Džeks Londons: Smouks un mazais

— Vai brauksi ar šo pajūgu? — jautāja Smouks.

Kaltuss Džordžs neatbildēja. Viņš bija pārāk aizņemts ar elpošanu.

— Kā tad, mēs, baltie, esam cūkas, — ierunājās Smouks, dusmodamies uz sevi par to, ka viņam jāspēlē šāda loma. — Mēs esam gatavi pārdot dvēseli par zeltu un tamlīdzīgi, bet gadās, ka mēs visu to aizmirstam un darām kaut ko, nedomādami, cik ar to var nopelnīt. Un, kad mēs tā rīko­jamies, Kaltus Džordž, piesargies! Tagad mēs gribam zi­nāt tikai vienu: vai tu brauksi ar šo pajūgu?

Kaltuss Džordžs svārstījās. Gļēvulis viņš nebija. Tā varbūt bija tikai tāda iebiedēšana, un viņš būtu muļķis, ja padotos. Bet, kamēr viņš svārstījās, Smouku dvēseles dzi­ļumos mocīja uztraukums, ka tikai šis stūrgalvīgais in­diānis neietiepjas tā, ka būtu patiešām jāpakar.

— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.

Smouks jau cēla roku, lai dotu zīmi.

— Es braukšu, — steigšus sacīja Kaltuss Džordžs, iekams cilpa nebija savilkusies.

— Un, kad glābšanas ekspedīcija atrada mani, — Ma­zais vēlāk stāstīja «Ennija raktuvē», — šis Kaltuss Džordžs bija klāt pats pirmais, apsteigdams Smouku par trim stundām, un neaizmirstiet, ka Smouks atnāca otrais. Tas, jāsaka, bija pašā laikā, jo, kad es izdzirdēju Kaltušu Džordžu bļaujam uz saviem suņiem, tie sasodītie sivaši jau bija nolocījuši manus mokasīnus, dūraiņus, visas sik­snas, mana naža maksti un daži no viņiem, pamatīgi iz­badējušies, jau sāka lūrēt uz mani.,. Es tak esmu labāk barots, saprotiet.

Bet Smouks? Viņš bija gandrīz vai beigts. Viņš vēl mazlietiņ pagrozījās, palīdzēdams gatavot ēdienu tiem divsimt nelaimīgajiem sivašiem, un tad tāpat tupus arī aizmiga un sapņoja, ka grābj spainī kausēšanai sniegu. Es sagatavoju viņam savu gultu, un lai nelabais mani parauj, ja es nepalīdzēju Smoukam apsegties, tik nomocī­jies viņš bija. Zobu bakstāmos es tomēr vinnēju. Vai tad neiznāk tā, ka ne jau velti Smouks izbaroja suņiem tos sešus lašus?

— Tprū! — Smouks uzsauca suņiem, ar visu svaru uz- guldamies uz kārts, lai apturētu kamanas.

— Kāda muša tev iekoda? — neapmierināts apvaicājās Mazais. — Te ūdens nav, var braukt droši.

— Tas gan, bet paskaties uz sliedēm, kas nogriežas pa labi, — atbildēja Smouks. — Es domāju, ka šajā apvidū neviens nezieino.

Suņi tūlīt nogūlās sniegā un sāka grauzt starp nagiem iesalušo ledu. Pirms piecām minūtēm tas vēl bija bijis ūdens. Dzīvnieki bija ielūzuši ar sniegu segtajā ledus kārtiņā, zem kuras slēpās avota ūdens, kas sūcās no krasta un krājās uz trīs pēdas biezās Nordbeskas upes ledus garozas.

— Pirmo reizi dzirdu, ka Nordbeskā kāds dzīvo, — teica Mazais, skatīdamies uz aizputināto taku, ko sedza divas pēdas biezs sniegs; tā šķērsoja upi taisnā leņķī un nozuda neliela strauta ietekā Nordbeskas kreisajā krastā. — Varbūt tie bijuši mednieki un sen jau aizvākušies ar visām mantām.

Cimdus nenovilcis, Smouks norausa no takas čaugano sniegu, padomāja, norausa vēlreiz un atkal iegrima domās.

— Nē, — viņš nosprieda, — pēdas ved uz abām pusēm, bet pēdējo reizi braukuši uz augšu pa strautu. Lai nu kas ir bijuši šie cilvēki, tagad viņi ir tur, par to nav šaubu. Te neviens nav braucis rfedēļām. Bet kāpēc viņi tik ilgi te palikuši? To gan es gribētu zināt.

— Bet es gribētu zināt, kur mēs šodien apmetīsimies uz naktsguļu, — teica Mazais, sadrūvējies lūkodamies uz dienvidrietumiem, kur debesmalā jau biezēja tumsa.

— Brauksim pa šo pašu ceļu, pa strautu uz augšu, — ierosināja Smouks. — Tur ir daudz sausu koku. Varam apmesties uz nakšņošanu kurā katrā laikā.

— Skaidra lieta, apmesties varam, bet, ja negribam no­mirt badā, mums ir jāpasteidzas un jābrauc pareizā vir­zienā.

