Džeks Londons: Smouks un mazais

Smouks un mazais

— Man gan gribētos, kaut tu nebūtu tik spītīgs, — iebilda Mazais. — Man raustās no šī ledāja. Viens lai ne­domā to pārvarēt.

Smouks jautri iesmējās un pārlaida skatienu nelielajam mirdzošajam ledājam ielejas attālākajā galā.

— Ir jau augusts, un dienas jau divus mēnešus raucas īsākas, — viņš sprieda. — Tu pazīsti kvarcu, bet es ne« Tāpēc es iešu sadabūt ēdamo, bet tu pa to laiku pameklē galveno dzīslu. Uz redzi! Būšu atpakaļ rītvakar.

Viņš pagriezās un gāja prom.

— Man ir tāda jušana, ka kaut kam ir jānotiek, — Ma­zais žēlabaini uzsauca viņam nopakaļ.

Bet Smouks par atbildi tikai noņirdzās. Viņš soļoja le­jup pa šauro ieleju, reizi pa reizei norausdams sviedrus no pieres, un viņa kājas mīdīja ienākušās kalnu avenes un trauslās papardes, kas auga ap saules neskartajām le­dus saliņām.

Agrā pavasarī viņi ar Mazo bija braukuši augšup pa Stjuartu un devušies iekšā šī apvidus apbrīnojamajā klinšu haosā, kur slēpās Pārsteigumu ezers. Viss pavasa­ris un pusvasara bija aizritējusi veltīgos klaiņojumos, un viņi jau grasījās griezties atpakaļ, kad viņiem negaidot pirmo reizi pazibēja mulsinošais ezers ar zelta dibenu, tas pats ezers, kas bija vilinājis un muļķojis veselu zelta mek­lētāju paaudzi. Apmetušies vecajā būdā, ko Smouks bija pamanījis jau iepriekšējā reizē, viņi bija nonākuši pie trim atklājumiem: pirmkārt, ezera dibens no vienas vietas klāts ar smagiem zelta tīrradņiem; otrkārt, zelts te guļ seklās vietās, un pēc tā varētu vienkārši ienirt, ja ūdens nebūtu nāvējoši auksts; un, visbeidzot, ezera nosusinā­šana ir pārāk liels darbs, lai divi to paveiktu īsās vasaras atlikušajā īsākajā daļā. Tomēr viņi nebija zaudējuši dūšu un, pēc tīrradņu raupjās virsmas nosprieduši, ka straume tālu tos nav nesusi, bija devušies meklēt galveno dzīslu.

Viņi bija šķērsojuši lielo ledāju, kas jumās pār dienvidu krastu, un sākuši pārmeklēt sarežģīto labirintu, pa kura ielejiņām un aizām strauti nevis tecēja vai kādreiz bija tecējuši no ezera, kā tas parasts kalnos, bet gan sākās ezerā.

Ieleja, pa kuru gāja Smouks, kā jau katra ieleja, pama­zām kļuva platāka; attālākajā galā to saspieda divas aug­stas, stāvas klinšu sienas, bet iepretī trešajai ieleja pēkšņi aprāvās. Šķērssienas piekājē klinšu atlūzu jukumā nozuda šeit tekošais strautiņš, acīmredzot atradis ceļu apakš ze­mes. Uzrāpies šajā klintī, Smouks ieraudzīja ezeru. Atšķi­rībā no citiem kalnu ezeriem, kurus viņam bija gadījies redzēt, šis nebija zils. Ūdens krāsa, kas atgādināja pāva spalvas zaļumu, liecināja, ka ezers ir sekls. Tātad ezeru bija iespējams nolaist. Visapkārt gūzinējās kalni ar ledus izrobotām smailēm un dažnedažādi izvietotām groteskām klintīm. Tas viss bija sasviests juku jukām — gluži kā kādā no Dorē gravīru murgiem. Tas izskatījās tik fantas­tiski un neticami, ka Smoukam likās, it kā viņš redzētu ķēmīgu kosmisku ainavu, nevis daļu no mūsu saprātīgās planētas. Ielejās gulēja ledāji, bieži vien jau krietni sapla­kuši, un Smouka acu priekšā viens no lielajiem ezera zie­meļu krastā dārdēdams-sāka slīdēt un ar plunkšķi iegā­zās ūdenī. Aiz ezera, šķiet, ne vairāk kā pusjūdzi no šejienes — bet Smouks zināja, ka tas ir piecu jūdžu attā­lumā, — bija redzams egļu puduris un būda. Viņš paska­tījās, lai pārliecinātos, vai acis viņu neviļ: nē, no skursteņa augšup stīdza dūmi. Pagriezdamies uz dienvidiem, lai kāptu nogāzē, viņš nosprieda, ka vēl kāds, sev par pār­steigumu, ir atradis Pārsteigumu ezeru.

