Džeks Londons: Smouks un mazais

Smouku un Mazo neuzveica tikai tāpēc, ka indiāņi bija pilnīgi nespēcīgi. Piecās minūtēs uzbrucēju mūris bija sairis kaudzītēs pakritušos, pieveiktos indiāņos, kuri, lo­cīdamies sniegā, vaidēja, kaut ko murmināja, brēca un šņukstēja, asaru pilnām acīm skatīdamies uz pārtiku, kas viņiem nozīmēja dzīvību un lika uz lūpām parādīties slie­nām. Visapkārt vaimanāja sievietes un bērni.

— Apklustiet! Apklustiet jel! — uzsauca Mazais, ar pirkstiem aizbāzdams ausis un smagi elsodams no piepū­les. — Ak tu šitā! — viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu un izsizdams nazi no rokām indiānim, kas bija pierāpojis pie kamanām un mēģināja pārgriezt stūres sunim rīkli.

— Cik šausmīgi! — nomurmināja Smouks.

— Karsti pēc velna! — atsaucās Mazais, kas, izglābis Jautro, nāca atpakaļ. — Esmu slapjš kā žurka. Ko mēs iesāksim ar šito lazareti?

Smouks pašūpoja galvu, un atrisinājums radās pats no sevis. Kāds indiānis rāpoja šurp. Viņa vienīgā acs bija pievērsta nevis kamanām, bet Smoukam, un šī acs lieci­nāja par veselā saprāta mošanos. Smouks atcerējās, ka bija iebelzis indiānim pa otru aci, kas bija gandrīz pilnīgi aizpampuši. Indiānis atspiedās uz elkoņa un ierunājās:

— Mans ir Karluks. Mans ir labs sivašs. Mans redzējis daudz baltais cilvēks. Mans daudz izsalcis. Visi ļaudis daudz izsalcis. Visi ļaudis nav redzējis baltais. Es redzē­jis. Mans tagad būs paēdis. Visi ļaudis tagad būs paēdis. Mēs nopirkt ēdamais. Mums daudz zelts. Nav ēdamais. Vasara, lasis Piena upē nenāk. Ziema — briedis nenāk. Nav ēdamais. Mans teica visiem sivašiem — daudz baltais cilvēks nāk uz Jukonu. Baltais ir daudz ēdamais. Baltais patīk zelts. Mēs ņem zelts, iet uz Jukona, baltais dod ēda­mais. Daudz, daudz zelts. Es redzējis, baltais cilvēks pa­tīk zelts.

Indiānis kaulainiem pirkstiem sāka raisīt vaļā kuli, kas karājās viņam pie jostas.

— Jūs taisāt par daudz lielu troksni! — saskaities viņu pārtrauca Mazais. — Pasaki sievām un brēkuļiem, lai rim­stas bļaut.

Karluks pagriezās un uzsauca kaut ko raudošajam sie­vietēm. Vīrieši, izdzirdējuši viņu, pavēloši pacēla balsi, un sievietes pamazām apklusa un nomierināja bērnus. Karluks uz brīdi atstāja mierā savu kuli un vairākas reizes pacēla gaisā pirkstus.

— Daudz ļaudis miris, — viņš teica.

Un Smouks saskaitīja, ka septiņdesmit pieci Karluka ciltsbrāļi nomiruši bada nāvē.

— Mans pirkt viņiem ēdamo, — Karluks sacīja, atrai­sījis kuli un izņēmis no tās lielu smaga metāla gabalu. Pārējie rīkojās tāpat kā viņš, no visām pusēm stiepās ro­kas ar tādiem pašiem metāla gabaliem. Mazais skatījās, acis nenolaizdams.

— Augstais dievs! — viņš iesaucās. — Varš! Parastais sarkanais varš! Bet viņi domā, ka tas ir zelts!

— Tas zelts, — pārliecināts atkārtoja Karluks, ātri uz­tvēris galveno Mazā izsaucienā.

— Un šie nabaga velni ticējuši, ka tas ir viņu glā­biņš,— nomurmināja Smouks. — Paskaties, šis gabals sver četrdesmit mārciņu. Viņiem ir simtiem mārciņu vara, un viņi stiepuši šo smagumu, lai gan paši tikko jaudā pa­vilkt kājas. Zini ko, Mazais, mums viņi jāpaēdina.

— Ha, izklausās jau viegli. Bet kā ir ar rēķināšanu? Mums abiem ēdamais ir mēnesim. Sešas porcijas pareizini ar trīsdesmit, iznāk simt astoņdesmit porciju. Bet te ir divi simti indiāņu, un viņi visi ir izbadējušies kā vilki. Velns parāvis, kā lai mēs viņus paēdinām kaut vienu reizi?

— Ir vēl suņu barība, — atbildēja Smouks. — Ar pārsimt mārciņām kaltēta laša vajadzētu izgrozīties. Mums tas ir jādara. Viņi, saproti, pilnīgi paļaujas uz baltajiem.

— Skaidrs, un mēs nedrīkstam viņus pamest, — Ma­zais piekrita.

— Jā, pretīgi darbi mums patrāpījušies, viens pretīgāks par otru. Vienam no mums jāaizlaiž uz Mukluku pēc pa­līdzības. Otram jāpaliek tepat un jānoņemas ar šo nespēj­nieku namu, un ļoti iespējams, ka viņu pašu aprīs. Neaiz­mirsti, ka mēs sešas dienas kūlāmies šurp un, pat laižot pa vie v glo un tukšā, tik un tā ātrāk par trim dienām at­pakaļ netiksim.

