Džeks Londons: Smouks un mazais

Smouks gāja pa priekšu; retās nelielās egles kļuva aiz­vien sīciņākas, un pēkšņi viņš ieraudzīja pašā ceļa vidū vienu galīgi nokaltušu. Vārdi bija lieki. Tikko Smouks paskatījās uz Mazo, tas spalgi iesaucās: «Stāt!» Suņi stā­vēja, kamēr Mazais tos izjūdza, bet Smouks ar cirvi me­tās virsū sausajai eglei, pēc tam dzīvnieki sagūla sniegā un saritinājās kamolā, ar kuplajām astēm apsegdami ķe­pas un nosarmojušos purnus.

Cilvēki strādāja kā jau daudz pieredzējuši. Zelta ska­lojamā pannā, kafijkannā un katliņā drīz kusa sniegs. Smouks izvilka no kamanām sasaldētu vārītu pupu stieni ar bagātīgi sagrieztiem tauku un cūkgaļas kubiciņiem. Atlika vienīgi atkausēt stieni. Viņš saskaldīja to ar cirvi gluži kā malku un uzmeta gabalus uz pannas, lai atlaižas. Akmenī sasalušie sausiņi arī bija jāliek uz pannas. Pēc divdesmit minūtēm maltīte bija gatava.

— Būs savi četrdesmit grādi, — teica Mazais ar pilnu muti, — Cerams, ka aukstāks nekļūs… un siltāks arī ne. Pats piemērotākais laiks, kad jālauž ceļš.

Smouks neatbildēja. Piebāzis muti pilnu ar pupām un cītīgi ēzdams, viņš nejauši pameta skatienu uz stūres suni, kas gulēja pēdas desmit tālāk. Sirmpelēkais vilks cieši raudzījās viņā ar bezgalīgām skumjām un ilgām, kuras tik bieži aizmiglo ziemeļu suņu acis. Smouks labi pazina šo neizdibināmo skatienu, un tomēr tas viņu sa­trauca. It kā gribēdams nokratīt stingumu, viņš nolika savu šķīvi un kafijas krūzi, piegāja pie kamanām un sāka raisīt vaļā maisu ar kaltētām zivīm.

— Ei, — uzsauca Mazais, — ko tu dari?

— Pārkāpju visus likumus, paražas un ceļa noteiku­mus, — atbildēja Smouks. — Gribu vienu vienīgu reizi pabarot suņus dienas vidū. Viņi ir pamatīgi nostrādāju­šies, un viņiem vēl būs jāvelk kamanas kalnā. Turklāt Jautrais pateica man kaut ko, ar acīm pateica kaut ko tādu, kas nav izsakāms vārdos.

Mazais neticīgi iesmējās.

— Ka tik neizlutini suņus. Drīz vien sāksi manikirēt šiem nagus. Es ieteiktu krēmu, kas aizsargā no aukstuma, un elektrisko masāžu — tas iejūga suņiem ir pats galve­nais. Turku pirts arī dažreiz nenāk par skādi.

— Līdz šim es to nekad neesmu darījis, — Smouks aiz­stāvējās. — Un vairs nedarīšu. Bet šoreiz gan. Uznāca tāds untums.

— Nu, ja tā ir kāda nojauta, lai notiek, — uzreiz kļuvis pielaidīgāks, sacīja Mazais. — Cilvēkam vienmēr jāklausa nojauta.

— Tā nav nojauta, Mazais. Jautrais tikai iedarbojās uz rnanu iztēli., Vienā minūtē viņš ar acīm pateica man tik daudz, ka grāmatās es to neizlasītu tūkstoš gados. Viņa acis bija pilnas ar esības noslēpumiem. Tie tur čumēja un mudžēja. Nelaime tā, ka es gandrīz jau biju notvēris šos noslēpumus, bet tad tie izslīdēja man no rokām. Es ne­esmu kļuvis gudrāks arī agrāk, bet esmu bijis pie pašiem gudrības avotiem. — Brīdi klusējis, Smouks piebilda: — Nevaru tev paskaidrot, bet šī suņa acis atklāja daudz ko: kas ir dzīve un tās gaita, zvaigžņu putekļi, kosmosa spēki un viss pārējais — viss.

— Vienkāršā amerikāņu valodā runājot, tev tomēr ir kaut kāda jušana, —Mazais palika pie sava.

Smouks pameta katram sunim pa kaltētam lasim un pa­purināja galvu.

— Kad es tev saku — tā ir nojauta. — Neatlaidās Ma­zais. — Diena vēl nebūs galā, kad kaut kas notiks. Gan redzēsi. Un tam būs sakars ar kaltētajām zivīm.

— Paskaidro man, kāds, — teica Smouks.

— Nē, nevaru. Laiks rādīs. Tagad paklausies, ko es teikšu. No tavas nojautas arī man radusies nojauta. Es lieku vienpadsmit unces zelta pret trim zobu bakstāma­jiem, ka man ir taisnība. Kad man ir nojauta, es nebaidos ticēt tai.

— Labāk tu saderi uz zobu bakstāmajiem, bet es — uz zeltu, — iebilda Smouks.

