Džeks Londons - Smouks un mazais

— Kas jūs tādi esat? — apjautājās pašā pirmajā būdā.

— Divi dakteri no Dausonas, — atbildēja Mazais. — Un, kā viņi saka, tā dariet. Nu, dodiet šurp. Patronas ari.

— Kam jums tas vajadzīgs?

— Pa ieleju mums uzbrukumā nāk gaļas konservi. Un lieciet aiz auss, ka gaidāms skuju tējas iebrukums. Nu, mudīgāk!

Un tas bija tikai sākums. Ļaudīm gan ar pierunāšanu, gan ar lūgšanos, gan ar draudiem vai varu lika piecelties un apģērbties. Tos, kam skorbuts bija vieglākā formā, iedalīja apbedīšanas komandā. Citus aizsūtīja vākt malku, lai varētu atkausēt sasalušo mālu un smilti un izrakt ka­pus. Vēl citiem vajadzēja saskaldīt malku un sadalīt to vienādās daļās katrai būdai. Tiem, kas bija par vārgiem, lai strādātu ārā, lika tīrīt un uzkopt savas būdas un maz­gāt veļu. Vēl viens pulciņš savilka egļu zarus — un uz visiem pavardiem vārīja egļu skuju tēju.

Taču, lai kā Smouks un Mazais centās izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, stāvoklis bija gaužām nopietns. Viņus pārņēma šausmas un riebums, redzot, ka savus trīsdesmit cilvēkus nav iespējams izdabūt no gultas un kāda sieviete Loras Siblijas būdā nomirusi. Tomēr vajadzēja rīkoties ar stingru roku..

— Man nav nekādas patikšanas sloksnēt slimu cil­vēku, — paskaidroja Mazais, draudīgi vīstīdams dūri, — bet es došu viņam pa ķobi viņa paša labā. Un kā jūs visus, slīmesti tādi, derētu nosloksnēt! Nu, aiziet! Ātrāk nekā citām reizēm! Laukā no migas un kankarus mugurā, citādi jaukšu pa ģīmi!

Ļaudis strādāja stenēdami, vaidēdami un šņukstēdami, asaras straumēm plūda viņiem pa vaigiem, un bija skaidrs, ka viņu mokas ir neviltotas. Stāvoklis bija izmisuma pilns un Smouka ieteiktie pasākumi patiešām varonīgi.

Kad darbos norīkotie pusdienlaikā atgriezās mājā, vi­ņus sagaidīja gluži pieklājīga maltīte, ko viņu vārgākie būdas kaimiņi bija pagatavojuši Smouka un Mazā vadībā un uzraudzībā.

— Pagaidām pietiks, — Smouks teica trijos dienā. — Beidziet darbu. Liecieties gultā. Šobrīd jūs jūtaties draņķīgi, toties rīt būs labāk. Protams, nav viegli izvese­ļoties, bet es jūs pataisīšu veselus.

— Par vēlu, — izsmiedams Smouka pūliņus, sacīja Ei­moss Ventvorts. — Tā viņiem vajadzēja rīkoties jau rudenī.

— Nāciet līdzi, — uzaicināja Smouks. — Paņemiet šos divus spaiņus. Jūs taču neesat slims.

Viņi trijatā gāja no būdas uz būdu, ieliedami katram pa kārtīgai pintei skuju novārījuma. Viegli tas nebija.

— Reizi par visām reizēm iegaumē, ka mēs to darām visā nopietnībā, — Smouks paziņoja pašam pirmajam stūrgalvim, kas gulēja uz muguras un, zobus sakodis, vaidēja. — Nāc palīgā, Mazais. — Smouks satvēra pa­cientu aiz degunā un viegliņām iesita viņam pa saules pinumu, lai piespiestu slimnieku atvērt muti. — Nu, Ma­zais! Tagad viņš norīs.

Un nogāja lejā, ka nemetās, lai kā slimais spļaudījās un rīstījās.

— Nākamreiz būs vieglāk, — Smouks apgalvoja savam upurim, sniegdamies pēc turpat blakus guļošā cilvēka deguna.

— Es drīzāk ieņemtu rīcineļļu, — paklusām atzinās Mazais, gatavodamies dzert savu porciju. — Zvēru pie Metuzālema, — viņš, visiem dzirdot, paziņoja, norijis rūg­tās zāles, — tikai mazu pinti dzēru, bet spēku tagad ar mucu mēru.

— Mēs apstaigāsim jūs ar šo skuju tēju četras reizes dienā, un katru reizi mums būs jāpadzirdina astoņdesmit cilvēki, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Tāpēc mums nav laika māžoties. Vai jūs dzersiet tāpat, vai man būs jāaizspiež jums deguns? — Smouka īkšķis un rādītāj­pirksts jau izteiksmīgi grozījās gar viņas seju. — Tas ir augu uzlējums, tā ka jūsu sirdsapziņa var būt mierīga,

— Sirdsapziņa! — iespurcās Mazais. — Ko nu par to! Tas ir visburvīgākais dzēriens!

Lora Siblija vilcinājās. Viņa cīnījās ar sevi.

