiek? Atveriet kāds durvis!

Istabā ielauzās sals, kas telpas siltumā ieguva apveidu un substanci, bet pa atvērtajām durvīm bija dzirdama suņu ķiukstēšana, tiem strauji attālinoties.

— Tas ir Sorensens un Pībodijs! — kāds iekliedzās. — Viņi pātago suņus un joņo lejup pa upi!

— Ko tas nozīmē, velns parāvis? — Šanks Vilsons brīdi klusēja un, žokli atkāris, skatījās uz Lūsiju. — Ceru, ka jūs varat paskaidrot, misis Pībodija.

Sieviete papurināja galvu un saknieba lūpas. Tad Šanks Vilsons pievērsa dusmu un aizdomu pilno skatienu Brē­kām.

— Es domāju, ka jaunatnācējs, ar kuru jūs pļāpājāt, varēs kaut ko paskaidrot, ja vien viņam labpatiks.

Tagad visu skatieni pievērsās'Brekam, kurš jutās gau­žām neērti.

— Sems pirms iziešanas sačukstējās ar viņu, — kāds sacīja.

— Paklausieties, mister Brek, — turpināja Šanks Vil­sons. — Jūs pārtraucāt sēdi, un jums jāpaskaidro, ko tas viss nozīmē. Par ko jūs tur sačukstējāties?

Brēks bikli nokremšļojās, tad atbildēja:

— Es gribēju nopirkt mazliet pārtikas.

— Par ko?

— Par zelta smiltīm, par ko gan citu.

— Kur jūs tās dabūjāt?

Brēks neatbildēja.

— Viņš blandījās gar Stjuartu, — kāds labprāt pa­stāstīja. — Pirms nedēļas es medīdams pagāju garām viņa nometnei. Un man gribas teikt, ka viņš izturējās dikti aizdomīgi.

— Smiltis nav no turienes, — atteica Brēks. — Tur es tikai taisīju kādu ļoti vienkāršu hidraulisku ierīci.

— Nesiet šurp maisu un parādiet mums savas smil­tis,.-— pavēlēja Vilsons.

— Es taču jums saku, ka tās nav no turienes!

— Mēs tik un tā gribam redzēt.

Brēks izlikās, it kā negribētu klausīt, bet no visām pu­sēm pret viņu vērsās draudīgi skatieni. Viņš netīksmīgi iebāza roku jakas kabatā. Kad viņš vilka laukā piparnīcu, tā nograbēja pret kaut ko, acīmredzot pret cietu priekš­metu.

— Rādiet šurp visu! — nodārdināja Šanks Vilsons.

Un tad parādījās milzīgs tīrradnis, tik dzeltens, kādu

neviens no klātesošajiem vēl nekad nebija redzējis. Šan- kam Vilsonam aizrāvās elpa. Kāds pusducis vīru, tikko ieraudzījuši zeltu, metās uz durvīm. Saskrējuši pie tām visi reizē, viņi lamādamies un grūstīdamies visi vienā ņudzeklī izsprāga laukā. Tiesnesis izbēra piparnīcas sa­turu uz galda, un, ieraugot raupjo zelta gabalu, vēl kāds pusducis cilvēku cirtās uz durvju pusi.

— Uz kurieni jūs? — jautāja Elijs Hārdings, redzē­dams, ka Šanks grasās sekot viņiem.

— Pēc suņiem, protams.

— Vai tad jūs negribējāt pakārt viņu?

— Tas prasītu pārāk daudz laika. Viņš pacietīsies, ka­mēr mēs atgriezīsimies, tāpēc es pasludinu tiesu par at­liktu. Tagad nedrīkst zaudēt laiku.

Hārdings šaubījās. Viņš nikni palūkojās uz Smouku, ieraudzīja, ka durvīs stāvošais Pjērs rāda Lūisam kaut kādas zīmes, pēdējo reizi uzmeta skatienu zelta tīrradnim un izšķīrās.

— Ir nemēģiniet aizlaisties! — viņš izmeta pār plecu. — Bez tam es patapināšu jūsu suņus.*"

— Ko tas nozīmē? Atkal kāda skriešana pēc zelta? — dīvainā falsetā īdzīgi apvaicājās vecais aklais mednieks, kad istabas klusumu iztraucēja ļaužu klaigas, suņu rejas un kamanu čīkstoņa.

— Tā tas ir, — atbildēja Lūsija. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādu zeltu. Aptausti to, večuk.

Viņa ielika tīrradni sirmgalvim plaukstā. Taču zelts maz interesēja viņu.

— Te bija labi medīt, — viņš zūdījās, — kamēr nebija atskrējuši tie nolādētie zelta meklētāji un apgriezuši visu ar kājām gaisā.

Atvērās durvis, un ienāca Brēks.

