Džeks Londons - Smouks un mazais

— Kā dievs debesīs, tā tas ir. Bet kurā vietā? Mēs to kār­tīgi izvandījām. — Viņš piecēlās un uzvilka cimdus.

— Iešu un sameklēšu, kaut arī man vajadzētu to būceni izārdīt pa vienam baļķim vien.

Mazais paraudzījās uz Smouku, bet tas ar neizteiksmīgu skatienu saspringtajā sejā vērās kaut kur un nebija neko dzirdējis.

— Kas tevi kremt? — sadusmots jautāja Mazais, — Ka tik tu nedomā saķert, skorbuļu!

— Es tikai mēģinu kaut ko atcerēties.

— Ko?

— Nezinu. Tur jau ta nelaime. Bet tas ir ļoti svarīgi, ja vien es atcerēšos.

— Pielūko, Smouk, ka nenokļūsti trako mājā, — sacīja Mazais. — Padomā par mani! Ļauj smadzenēm atpūsties. Nāc man palīgā izārdīt to būceni. Es pielaistu tam uguni, bet man bail, ka tupeņi neizcepas.

— Darīts! — Smouks iesaucās un pielēca kājās. —Tieši to es mēģināju atcerēties. Kur mums ir petrolejas kanna? Es palieku ar tevi, Mazais! Kartupeļi mums ir rokā!

— Kāds joks tev prātā?

— Gan redzēsi, — noslēpumaini atteica Smouks. — Es vienmēr esmu sacījis tev, Mazais, ka literatūras zināšanas cilvēkam noder visur, pat Klondaikā. Tagad mēs darīsim to, par ko rakstīts grāmatā. Es to izlasīju, vēl mazs puika būdams, un tagad tas mums noderēs. Iesim.

Pēc dažām minūtēm zaļgani mirgojošajā kāvu gaismā viņi zagās klāt Eimosa Ventvorta būdai. Uzmanīgi un klusi viņi aplēja ar petroleju baļķu sienas, sevišķi rū­pīgi — durvju aplodas un logu rāmjus. Tad nošvirkstēja sērkociņš, un viņi skatījās, kā uguns pieņemas spēkā. Abi pakāpās atpakaļ un gaidīja.

Ventvorts izdrāzās no būdas, briesmīgām acīm paska­tījās uz ugunsgrēku un iemetās atpakaļ. Nepagāja ne mi­nūte, kad viņš atkal parādījās durvīs, šoreiz lēni, sadu- dzis zem maisa smaguma. Smouks un Mazais, kuriem nebija šaubu, kas ir šajā maisā, kā izcietušies vilki likās viņam virsū. Viņi uzklupa tam vienlaikus no abām pusēm. Ventvortu gandrīz vai nospieda zemē maiss, ko Smouks drošības labad bija satvēris. Tad Ventvorts ar rokām ap­ķēra Smouka ceļus un pavērsa uz augšu spokaini bālu seju.

— Atstājiet man duci, tikai duci… pusduci, pārējo ņemiet, — Ventvorts spiedza. Atņirdzis zobus, viņš aklās dusmās noliecās, lai iekostu Smoukam kājā, tad pārdo­māja un sāka atkal ubagoties. — Tikai pusduci! — viņš gaudoja. — Tikai pusduci! Es jau gribēju atdot jums vi­sus … rīt. Jā, rīt. Es biju nodomājis to darīt. Tā ir dzī­vība. Tā ir dzīvība! Tikai pusduci!

— Kur ir otrs maiss? — Smouks viņu aprāva.

— Es visu apēdu, — Ventvorts atbildēja, un nebija šaubu, ka tā ir svēta patiesība. — Šajā maisā ir viss, kas man atlicis. Atstājiet man dažus kartupeļus. Pārējos ņemiet.

— Visu apēdis! — iekliedzās Mazais. — Visu maisu! Bet tie nabadziņi mirst nost tāpēc, ka viņiem nav neviena paša kartupeļa! Tad še tev! Še tev! Še tev! Cūka tāds! Vepris!

Ar pirmo spērienu Mazais atgrūda Ventvortu no Smouka. Otrs spēriens nogāza viņu sniegā. Bet Mazais spēra vēl un vēl.

— Sargi pirkstus, — tas bija viss, ko teica Smouks.

— Skaidrs. Es viņam ar papēdi, — atbildēja Mazais. — Gan tu redzēsi, ka es viņam ielauzīšu ribas. Es viņam noraušu žokli. Še tev! Še tev vēl! Zēl, ka man kājā moka­sīni, nevis zābaki. Ak tu cūka!

Tonakt nometnē neviens negulēja. Stundu pa stundai Smouks un Mazais apstaigāja tās iemītniekus, liedami vienā reizē pa ceturtdaļkarotei dzīvinošās sulas briesmī­gajās, jēlajās mutēs. Un nākamajā dienā, kamēr viens gulēja, otrs turpināja šo darbu.

Nāves gadījumu vairs nebija. Visbezcerīgākie slimnieki s'āka pārsteidzoši ātri atlabt. Trešajā dienā cilvēki, kas ne­dēļām bija nogulējuši bez kustēšanās, norāpās no lāvām un, balstīdamies uz kūjām, sāka staigāt. Šajā pašā dienā saule pirmo reizi pēc divus mēnešus ilgā ziemeļu ceļo­juma jautri ielūkojās pāri klinšu korei aizā.