Ticis pāri klintij, Smouks nonāca nelielā iegoznē, kur smaržoja puķes un laiski zumēja bites. Šī ieleja uzvedās, kā jau saprātīgai ielejai pieklājas, — tā izbeidzās pie ezera. Ja nu kaut kas nebija kārtībā, tad tas bija ielejas garums: pēc kādiem simt jardiem tā atdūrās pret tūkstoš pēdu augstu krauju klints sienu, no kuras, ietīdamies pats savā ūdens putekļu plīvurā, krita kalnu strauts.

Te Smouks ieraudzīja vēl vienu dūmu strūkliņu, kas slinki cēlās saules piesildītajā gaisā aiz kāda klints iz­ciļņa. Iedams apkārt klintij, viņš izdzirdēja vieglus metā­liskus klaudzienus un jautru svilpošanu klaudzienu taktī. Tad viņš ieraudzīja cilvēku, kas, iespiedis starp ceļiem zābaku ar pazoli uz augšu, dzina tajā radzes.

— Sveiki! — uzsauca svešinieks, un Smoukam viņš uz­reiz iepatikās. — Pašā laikā! Tūlīt uzkodīsim. Katliņā ir kafija, tad vēl pāris aukstu pankūku un mazliet kaltētas gaļas.

— Es neatteikšos, — sacīja Smouks apsēzdamies. —Pē­dējās dienās man iznāca pabadoties, bet tur tālāk, būdā, ēdamā ir papilnam.

— Otrpus ezera? Uz turieni es arī dodos.

— Tā rādās, ka Pārsteigumu ezers kļūst apdzīvots, — žēlojās Smouks, izdzerdams atlikušo kafiju.

— Ejiet nu, ejiet! Jūs taču jokojat? — jautāja sveši­nieks, un viņa seja pauda izbrīnu.

Smouks iesmējās.

— Tas visus pārsteidz. Vai redzat tās augstās grēdas ziemeļrietumos? No turienes es to ieraudzīju pirmo reizi. Bez kāda brīdinājuma. Pēkšņi no tās vietas ieraudzīju visu ezeru. Bet es jau biju atmetis ar roku meklēšanai.

— Es tāpat, — sacīja otrs. — Es jau biju pagriezies atpakaļ, domāju vakar vakarā tikt līdz Stjuartai, te ska­tos — ezers. Ja tas ir tas pats, kur tad ir Stjuarta? Un kur es visu šo laiku esmu malies? Un kā jūs nokļuvāt te? Kā jūs sauc?

— Belju. Kits Belju,

— O, es jūs pazīstu! — Cilvēks staroja smaidā un spa­rīgi paspieda Smoukam roku. — Esmu tik daudz dzirdējis par jums!

— Tātad, cik noprotu, esat lasījis kriminālnotikumu hroniku, — atjokoja Šmouks.

— Nē. — Svešinieks iesmējās un papurināja galvu. — Tikai zinu pēdējos notikumus Klondaikā. Ja jūs būtu noskuvies, es būtu jūs uzreiz pazinis. Es noskatījos, kā jūs ar ruleti apvedāt «Aļņa ragā» ap stūri visu to spēl­maņu baru. Mani sauc Karsons, Endijs Karsons, un es nevaru ne izteikt, kā priecājos iepazīties ar jums.

Karsons bija slaids, stiegrains vīrietis ar dzīvām, mel­nām acīm, un varēja just, ka viņš ir labs biedrs.

— Un tas ir Pārsteigumu ezers? — viņš neticīgi no­murmināja.

— Jā gan.

— Un tā dibenā zelts ir no vienas vietas kā sviests traukā?

— Protams. Te būs kaut kas no šīs ķērnes. — Smouks iebāza roku svārku kabatā un izņēma no turienes kādus sešus tīrradņus. — Te ir tā manta. Jums atliek tikai ienirt, kaut ar aizvērtām acīm, un grābt ar saujām. Bet pēc tam jānoskrien kāda pusjūdze, lai sasildītos.

— Jā, velns lai parauj manas ķeskas, ja jūs neesat mani pārspējis, — Karsons miermīlīgi nolamājās, taču varēja redzēt, ka viņš ir vīlies. — Bet es cerēju izbagarēt visu pa tukšo. Nu, nekas, vismaz būs tas prieks, ka esmu bijis te.

— Prieks! — iesaucās Smouks. — Ja vien mēs tiksim līdz dibenam, Rokfellers salīdzinājumā ar mums šķitīs nabags.

— Bet tas viss ir jūsu, — iebilda Karsons.

— Nebūt ne, mans draugs. Saprotiet, kamēr vien cilvēki meklē zeltu, vēl nekad nav atklāti tādi zelta krājumi. Lai visu to dabūtu augšā, būs vajadzīgas ir jūsu, ir manas, ir mana kompanjona un visu mūsu draugu rokas. Visa Bonanca un Eldorādo kopā nebūs tik bagāta kā pusakrs šī ezera dibena. Galvenais ir nolaist ezeru. Tas prasa miljonus. Es baidos tikai viena: te ir tik daudz zelta, ka, laižot to apgrozībā bez kādas kontroles, tas zaudēs jeb­kuru vērtību.