Džeks Londons - Smouks un mazais

— Izglābties diviem vai nevienam! — drebošā, bet pār­liecinātā balsī atbildēja Karsons. — Ja jūs noturēsieties vēl kādu minūti…

— Es jau tā turos pārāk ilgi. Es neesmu precējies. Mani negaida ne burvīga slaida sieva, ne bērneļi, ne ābeles. Sapratāt? Bet tagad ceļojiet tālāk!

— Pagaidiet! Dieva dēļ, pagaidiet! — iekliedzās Kar­sons. — Nedariet to! Ļaujiet man jūs izvilkt. Esiet mie­rīgs, vecais draugs. Gan redzēsiet, ka mēs izkulsimies. Es izrakšu tādas bedres, ka māja un kūts saies iekšā.

Smouks neatbildēja. Kā apburts skatīdamies uz nazi, viņš lēni un apdomīgi grieza, kamēr viena no trim slok­snēm pārtrūka.

— Ko jūs darāt? — izmisumā iekliedzās Karsons. — Ja jūs to pārgriezīsiet, es jums nekad nepiedošu, nekad. Es jums saku — vai nu glābsimies abi, vai neviens. Mēs tū­liņ tiksim laukā. Pagaidiet! Dieva dēļ!

Un Smouks, kas nenovērsdamies skatījās nz pārgriezto sloksni piecas collas no savām acīm, juta, ka bailes laupa viņam visus spēkus. Viņš negribēja mirt. Vizošais bezdi­benis iedvesa šausmas, un pārbīlī viņš pieķērās bezjēdzī­gai cerībai — varbūt vilcināšanās nesīs glābiņu. Bailes mudināja viņu uz šo kompromisu.

— Lai notiek, — viņš atsaucās. — Es pagaidīšu. Dariet, ko varat. Bet to gan es jums pasaku, Karson: ja mēs at­kal sāksim slīdēt, es pārgriezīšu virvi.

— Klusu! Izmetiet to no prāta. Ja mēs, draugs, sāksim kustēties, tad tikai uz augšu. Es līpu klāt kā plāksteris. Es noturētos pat tad, ja te būtu divtik stāvāks. Vienai kā­jai jau esmu izkapājis palielu caurumu. Bet tagad esiet kluss un ļaujiet man strādāt.

Lēni vilkās minūtes. Smouks pievērsa visas domas smeldzošajām sāpēm pirkstā, kuram bija atlūzis ienadzis. «Vajadzēja šorīt nošķērēt,» viņš nodomāja. «Jau tad tas traucēja.» Un nosprieda: līdzko būs izkļuvis no aizas, tū­liņ pat nogriezīs. Pēkšņi Smouks ieraudzīja .pirkstu u.n ienadzi pavisam citām acīm. Vēl kāda minūte, labākajā gadījumā pāris minūšu, un pirksts var pārvērsties par sakropļota līķa daļu aizas dibenā. Apzinādamies savas bailes, Smouks ienīda pats sevi. Nē, lāča gaļas ēdāji ir cita kaluma! Dusmās un pašnicinājumā viņš bija gatavs ar vienu vēzienu pārgriezt virvi. Taču bailes piespieda no­laist nazi, un Smouks, drebēdams un sviedriem noplūz- dams, atkal piekļāvās pie slidenās nogāzes. Viņš pūlējās iestāstīt sev, kāpēc dreb: viņš ir caurcaurēm izmireis, spiezdamies pie kūstošā ledus, — bet dvēseles dziļumos zināja, ka tas nav tiesa.

Smouks izdzirdēja kliedzienu, vaidu, un virve negaidot kļuva vaļīga. Viņš sāka slīdēt. Slīdēja ļoti, ļoti lēni. Virve gan savilkās, tomēr Smouks slīdēja tālāk. Karsons neva­rēja viņu noturēt un slīdēja kopā ar viņu. Smouka iz­stieptā kāja sajuta tukšumu, un viņš zināja, ka tūlīt iegāzīsies bezdibenī. Zināja arī to, ka krizdams aizraus līdzi Karsoņu.

Žilbinoši skaidri aptvēris, kas ir pareizi un kas ir ap­lami, viņš aklā izmisumā pārvilka ar naža asmeni pār virvi, ieraudzīja to pārtrūkstam, juta, ka slīd aizvien ātrāk ,,. krīt.. ,

Kas notika tālāk, Smouks vairs nesaprata. Samaņu viņš nezaudēja, bet viss notika pārāk strauji un pēkšņi. Viņš nevis līdz nāvei sasitās, bet tajā pašā mirklī ar kājām iekrita ūdenī, un viņam sejā iecirtās šļāce. Sākumā Smouks iedomājās, ka aiza nav tik dziļa, kā bija licies, un ka viņš laimīgi nonācis lejā. Bet drīz vien viņš saprata, ka ir mal­dījies. Aizas pretējā siena atradās desmit, divpadsmit pēdu no viņa. Smouks sēdēja baseinā, ko, pilot no izliekuma un stāvā strūklā tekot lejā no desmit pēdu augstuma, ledus izcilnī bija izdobis kušanas ūdens. Tajā vietā, kur viņš sēdēja, ūdens bija divas pēdas dziļš un sniedzās līdz ma­lām. Smouks palūkojās pār malu: pa simtiem pēdu garās šaurās aizas dibenu aizlocījās putās sakulta straume.

— Vai dieviņ, ko jūs esat izdarījis! — šausmās ieklie­dzās Karsons.