— Tā, — viņš sacīja, — nometnē esam palikuši tikāt; mēs četri. Līdz tai vietai pie Stjuartas, kur es biju, ir četr­desmit jūdzes, un pats žiglākais no viņiem tiks līdz turienei un atpakaļ ne ātrāk kā piecās sešās dienās. Bet pa to laiku jums, Smouk, jāpazūd no šejienes.

Brēks pārvilka ar savu mednieka nazi pār gūstekņa siksnām un paraudzījās uz sievieti.

— Ceru, ka jums nav iebildumu? — viņš teica sevišķi laipni»

— Ja var iznākt apšaudīšanās, — ierunājās sirmgalvis, — es gribētu, lai mani vispirms aizved uz citu būdu.

— Dariet, kas jādara, un neliecieties zinis par mani, — atbildēja Lūsija. — Ja es neesmu tik laba, lai pakārtu cilvēku, neesmu tik laba, arī lai viņu sargātu.

Smouks piecēlās un ņēmās berzēt notirpušos locekļus.

— Es jums jau sasaiņoju visu, — teica Brēks. — Pār­tiku desmit dienām, segas, sērkociņus, tabaku, cirvi un šauteni.

— Ejiet vien, — drošināja Lūsija. — Turieties pie kal­niem, svešiniek. Steidzieties, cik ātri vien dievs jums ļauj.

— Gribu pirms došanās ceļā krietni paēst, — sacīja Smouks. — Un, ja es braukšu, tad braukšu pa Makveš- čenu, nevis uz leju. Es gribētu, lai jūs brauktu man līdzi, Brek. Tad mēs otrā krastā pameklētu to neģēli, kas ir bi­jis īstais slepkava.

— Ja jūs gribētu paklausīt man, jūs dotos lejup pa Stjuartu un Jukonu, — iebilda Brēks. — Kad viss šis bars pēc manas hidrauliskās ierīces apskates laidīs atpakaļ, nekāds labais noskaņojums tam vis nebūs.

Smouks iesmējās un papurināja galvu.

— Es nevaru pamest šo zemi, Brek. Esmu ieinteresēts palikt te, palikšu, un tas man atmaksāsies. Ticat vai ne­ticat, bet es atradu Pārsteigumu ezeru. No turienes arī ir tas zelts. Bez tam viņi paņēma manus suņus un man jā­gaida, lai dabūtu tos atpakaļ. Es zinu, kas man darāms. Otrā pusē bija paslēpies kāds cilvēks. Viņš pienāca pavi­sam tuvu, lai iztukšotu uz mani visu aptveri.

Pēc pusstundas, ēzdams no liela šķīvja brieža gaļu un piedzerdams no lielas krūzes kafiju, Smouks pa pusei pie­cēlās no savas vietas. Viņš dzirdēja kaut kādus trokšņus, Lūsija atgrūda va]ā durvis.

— Sveiks, Spaik! Sveiks, Metodij! — viņa uzsauca di- viem ; nosarmojušiem vīriešiem, kas bija noliekušies pār kaut kādu nastu viņu kamanās.

— Mēs nupat kā no Augšējās Nometnes, — teica viens no atbraucējiem, kad abi, ārkārtīgi saudzīgi nesdami ādās ietīto priekšmetu, bija ieģemburojuši būdā. — Šo mēs at­radām ceļā. Manuprāt, viņš ir galīgi nosalis.

— Noguldiet viņu te, uz lāvas, — izrīkoja Lūsija.

Viņa noliecās un atmeta nost ādas, atsegdama seju,

kurā galvenais bija lielās, melnās, stingās acis un uz kau­liem uzspīlētā tumšā āda, ko ilgstošs sals bija savilcis krunkās.

— Vai tas nav Alonso? — viņa iekliedzās. — Badā mirstošais nabaga velns!

— Tas ir tas cilvēks no otra krasta, — Smouks pusbalsī teica Brekam.

— Mēs atradām viņu vandāmies pa pārtikas glabātavu, ko laikam ierīkojis Hārdings, — paskaidroja viens no at­braucējiem. — Viņš rija jēlus miltus un sasalušu cūkgaļu un, kad pacēlām viņu, kliedza un spiedza kā vanags. Pa­skatieties uz viņu! Viņš ir galīgi izbadējies un gandrīz vai sasalis ragā. Kuru katru brīdi viņš var izlaist dzīvību.

Pēc pusstundas, kad mierīgi uz lāvas guļošā cilvēka seju atkal pārsedza ar ādām, Smouks pagriezās pret Lū- siju.

— Ja jums nav iebildumu, misis Pībodija, es apēstu vēl vienu gabalu brieža gaļas. Tikai negrieziet biezu un pārāk stipri nesacepiet.