— Nu? — stingri noprasīja Smouks.

— Es.. „ es dzeršu, — viņa trīcošā balsī teica. — Do­diet ātrāk!

Tovakar Smouks un Mazais ielīda segās tik nomocīju­šies kā vēl nekad visā grūtajā ceļā.

— Man slikta dūša no tās dziras, — atzinās Smouks.

— Briesmīgi skatīties, kā viņi cieš. Bet darbs ir vienīgais līdzeklis, ko es varu iedomāties, un tas jāizmēģina līdz galam. Ja mums būtu maiss zaļu kartupeļu …

— Sparkinss vairs nespēj mazgāt traukus, — teica Ma­zais. — Viņš lokās aiz sāpēm. Es redzēju, kā lokās. Va­jadzēja viņu noguldīt uz lāviņas — tik nevarīgs viņš bija.

— Ja mums būtu zaļi kartupeļi! — turpināja Smouks.

— Sājos iebiezinātajos un žāvētajos produktos trūkst kaut kā, paša galvenā. Visa dzīvība ir izgarojusi no tiem.

— Varbūt es maldos, bet man rādās, ka tas puisietis, vārdā Džonss, no Braunlova būdas neizķeipīs līdz ritam.

— Dieva dēļ, nenokar degunu, — pārmetoši sacīja Smouks.

— Kam citam tad viņš būs jāapglabā, ja ne mums? — pikti jautāja Mazais. — Šausmu lietas notiek ar to pui- sieti, es tev teikšu …

— Turi muti, — sacīja Smouks.

Vēl pāris reižu īdzīgi nosprauslājies, Mazais aizmiga. Smouks dzirdēja viņu smagi elpojam.

No rīta mirušu atrada ne tikai Džonsu. Vienu no vis­stiprākajiem vīriešiem, kas bija piedalījies malkas vāk­šanā, atrada pakārušos. Sākās murgam līdzīgu dienu virkne. Veselu nedēļu, sasprindzinājis spēkus, Smouks spieda savus pacientus strādāt un dzert skuju novārīs jumu. Un bija spiests citu pēc cita, reizēm pat pa diviem, pa trim atbrīvot no darba. Viņš pārliecinājās, ka darbs ir sliktas zāles skorbuta slimniekiem. Apbedīšanas ko­manda saruka, bet darbs tai negāja mazumā, un pieci seši atkausētajā zemē izrakti kapi stāvēja rezervē un gaidīja.

— Jūs nevarējāt izvēlēties nometnei sliktāku vietu, — Smouks teica Lorai Siblijai. — Paskatieties, tā atrodas pašā dibenā aizā, kas aizstiepjas uz austrumiem un rie­tumiem. Saule te neiespīd pat pusdienlaikā. Jūs neredzat saules gaismu mēnešiem ilgi.

— Bet kā es to varēju zināt?

Smouks paraustīja plecus.

— Tas bija jāzina, ja jau jūs vedāt simt muļķu pēc zelta.

Viņa ļauni paskatījās uz Smouku un kliboja tālāk. Pēc dažām minūtēm, kad Smouks, apraudzījis slimos, kuri vaidēdami lasīja egļu zarus, nāca atpakaļ, viņš redzēja pravietotāju ieejam Eimosa Ventvorta būdā un sekoja viņai. Pie durvīm Smouks izdzirdēja, ka viņa pinkšķ un lūdzas.

— Tikai man vienai, — viņa klamestījās, kad Smouks iegāja būdā. — Es neteikšu nevienai dzīvai dvēselei.

Abi, kā vainīgi juzdamies, lūkojās uz ienācēju, un Smouks saprata, ka te kaut kas slēpjas. Viņš nevarēja pa­teikt, kas īsti, un izlamāja sevi par to, ka nebija noklau­sījies.

— Klājiet vaļā! — viņš skarbi pavēlēja. — Kas jums te ir?

— Ko jums vajag? — drūmi atvaicāja Eimoss Vent­vorts.

Un Smouks nevarēja paskaidrot, ko viņam vajag.

Stāvoklis kļuva-aizvien ļaunāks. Šajā drūmajā aizā, kur nekad neiespīdēja saule, briesmīgais nāves upuru saraksts kļuva arvien garāks. Katru dienu Smouks un Mazais ba­žīgi ieskatījās viens otram mutē, vai tikai uz smaganām un gļotādas nav parādījušies baltie plankumi — pirmā ne­apšaubāmā skorbuta pazīme.

— Man pietiek, — kādu vakaru paziņoja Mazais. — Es vēlreiz visu pārdomāju — un man pietiek. Varbūt no ma­nis iznāktu vergu dzinējs, bet kropļu dzinējs… Nē, tas iet pāri maniem spēkiem. Viņiem kļūst arvien sliktāk. Es pat divdesmit cilvēku nevaru izdzīt darbā. Šodien pateicu Džeksonam, lai liekas uz lāvas. Viņš bija gatavs izdarīt pašnāvību. Tas bija rakstīts viņam sejā. No darba nav nekādas jēgas.