— Nekā nebija. Tā jau būtu gatavā laupīšana. Es vin­nēšu. Es pazīstu nojautu, kad tā mani skar. Vēl nebūs pienācis vakars, kad kaut kas notiks un zivis parādīs, ko tas nozīmē.

— Velns un elle! — nicīgi izgrūda Smouks, apraudams sarunu.

— Tā būs gan elle, — Mazais nepalika parādā. —• Un es lieku vēl vienpadsmit unces pret trim zobu bakstāma­jiem, ka tā būs īsta elle.

— Lai iet, — piekrita Smouks.

— Es vinnēšu! — uzvaroši sacīja Mazais. — Man pie­nākas zobu bakstāmais no vistas spalvām.

Pēc stundas viņi pieveica pāreju, garām Kailajiem uz­kalniem nokāpa šaurā, līkumotā aizā un nonāca pie pla­šas, stāvas nogāzes. Dzeloņcūkas strauta malā Mazais, kas gāja pa priekšu, negaidot apstājās, un Smouks ar sau­cienu apstādināja suņus, Izstiepušies ceturtdaļjūdzi garā verdzē, augšup pa nogāzi vilkās cilvēki.

— Klamzā kā bērēs, — ieteicās Mazais,

— Viņiem nav suņu, — sacīja Smouks.

— Jā, divi velk kamanas.

— Skat, viens pakrita. Kaut kas nav kārtībā, Mazais, tur jābūt kādiem divsimt cilvēkiem.

— Viņi ģeņģerē kā piedzērušies. Vēl viens pakrita.

— Tā ir vesela cilts. Bērni arī.

— Smouk, es esmu vinnējis, — Mazais paziņoja. — No­jauta paliek nojauta, un tur tu neko nevari darīt. Tā pati vien ir. Re, kustas kā miroņu bars.

Ieraudzījuši abus ceļiniekus, indiāņi aiz prieka mežonīgi ieaurojās un pielika soli.

— Droši, ka viņi ir pamatīgi pietempušies, — sprieda Mazais. — Paskaties, kā viņi reizēm sakrīt čupā.

— Paskaties, kāda tam pirmajam seja, — teica Smouks. — Viņi ir izbadējušies, tur tā lieta. Viņi apēduši savus suņus.

— Ko lai mēs iesākam? Laisties prom?

— Un pamest kamanas un suņus? — pārmetoši atvai- cāja Smouks.

— Ja mēs nelaidīsimies prom, viņi mūs aprīs. Viņi iz­skatās diezgan izbadējušies. Ei, vecais! Kas jums lēcies? Neskaties tā uz suni. Tas neies iekšā katlā, saproti?

Pa priekšu ejošie indiāņi apstāja viņus, vaidēdami un sūdzēdamies nesaprotamā dialektā. Smoukam šī aina likās neparasta un briesmīga. Nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir bads. Viņu sejas ar iedubušajiem vaigiem un apspīlēto ādu drīzāk atgādināja nāvesgalvas. Aizvien vairāk dzīvo miroņu saradās ap Smouku un Mazo, līdz beidzot mežo­nīgais bars ieslēdza viņus kā siena. Skrandainie ādas ap­ģērbi bija sagraizīti, un Smouks saprata, kāpēc: viņš re­dzēja, ka mātei mugurā uzsiets bērns sūkā un košļā at­baidoši netīru ādas šķieznu. Kāds cits bērns cītīgi zelināja siksnu.

— Nenāciet klāt! Atpakaļ! — ieaurojās Mazais, atkal pāriedams uz angļu valodu, kad bija veltīgi izmēģinājies likt lietā nedaudzos viņam zināmos indiāņu vārdus.

Vīrieši, sievietes un bērni, streipuļodami un grīļodamies uz drebošajām kājām, joprojām mācās viņiem virsū, acīm asarojot no nespēka un degot zvērīgā alkatībā. Kāda sie­viete, vaidēdama pakluburojusi garām Mazajam, ar izples­tām rokām nokrita uz kamanām un ieķērās tajās. Viņai sekoja vecs vīrs: smagi elpodams un kampdams gaisu, viņš ar trīcošām rokām pūlējās atraisīt kamanu siksnas un tikt klāt pārtikas maisam. Jauns indiānis, pacēlis nazi, arī grasījās mesties pie kamanām, bet Smouks atgrūda viņu. Pūlis spiedās virsū, un gāja vaļā plēšanās.

Sākumā Smouks un Mazais tikai atgrūda un atsvieda indiāņus. Pēc tam viņi laida darbā pātagas kātu un dū­res, lai tiktu galā ar izsalkuma satracināto pūli. Bet vis­apkārt vaidēja un gaudoja sievietes un bērni. Siksnas, ar kuram bija nostiprināti maisi, bija pārgrieztas jau kādās desmit vietās. Nelikdamies zinis par spērienu un sitienu krusu, indiāņi rāpoja pa sniegu un mēģināja izvilkt maisus ar pārtiku. Vajadzēja grābt viņus ciet un grūst atpakaļ. Viņi bija tik vārgi, ka ik brīdi krita no vismazākā grūdiena. Taču viņi pat necentās nodarīt kaut ko abiem vīriešiem, kuri sargāja kamanas.