— Paklausieties, — atsaucās Smouks, — esmu sveiks un vesels, tupu līdz kaklam ūdenī. Te ir arī mūsu maisi. Tūlīt apsēdīšos uz tiem. Te pietiek vietas vēl cilvēkiem se­šiem, Ja sākat slīdēt, turieties tuvāk pie sienas, un jūs nonāksiet tepat. Bet labāk rāpieties augstāk un tieciet laukā no šejienes. Ejiet uz būdu. Tur kādam ir jābūt. Es redzēju dūmus. Sadabūjiet virvi vai kaut ko tādu, no kā var sameistarot virvi, nāciet atpakaļ un izmakšķerējiet mani no šejienes.

— Jūs sakāt taisnību? — neticīgi vaicāja Karsons.

— Lai es izputu, ja man nav taisnība. Dariet to labi žigli, citādi es vēl saķeršu iesnas.

Lai sasildītos, Smouks ar papēdi sāka lauzt ledū noteku ūdenim. Kad viss ūdens bija aiztecējis, Smouks izdzirdēja tālu balsi. Karsons pavēstīja, ka ticis līdz augšai.

Pēc tam Smouks noņēmās ar drēbju žāvēšanu. Siltajā vēlīnas pēcpusdienas saulē viņš novilka visus apģērba gabalus un izplāja tos ap sevi. Sērkociņiem ūdens klāt nebija ticis, un Smoukam izdevās izžāvēt tabakas šķipsnu* un rīsa papīra gabaliņu un uztīt papirosus.

Divas stundas kails nosēdējis uz maisiem un izsmēķē- jies, viņš izdzirdēja augšā labi pazīstamu balsi*

— Ei, Smouk! Smouk!

— Sveika, Džoja Gastela! — viņš atsaucās, — Kā jūs te gadījāties?

— Vai esat sasities?

— Nevienas skrambiņas!

— Tēvs laiž jums lejā virvi. Vai redzat to?

— Jā, man tā ir jau rokā, — Smouks atbildēja. — Lū­dzu, pagaidiet drusciņ.

— Kas noticis? — Džoja pēc brīža uztraukta jautāja, — Jūs droši vien esat ievainots.

— Nē, neesmu. Es ģērbjos,

— Ģērbjaties?

— Jā. Es izpeldējos. Tā. Gatavs! Velciet!

Vispirms viņš uzsūtīja augšā abus maisus, par ko Džoja Gastela viņu sarāja, pēc tam ļāva izvilkt pats sevi.

Džoja starojošām acīm lūkojās uz Smouku, kamēr vi­ņas tēvs un Karsons tina kopā virvi.

— Kā jūs tā varējāt pārgriezt virvi? — meitene iesau­cās. — Tas ir lieliski, tik tiešām trūkst vārdu.

Smouks atmeta ar roku, it kā atvairīdams uzslavas.

— Es zinu visu, — viņa neatlaidās. — Karsons man izstāstīja. Jūs upurējāt sevi, lai glābtu viņu.

— Nekā tamlīdzīga, — Smouks sameloja. — Es jau sen redzēju, ka apakšā gaida tāds peldbaseins.

Viņi kāpa kalnā pa dziļu, čaganu sniegu, kurā nebija ne kamanu, ne mokasīnu pēdu. Smouks, iedams pa priekšu, ar platajām, īsajām sniega kurpēm piemina traus­los kristālus. Šis darbs prasīja plaušu un muskuļu pie­pūli, un viņš netaupīja spēkus. Nopakaļ pa viņa iemītajām pēdām lēkšoja sešu suņu vilce; dvašas mutuļi liecināja, cik smags ir viņu darbs un cik zema ir temperatūra. Starp stūres suni un kamanām skrēja Mazais, ar kārti vadīdams suņus un vienlaikus palīdzēdams tiem vilkt. Ik pēc pus­stundas viņš apmainījās vietām ar Smouku, tāpēc ka ar sniega kurpēm iemīt ceļu bija daudz nogurdinošāk nekā rīkoties ar kārti.

Gan cilvēki, gan suņi bija atpūtušies un spēka pilni.. Viņi prasmīgi veica grūto uzdevumu — pašā ziemas vidū izlauzt ceļu pāri ūdensšķirtnēm. Viņi sprieda, ka tas ir daudz, ja šajos smagajos apstākļos dienā var noiet desmit jūdžu. Tas viņiem izdevās, bet vakaros viņi līda savās guļamādās pamatīgi noguruši. Pirms sešām dienām viņi bija atstājuši ļaužu pilno Muklukas nometni pie Jukonas. Divās dienās viņi ar smagi piekrautām kamanām bija no­gājuši piecdesmit jūdžu pa iemītu ceļu, kas veda uz augšu pa Aļņu strautu. Pēc tam bija sākusies cīņa ar četras pē­das biezu neskartu sniegu, īstenībā nevis sniegu, bet pu­tekļiem līdzīgiem ledus kristāliem, kuri vēl nebija salipuši kopā un sīkdami saira zem kājām — kā cukurs. Trijās dienās viņi veica trīsdesmit jūdžu augšup pa Grunduļu strautu un pāri vairākām zemām ūdensšķirtnēm starp strautiem, kas tecēja uz dienvidiem, uz Sivašas upi. Ta­gad viņi gar Kailajiem uzkalniem devās uz lielo kalnu grēdu, aiz kuras pa Dzeloņcūku strautu varēja sasniegt Piena upes vidusteci. Stāstīja, ka Piena upes augštecē esot vara atradnes. Tas arī bija viņu ceļamērķis — tīra vara kalns pusjūdzi pa labi no tās vietas, kur Piena upe izlaužas no dziļas aizas un nozūd biezā mežā, tad pa pirmo strautu uz augšu. Viņi uzreiz pazītu šo vietu, līdzko ieraudzītu. Vienacis Makartijs bija aprakstījis to pilnīgi precīzi. Nomaldīties nebija iespējams — vienīgi ja nu Ma­kartijs būtu samelojis.