Džeks Londons - Smouks un mazais

— Bet kāpēc Eimoss Ventvorts negāja? — viņa ieklie­dzās dusmās, kas jau robežojās ar histēriju.

— Es nepazīstu šo džentlmeni, — atteica Smouks. — Ko viņš dara?

— Neko. Bet viņš ir vienīgais, kas nav saslimis ar cingu. Bet kāpēc nav saslimis? Es jums pateikšu. Nē, to­mēr neteikšu… — Viņa cieši saknieba plānās lūpas, tik cieši, ka tās izskatījās caurspīdīgas un Smoukam šķita, ka caur tām redzami zobi līdz pašām saknēm. — Un kāds labums būtu bijis no tā? It kā es nezinātu! Es neesmu ne­kāda muļķe. Mūsu pieliekamie ir pilni ar visādām augju sulām un konservētiem dārzeņiem. Mēs cīņai ar cingu esam apbruņoti labāk par jebkuru nometni Aļaskā. Nav tādu dārzeņu, augļu un riekstu, kādu mums nebūtu, un tā visa mums ir papilnam.

— Tu nu esi iekritis, Smouk, — līksmoja Mazais. — Tas arī ir fakts, nevis teorija. Tu saki — ārstēšana ar dārze­ņiem. Dārzeņi ir, bet kā ar ārstēšanu?

— To es nemāku izskaidrot, — atzinās Smouks. — Visā Aļaskā taču nav otras tādas nometnes. Man ir gadījies redzēt skorbutu šur un tur, bet ka visu nometni būtu pār­ņēmis skorbuts, turklāt tik negants… Neko nevar sa­prast, Mazais. Mums jādara šo cilvēku labā viss iespēja­mais, bet pirmām kārtām jāiekārtojas uz naktsguļu un jāparūpējas par suņiem. Mēs ienāksim pie jums rīt no rīta, e-e … misis Siblija.

— Mis Siblija,- — viņa pārlaboja. — Un, lūk, kas, jau­nekli: ja jūs domājat muļķoties te ar savām zālēm, es jums ielaidīšu pamatīgu skrošu lādiņu.

— Tā nu gan ir viena lieliska gaišreģe! — nosmējās Smouks, kad viņi taustīdamies tumsā gāja atpakaļ uz tukšo būdu blakus tai, no kuras bija sākuši savu apgaitu.

Varēja redzēt, ka te vēl nesen dzīvojuši divi cilvēki, un draugiem ienāca prātā, vai tikai tie nav tie pašnāvnieki, kurus viņi bija atraduši uz ceļa. Viņi pārmeklēja pielie­kamo un atklāja, ka tas ir pilnum pilns ar daudzām kon­servētām, pulverī saberztām, kaltētām, kondensētām un žāvētām ēdamlietām.

— Kā gan viņiem izdevies saķert skorbutu? — jautāja Mazais, ar platu vēzienu norādīdams uz sainīšiem ar olu pulveri un itāļu sēnēm. — Un paskaties uz to! Un uz to! — Viņš kratīja kārbas ar tomātiem un kukurūzu un stikla traukus ar pildītām olīvām. — Un šī apbrīnojamā pārvie- totāja arī saķērusi skorbutu. Kā tas saprotams?

— Pravietotāja, — izlaboja Smouks.

— Pārvietotāja, — stūrgalvīgi atkārtoja Mazais. — Vai tad tā nebija viņa, kas pārvietoja viņus uz šo caurumu, ko?

Otra rītā, kad bija jau gaišs, Smouks nejauši sastapa cilvēku, kas vilka ar zariem un žagariem smagi piekrau­tas kamanas. Sis ņiprais un pēc izskata tīrīgais vīrelis so­ļoja naski, lai gan kamanas bija svarīgas. Smoukam tū­līt radās nepatika pret viņu.

— Kas ar jums ir? — viņš vaicāja.

— Nekas, — atbildēja vīrelis.

— Zinu, — teica Smouks. — Tāpēc arī jautāju. Jūs esat Eimoss Ventvorts. Interesanti, kā tas nāk, ka jūs neesat saslimis ar skorbutu kā visi pārējie?

— Tāpēc ka es kustējos, — ātri atbildēja uzrunātais.

— Viņi arī nebūtu saslimuši, ja vien būtu gājuši ārā un kaut ko darījuši. Bet ko viņi? Rūca un šķendējās par auk­stumu, garajām naktīm, grūtībām, dūrējiem, lauzējiem un visu ko. Viņi vārtījās pa gultu, kamēr sapampa un vairs nejaudāja piecelties, tas ir viss. Paskatieties uz mani. Es strādāju. Ienāciet manā būdā.

Smouks sekoja viņam.

— Paskatieties apkārt. Tīra, ka prieks, ko? Redzat nu. Viss ir pilnā kārtībā. Skaidas es arī sen būtu izslaucījis, ja tās nebūtu vajadzīgas siltumam. Bet tās man ir tīras. Jums vajadzētu redzēt, kādas grīdas ir citās būdās. Kā cūku aizgaldos. Es vēl ne reizi neesmu ēdis no nemaz­gātas bļodas. Nē, ser. Tāpēc ir jāstrādā, un es strādāju un nesaslimu ar skorbutu. Lieciet to aiz auss.