— Nevienu kartupeli tu nedabūsi, — teica Mazais Ventvortam, kas guģojās un lūdzās. — Skorbuts tev nav nemaz ķēries klāt. Tu esi iztukšījis veselu maisu, un ta­gad tev divdesmit gadus nav ko baidīties no skorbuta. Pazīdams tevi, esmu sācis saprast dievu. Es vienmēr esmu brīnījies, kā viņš ļauj dzīvot sātanam. Tagad es zinu. Viņš apžēloja sātanu tāpat, kā es apžēloju tevi. Bet tik un tā tas ir kauna darbs.

— Došu tev padomu, — Smouks teica Ventvortam.

— Šie cilvēki ātri atlabst. Pēc nedēļas mēs ar Mazo brau­cam prom, un tad nebūs vairs neviena, kas tevi aizstāv no viņiem. Lūk, kur ceļš. Līdz Dausonai astoņpadsmit dienu brauciens.

— Vācies prom, Eimos, — piemetināja Mazais, — citādi viņi tevi apstrādās tā, kā neapstrādāju es.

— Džentlmeņi, lūdzu„ uzklausiet mani, — īdēja Vent­vorts. — Es šajā zemē esmu svešinieks. Es nezinu šejie­nes paražas, nezinu ceļu. Ļaujiet man braukt kopā ar jums. Maksāšu jums tūkstoš dolāru, tikai ļaujiet man braukt kopā ar jums.

— Bet lūdzu, — atteica Smouks ar viltīgu smaidu.

— Ja Mazais piekrīt.

— Kas? Es? — Mazais cienīgi izslējās. — Es esmu nulle. Es esmu labsirdīgāks par kuru katru kukainīti. Es esmu tārps, kāpurs, vardes brālis un gaļas mušas bērns. Man nesagādā bailes vai riebumu neviena radība, kas lien, rāpo vai smird. Bet ceļot kopā ar šo dieva misēkli! Ej prom! Es neesmu no lepnajiem, bet man metas nelabi, skatoties uz tevi.

Un Eimoss Ventvorts gāja prom viens, vilkdams ka­manas ar pārtikas krājumu, kura vajadzēja pietikt līdz

Dausonai. Viņš bija nogājis kādu jūdzi, kad Mazais pa­nāca viņu.

— Nāc šurp, — Mazais uzrunāja Ventvortu. — Nāc, nāc! Maksā ragā! Taisi vaļā maku!

— Es nesaprotu, — trīcošā balsī teica Ventvorts, dre­bēdams atmiņās par to, kā Mazais jau divas reizes bija viņu smeltējis ar dūrēm un kājām.

— Tos tūkstoš dolārus — tu saproti? Tūkstoš dolārus, ko Smouks samaksāja tev par nekur nederīgu kartupeli. Kusties!

Un Eimoss Ventvorts pasniedza viņam maisiņu ar zelta smiltīm.

— Cerams, ka tevi sakodīs skunkss un tu saķersi tra­kumsērgu, — atvadoties novēlēja Mazais,

Spirdzinoši saltā rītā, Aļaskas tirdzniecības sabiedrības lielajā veikalā Lusila Erola piesauca Smouku Belju pie galantērijas preču letes. Klerks bija aizgājis pēc kaut kā uz noliktavu, un, lai gan milzīgās krāsnis bija nokurinā­tas sarkanas, Lusila atkal uzvilka cimdus.

Smouku nevajadzēja divreiz aicināt. Dausonā nebija cilvēka, kurš nejustos glaimots, ka viņam pievērš uzma­nību Lusila Erola — subrete no nelielās trupas, kas ik dienu sniedza izrādes Dausonas teātra namā.

— Nāvīgi garlaicīgi, — kaprīzi saviebusies, sūdzējās Lusila, tiklīdz viņi bija sarokojušies. — Jau veselu nedēļu nav notikusi skriešana pēc zemes gabaliem. Skifa Mitčeia apsolītā masku balle ir atlikta. Neviens neballējas. Teātris ir tukšs. Turklāt veselas divas nedēļas nav saņemts pasts no Štatiem. īsi sakot, šī pilsēta ir ielīdusi alā un likusies uz auss. Kaut kas jāizdomā. Pilsēta ir jāsapurina, un tas jāizdara mums abiem. Kas cits to sakustinās, ja ne mēs. Zināt, mana saderināšanās ar Trako izjuka.

Smouks iztēlē gandrīz vienlaikus redzēja Džoju Gastelu un pats sevi — sevi zem aukstā ziemeļu mēness, nomīdītā sniegā, kur Trakais ar trāpīgu un ašu lodi jau noguldījis viņu. Smouka nevēlēšanās kopā ar Lusilu Erolu satraukt Dausonu nebija apslēpjama.

— Pateicos, jūs mani sapratāt pavisam ačgārni, — viņa pārmeta, iesmiedamās un uzmezdama lūpu. — Lai es kristu jums ap kaklu, jums būtu jāpievērš man lielāka uzmanība.