— Pie šī strauta mēs kaut ko atradīsim, — turpināja Smouks.

— Bet apskati mūsu pārtikas krājumus, apskati su- ņusl — iesaucās Mazais. — Apskati… eh, velns, nu labi! Tik un tā būs pēc tava prāta.

— Tas mūs neaizkavēs ce|ā nevienu dienu ilgāk, — ap­galvoja Smouks. — Iespējams, ka būs jānobrauc ne vai­rāk kā viena lieka jūdze.

— Vienas nieka jūdzes dēļ cilvēki ir aizgājuši bojā, — atcirta Mazais, drūmā piekāpībā pašūpodams galvu. — Ejam meklēt nepatikšanas. Augšā, nožēlojamais jēl- kāji, nu, augšā! Ei, Jautrais! Augšā!

Stūres suns paklausīja, un pajūgs, stiegot irdajā sniegā, gurdeni sakustējās.

— Tprū! — ieaurojās Mazais. — Būs jāiemin ceļš.

Smouks izvilka no kamanām sniega kurpes, piestipri­nāja tās pie mokasīniem un devās uz priekšu, lai piemī­dītu mīksto sniegu.

Tas bija smags darbs. Gan suņi, gan cilvēki jau dau­dzas dienas nebija, kā nākas, ēduši, un viņu spēki sāka apsīkt. Viņi gāja pa strauta gultni, bet tā līkumoja pa tik krauju nogāzi, ka ceļinieki ar lielām pūlēm veica nepār­traukto, smago kāpumu. Augstās klinšu sienas sagāja aizvien tuvāk kopā, tā ka drīz viņu ceļš veda pa šauras aizas dibenu. Augstie kalni neļāva iekļūt te ilgajai krēs­lai, tāpēc aizā bija gandrīz tumšs.

— Tās nu gan ir lamatas, — teica Mazais. — Pretīgi pat skatīties. īsti elles vārti. Te var gadīties visādas ligas.

Smouks neatbildēja, un viņi pusstundu klusēdami lau­zās uz priekšu. Klusumu atkal iztraucēja Mazais.

— Man ir nojauta, — viņš norūca. — Jā, rnan ir no­jauta, un es tev pateikšu, ja tev ir patikšana uzklausīt.

— Klāj vien vaļā, -r- skubināja Smouks.

— Redzi, es nepārprotami nojaušu, ka mēs kādas dienas netiksim laukā no šī cauruma. Iekulsimies ķezā, nokluk- nēsim te labu laiku un vēl maķenītiņ.

— Vai par ēdamo tava nojauta arī kaut ko saka? — nelaipni apjautājās Smouks. — Mums nav ēdamā labam laikam un vēl maķenītiņ.

— Neko nesaka. Es domāju, gan kaut kā izgrozīsimies. Bet vienu es tev, Smouk, pateikšu skaidri un gaiši. Esmu gatavs apēst jebkuru no mūsu suņiem, tikai ne Jautro. Viņam es klāt neķeršos, to es nespēju.

— Nebēdā! — zobgalīgi teica Smouks. — Mana no­jauta darbojas vēl labāk. Tā saka man, ka suņi nebūs jāēd, Vai nu tā būs aļņa, vai brieža gaļa, vai ceptas pai­palas, mēs te pat uzbarosimies.

Mazais neizsakāmā riebumā nosprauslājās, un viņi at­kal kādu stundas ceturksni nepārmija ne vārda.

— Te nu sākas tā tava ķeza, — ierunājās Smouks, ap­stādamies un vērīgi skatīdamies uz kaut ko, kas gulēja takas malā.

Mazais atstāja kārti, piebiedrojās Smoukam, lai arī ap­lūkotu sniegā guļošo ķermeni.

— Gluži brangs, — sprieda Smouks.

— Paskaties uz viņa lūpām, — sacīja Mazais.

— Stīvs kā koks, — teica Smouks, pavilkdams līķi aiz rokas; tā neliecās, toties sakustējās viss ķermenis.

— Pacel un nomet viņu zemē, un viņš salūzīs gaba­los, — piezīmēja Mazais.

Cilvēks gulēja uz sāniem, sala sastindzināts. No tā, ka ķermenis nebija apsnidzis, varēja secināt, ka viņš guļ te neilgu laiku.

— Pamatīgi sniga tikai pirms trim dienām, — teica Mazais.

Smouks pamāja ar galvu, noliecās pār mirušo un, pa­griezis to ar seju uz augšu, parādīja lodes atstātu ievai­nojumu deniņos. Tad paraudzījās apkārt un pameta ar galvu uz sniegā nosviesta revolvera pusi.

Simt jardu tālāk viņi uzdūrās vēl vienam līķim, kas gulēja knūpus uz takas.

— Divas lietas ir pilnīgi skaidras, — teicu Smouks. — Abi ir resni. Tas nozīmē, ka nav badojušies. Un nav tikuši pie bagātības, citādi nebūtu izdarījuši pašnāvību.