Smouks brīdi apsvēra, kādas bijušas noietās jūdzes, un lēsa, cik ilgā laikā pieveiks tās, ja sasprindzinās visus spēkus.

— Es būšu tur rītvakar, — viņš paziņoja.

— Lai notiek, — bezbēdīgi piekrita Mazais. — Bet es palikšu te, un mani apēdīs.

— Bet es paņemu pa zivij suņiem un vienai ēdienreizei priekš sevis, — paskaidroja Smouks,

— Tā jau ari vajag, jo tu būsi Muklukā rītvakar,

Smouks ar Karluka starpniecību izklāstīja indiāņiem

savu plānu.

— Sakuriet ugunskurus, garus ugunskurus, daudz ugunskuru, — viņš beigās sacīja. — Muklukā apmetu­šies daudzi baltie cilvēki. Baltie cilvēki ir dikti labi. Bal­tajiem cilvēkiem ir daudz ēdamā. Pēc pieciem miegiem es būšu atpakaļ un atvedīšu daudz ēdamā. Šis cilvēks, vārdā Mazais, ir man ļoti labs draugs. Viņš paliks te. Viņš ir lielais saimnieks, skaidrs?

Karluks pamāja ar galvu un pārtulkoja.

— Viss ēdamais paliek te. Mazais izsniegs ēdamo. Viņš ir saimnieks, skaidrs?

Karluks atkal pārtulkoja, un indiāņi ar galvas mājie­niem un guldzošiem kliedzieniem izteica savu piekrišanu.

Smouks palika un izrīkoja visu, kamēr sāka iet uz labo pusi. Tie, kuri spēja, grīļodamies vai rāpus lasīja žaga­rus ugunskuram. Pēc tam sakūra garos indiāņu sārtus, pie kuriem varēja sasēsties visi. Mazais ar kādiem desmit palīgiem, turēdams gatavībā īsu rundziņu, lai šautu pa pirkstiem izsalkušajiem,- ķērās pie ēdiena vārīšanas. Sie­vietes cītīgi kausēja sniegu katrā traukā, kas vien šim nolūkam bija piemērojams. Pirmām kārtām visi dabūja pa niecīgam speķa gabaliņam, pēc tam karoti cukura, lai kaut cik remdētu izsalkumu. Drīz vien uz Mazajam lokā apkārt degošajiem ugunskuriem daudzos katliņos vārījās pupas, bet pavārs pats, stingri raudzīdamies, lai visiem iznāktu vienādas porcijas, cepa un dalīja plānas, jo plā­nas pankūkas.

— Man te būs varena ēsttaisīšana, — viņš atvadoties teica Smoukam. — Tu tikai laid. Turp visu ceļu rikšiem, bet atpakaļ aulēkšiem. Pa šodienu un rītdienu tu aiz­brauksi līdz turienei, un vēl trīs dienas tev būs vajadzīgas atpakaļceļam. Rīt viņi apēdīs pēdējo suņiem domāto zivi, un tad trīs dienas nebūs ko likt uz zoba. Tāpēc drāz, cik jaudas, Smouk. Drāz, cik jaudas!

Lai gan Smouks devās ceļā ar vieglām kamanām, jo tajās bija ielikti tikai seši kaltēti laši, divas mārciņas saldētu pupu un ādas segas, viņš nevarēja pabraukt ātri. Viņš nevarēja vadīt kamanas un skubināt suņus, tāpēc ka bija spiests darboties ar kārti. Bez tam bija aizvadīta smaga darbdiena, un tiklab suņi, kā viņš pats bija galīgi bez spēka. Polārā krēsla jau klāja zemi, kad viņš pieveica pāreju un atstāja aizmugurē Kailos uzkalnus.

Lejā pa nogāzi suņi cilpoja ātrāk, un bieži vien Smouks uzlēca uz kamanām, lai piespiestu tos skriet sešas jūdzes stundā. Nemanot piezagās tumsa, un viņš apmaldījās platā ielejā, pa kuru tecēja kaut kāds nepazīstams strauts. Dažviet tas meta lielus lokus pa līdzenumiem, un tādās reizēs Smouks, lai taupītu laiku, nevis līkumoja līdzi te­cējumam, bet drāza taisni. Un jau dziļā tumsā viņam va­jadzēja atgriezties pie gultnes un taustoties no jauna meklēt ceļu. Kādu stundu veltīgi nopūlējies un prātīgi no­spriedis, ka ilgāk nav vērts maldīties, Smouks sakūra uguni, pasvieda katram sunim pa puslasim un pats savu pārtikas devu arī pārdalīja uz pusēm. Tad viņš satīņājās ādās un, iekams bija aizmidzis, noprata, kur īsti atrodas. Pēdējā platajā līdzenumā, kuru viņš bija šķērsojis pārtie- šām, strauts sadalījās divās attekās. Viņš bija novirzījies no ceļa par kādu jūdzi. Patlaban viņš atradās pie galvenās gultnes zemāk par to vietu, kur kopā ar Mazo bija šķērso­jis ieleju, kas otrā krastā izbeidzās pie zemas pārejas.