— Jūs esat trāpījis naglai uz galvas, — atzinās Smouks.

— Bet es redzu, ka jums ir tikai viena lāviņa. Kāpēc jūs dzīvojat tik nesabiedriski?

— Man tā patīk. Gluži vienkārši tāpēc, ka vieglāk ir uzkopt viena nekā divu vietā. Slaišķi un gultas pūdētāji! Vai jūs domājat, ka es ciestu kaut ko tādu savā tuvumā? Nav nekāds brīnums, ka viņiem piemetās skorbuts.

Tas skanēja ļoti pārliecinoši, un tomēr Smouks nespēja pārvarēt nepatiku pret šo cilvēku.

— Kāpēc Lora Siblija tik dusmīga uz jums? — viņš pēkšņi iejautājās.

Eimoss Ventvorts ātri paskatījās uz viņu.

— Viņa ir savādniece, — Eimoss atbildēja. — Bet, ja padomā, mēs visi esam savādnieki. Un lai dievs mani pasargā no savādnieka, kurš negrib pēc ēšanas nomazgāt traukus, bet tādi šajā barā ir visi.

Pēc dažām minūtēm Smouks runāja ar Loru Sibliju. Balstīdamās uz divām nūjām, viņa kliboja garām Smouka būdai un apstājās, lai atvilktu elpu.

— Kāpēc jūs esat tā ieēdusies uz Ventvortu? — viņš tāpat vien ievaicājās, pārsteigdams sievieti ar jautājuma pēkšņumu.

Viņas zaļās acis iedzalkstījās, noliesējusī seja saverk- šķījās no dusmām, sasprēgājušās lūpas savilkās, lai iz­teiktu nepārdomātus vārdus. Taču pār lūpām nāca tikai aprautas, nesakarīgas skaņas, līdz Lora Siblija saņēma sevi rokās.

— Tāpēc, ka viņš ir vesels, — viņa teica, smagi elso­dama. — Tāpēc, ka viņam nav cingas. Tāpēc, ka viņš neko nedarīs, lai palīdzētu otram. Tāpēc, ka viņš atstāja mūs, lai sapūstam un nosprāgstam, un mēs pūstam un sprāgstam, bet viņš ne pirksta nepakustinās, lai atnestu mums spaini ūdens vai klēpi žagaru. Viņš ir necilvēks, vairāk nekas. Bet lai viņš piesargās! Lai tikai piesargās!

Aizvien vēl smagi elsodama un tusnīdama, sieviete kli­boja tālāk, un pēc piecām minūtēm, izgājis pabarot suņus, Smouks redzēja viņu ieejam Eimosa Ventvorta būdā.

— Te kaut kas nav kārtībā, Mazais, kaut kas nav kār­tībā, — sacīja Smouks, šūpodams galvu, kad viņa biedrs iznāca no būdas, lai izlietu samazgas.

— Skaidra bilde, — jautri attrauca Mazais. — Un mēs ar tevi vēl dabūsim to redzēt. Piemini manus vārdus.

— Es nedomāju par skorbutu.

— Nu kā tad, tu par apbrīnojamo pārvietotāju. Tā jau pat mirušu aplaupītu. Tik badīga izskata sievišķi es savu mūžu neesmu redzējis.

— Mēs visu laiku kaut ko darām, Mazais, tāpēc esam veseli. Arī Ventvorts tāpēc ir vesels. Tu redzi, kā izgājis pārējiem, kuri par maz kustējušies. Tagad mēs izrakstī­sim šiem graustiem kustības. Tev būs jāgādā, lai katrs saņemtu savu porciju. Es ieceļu tevi par vecāko slimnieku kopēju.

— Ko? Mani? — Mazais bija pārsteigts, — Liec tu mani mierā.

'— Nē, nelikšu. Es būšu tavs palīgs, tāpēc ka tā nebūs nekāda joka lieta. Mums viņi jāiekustina. Vispirms lai viņi apglabā mirušos. Visstiprākos iedalīsim apbedīšanas komandā, mazāk stipros — malkas vācēju komandā — viņi gulēja zem segām, lai taupītu kurināmo, — un vēl vārgākos — citos darbos. Un skuju tēju — to nedrīkst piemirst. Vecie aļaskieši dievina šo tēju. Bet šie ļautiņi nav par to ne dzirdējuši.

— Mums nudien klāsies plāni, — pavīpsnājis teica Ma­zais. — Vispapriekš mums ielaidīs ribās pamatīgu svina lādiņu.

— Ar to mēs arī sāksim, — sacīja Smouks. — Ejam.

Stundas laikā visas vairāk nekā divdesmit būdas bija

pārmeklētas, visas patronas, šautenes, bises un revolveri atņemti.

— Nu, slimiķi, — tā parasti izrīkoja Mazais, — celiet priekšā savus šaujamdaildus. Mums tie būs vajadzīgi.